Tradicionāli izmantota arī kā ekonomiskā un politiskā ideoloģija valsts pārvaldē. Ekonomiskā marksisma teorētiskā skola izvirza un uzsver vairākus principus pieejai politisko un ekonomisko sistēmu analīzē. Starp centrālajiem principiem ir sabiedrības šķiriskums jeb atšķirīgas ekonomiskās un politiskās grupas, kas pastāv katrā sabiedrībā; ekonomisko resursu atšķirību izraisītā politiskā un sociālā nevienlīdzība; ražošanas procesu izraisītā strādnieku ekspluatācija; darbaspēka atsvešināšanās no darba produkta trūkstošo īpašumtiesību dēļ; kultūras un sociālo procesu pārveidošanās par precēm. Ienākumu vienlīdzīga pārdale tādējādi ir gan sabiedrības, gan valsts kā politiskās pārvaldes sistēmas centrālais uzdevums.

Marksisms apvieno ekonomikas, socioloģijas, politoloģijas un vēstures pētniecības elementus. Marksisma centrā ir kapitālistiskās ekonomiskās sistēmas un šķiru politiskās sistēmas kritika, kas veidojusies, ietekmējoties no apgaismības laikmetā populārajām humānisma idejām un 19. gs. faktiskās ekonomiskās darbības un ražošanas principiem Rietumu valstīs.

Ekonomiskā marksisma skolas aizsākumi meklējami vācu filozofu Kārļa Marksa (Karl Marx) un Frīdriha Engelsa (Friedrich Engels) 19. gs. otrās puses darbos. K. Marksa un F. Engelsa idejas ieguva strauju popularitāti un noturēja plašu akadēmisko un politisko interesi un ietekmi pasaulē līdz 20. gs. beigām. 19. gs. otrajā pusē marksisma skola ieguva plašu politisko sekotāju loku ne tikai Rietumu valstīs. Popularitāte izraisīja arī politisko partiju veidošanos un vēlāko ideoloģiskajās pieejās balstīto revolūciju un politisko sistēmu maiņu daudzās pasaules valstīs. Marksisma elementi ir kļuvuši par vienu no sastāvdaļām ekonomikā kā zinātnē. Marksisma skola kā atsevišķs priekšmets tiek pasniegta daudzās pasaules universitātēs arī mūsdienās.

Ekonomiskā marksisma teorētiskā skola politiskajā ekonomikā un marksisms kā filozofija ir viena no nozīmīgākajiem idejiskajiem strāvojumiem, kuri ir ne tikai ietekmējuši akadēmiskās disciplīnas un pētniecības metodes, bet arī politiskos procesus, valstu pārvaldi, politiskās un ekonomiskās sistēmas, valstu izcelšanos un savstarpējās attiecības. Marksisma vienlīdzības un solidaritātes ideju ietekmē ir veidojušies tādi politiskie strāvojumi kā komunisms un sociālisms, un to paveidi, kurus parasti dēvē par marksisma-ļeņinisma ideoloģijām. Tādu valstu kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un Ķīnas Tautas Republikas izveidošanas pamatā ir bijusi marksisma idejās balstītā valsts pārvaldes pieeja. Arī daudzās citās valstīs politiskās un ekonomiskās sistēmas 20. gs. ir tikušas nomainītas uz marksisma idejās balstītu pārvaldi.

Kopš PSRS sabrukuma ekonomiskā marksisma teorētiskās skolas popularitāte sabiedrībā un valsts pārvaldē ir strauji samazinājusies, lai arī tā vēl joprojām saglabā vietu kā galvenais un spēcīgākais mūsdienu kapitālistiskās sabiedrības un valstu ekonomiku kritikas avots. Lai arī aicinājumi aizstāt kapitālistisko sistēmu ar sociālistisko vai komunistisko sistēmu politiskajā diskursā pasaulē nav tik populāri kā 20. gs., marksisma skolas kritiskie elementi un idejas tiek izmantoti politiskajās un akadēmiskajās debatēs, sevišķi uzsverot ienākumu nevienlīdzības jautājumu atsevišķās valstīs vai pasaulē kopumā.

Ekonomiskā marksisma teorētiskā skola ir daļa no politiskās ekonomikas zinātniskās apakšnozares. Vienlaicīgi tā ir arī patstāvīga ekonomikas un politikas zinātnes apakšnozare. Ekonomiskā marksisma teorētiskā skola ir politiskās ekonomikas teorija līdzās ekonomiskā liberālisma teorētiskajai skolai un ekonomiskā nacionālisma teorētiskajai skolai, kur katra tiek dalīta sīkāk specifiskās idejiskajās skolās. Ekonomiskais liberālisms, nacionālisms un marksisms pastāv arī ekonomiskās ideoloģijas valsts pārvaldē un politikā. Marksisma skola tiek dalīta klasiskajā, akadēmiskajā, socioloģiskajā, ekonomiskajā, estētiskajā, libertārajā, arheoloģiskajā, historiogrāfiskajā un literatūras kritikas novirzienā.

Marksismam gandrīz divsimt gadu gaitā ir veidojušies neskaitāmi idejiskie atzari un intepretācijas gan akadēmiskajā, gan praktiskās politikas ideoloģijā, t. sk. marksistu feminisms, marksistu humānisms, ekonomiskais neomarksisms, Rietumu marksisms, trockisms, analītiskais marksisms, neogramšiānisms un daudzi citi. Bez K. Marksa un F. Englesa pašu rakstītā, marksisma teorētiķui un autoru dažādās disciplīnās ir daudz. Marksisma skolas pazīstamākie sekotāji un turpinātāji ir krievu politiķis Vladimirs Iļjičs Ļeņins (Владимир Ильич Ленин), ukraiņu filozofs Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцький), itāļu rakstnieks un politiķis Antonio Gramši (Antonio Francesco Gramsci), franču profesors Luijs Altusers (Louis Althusser), vācu psihologs Teodors Adorno (Theodor W. Adorno), vācu sociologs Makss Horheimers (Max Horkheimer), poļu ekonomiste Roza Luksemburga (Róża Luksemburg) un daudzi citi.

Marksisma teorētiskās skolas piekritēji pētniecībā izmanto līdzīgas metodes kā citās sociālo zinātņu un ekonomikas nozarēs. Tai skaitā gadījumu analīzi (case analysis), salīdzinošo analīzi, daudzu gadījumu ekonomiskās statistikas analīzi (large-N studies), ekonometriju, socioloģiskās aptaujas un citas metodes. Vienlaicīgi marksistiskajai skolai ir atšķirīga pieeja, skatot ekonomiskos procesus strukturālā un sistēmiskā pieejā, kā arī vēsturiskā perspektīvā. Vēsturiskais materiālisms, kur ekonomiskie apstākļi ir sociālpolitisko procesu virzītājspēks, un dialektika – konfliktu un pretrunu neizbēgamība sabiedrībā – ir metodoloģiskais marksisma skolas pamats.

Marksisma teorētiskā nozīme cieši saistīta ar akadēmiskajām disciplīnām un pētnieciskajām metodēm, kas veidojušās, balstoties uz marksisma skolas filozofiju. Tā nav tikai politiskās ekonomikas teorētiskā skola, bet arī ekonomikas disciplīnas daļa. Marksisma kritika par kapitālistisko sistēmu dialektiskajā, vēsturiskajā un materiālistiskajā perspektīvā ir bijis pamats vairāku zinātnisko pieeju un pat disciplīnu vēsturiskajai attīstībai. Marksistiskā pieeja ir ietekmējusi daudzu disciplīnu veidošanos, t. sk. ne tikai ekonomikas, politikas zinātnes un socioloģijas, bet arī antropoloģijas, psiholoģijas, izglītības, mākslas zinātnes, komunikācijas un mediju studijas, filozofijas un citu zinātņu attīstību.

Marksisma skolas pieeja politiskajai ekonomikai un ekonomikai kā idejiskais strāvojums tiek pasniegta daudzās pasaules universitātēs. Ekonomikas programmās, politiskās ekonomikas programmās un citās disciplīnās marksisma skola kā intelektuālā debate ir saglabājusi savu nozīmi un vietu arī daudzās Rietumu universitātēs, sevišķi Lielbritānijā, piemēram, Saseksas Universitātē (University of Sussex) un Glāzgovas Universitātē (University of Glasgow), kā arī Kanādā, piemēram, Jorkas Universitātē (York University). Kā daļa no politiskās ekonomikas programmām marksisma skola ir iekļauta lielākajā daļā Amerikas Savienoto Valstu, Vācijas un citu valstu universitātēs.

Nozīmīgākie zinātniskie žurnāli, kuros mūsdienās tiek publicētas debates marksisma skolas idejiskajā novirzienā, ir Historical Materialism (kopš 1997. gada, izdevējs Brill Publishers), Capital & Class (kopš 1977. gada, izdevējs SAGE Publications), Science & Society: A Journal of Marxist Thought and Analysis (kopš 1936. gada, izdevējs Guilford Publications), Rethinking Marxism (kopš 2003. gada, izdevējs Routledge), Cambridge Journal of Economics (kopš 1977. gada, izdevējs Oxford University Press).