Ganāmpulka veselības pārvaldība ir veterinārmedicīnas zinātnes apakšnozare, kas pēta veselības uzturēšanas iespējas un veselības problēmu cēloņus, to novēršanu produktīvo dzīvnieku ganāmpulkā. Ganāmpulka veselība ir jauna veterinārmedicīnas zinātnes nozare (kopš 20. gs. 80. gadiem), kas saistīta ar produktīvo dzīvnieku (govju, aitu, kazu, cūku un mājputnu) slimību profilaksi vai novēršanu kādā populācijā – ganāmpulkā. Tā pēta dzīvnieku veselības saglabāšanas iespējas, veselības problēmu cēloņus, to saistību ar ražošanas rādītājiem un ekonomiskajiem zaudējumiem, izstrādā veselības problēmu novēršanas stratēģiju un profilaktisko pasākumu plānu, rezultātā uzlabojot ganāmpulka veselību, biodrošību, produktivitāti un ražošanas ienākumus.

Tā ietver veselības kontroles vizītē veiktu veselības problēmu identifikāciju, tas nozīmē, ka slimības sastopamības un izplatības aprēķinu ganāmpulkā (incidence and prevalence), veic vietējo cēloņsakarību izpēti, problēmu novēršanas plāna izstrādi un tā realizācijas kontroli. Svarīgi ganāmpulka veselības pārvaldības aspekti ir dzīvnieku veselības saglabāšana, biodrošības nodrošināšana, antibiotiku rezistences mazināšana, cilvēku pārtikā izmantojamās dzīvnieku izcelsmes produktu nekaitīgums un vides drošība. Ganāmpulka veselība ir saistīta ar citām veterinārmedicīnas zinātnes nozarēm – atgremotāju, cūku, mājputnu slimībām (ieskaitot iekšķīgās, infekcijas, parazitārās, ķirurģiskās un reproduktīvās), klīnisko un laboratorisko diagnostiku, veterināro patoloģiju, farmakoloģiju, toksikoloģiju, epidemioloģiju, dzīvnieku ēdināšanu. Veterinārārsti, kuri apguvuši ganāmpulka veselības kontroles zināšanas, ir pieprasīti speciālisti – privāti praktizējošie vai valsts veterinārā dienesta veterinārārsti, ganāmpulku pārvaldnieki, zinātnieki, mācību spēki, lopkopības un ēdināšanas konsultanti.

Pēdējos gados, pieaugot lauksaimniecības dzīvnieku skaitām ganāmpulkos, aktuālāka kļūst slimību profilakse, nevis ārstēšana, jo liels saslimušo dzīvnieku skaits rada lielus ekonomiskos zaudējumus vai draudus biodrošībai. Ganāmpulka veselības kontroles viens no pamatprincipiem ir “slimības ārstēšana ir dārga un reti efektīga, bet profilakse ir lētāka un vienmēr efektīga”. Ganāmpulka veselības kontroles (herd health audit) mērķis ir uzlabot ganāmpulka labturības, biodrošības, veselības un produktivitātes rādītājus, rezultātā iegūstot augstāku dzīvnieku komfortu, ilgmūžību, pārdoto dzīvnieku skaitu, piena vai gaļas produktivitāti un kvalitāti, uzlabotus strādājošo darba apstākļus, samazinātu vides piesārņojumu, kas dod papildu ekonomiskos ienākumus. Visaugstāko produktivitāti sasniedz komfortablos apstākļos turēti, veseli dzīvnieki. Ganāmpulka veselības problēmas novērtēšanas pamatprincips ir – no pacienta diagnozes noteikšanas uz ganāmpulka veselības problēmas formulēšanu un tās cēloņu analīzi. Jebkura slimība, kuras pacientu daudzums populācijā pārsniedz 2–10 % (atkarībā no slimības) no kopējā dzīvnieku skaita, tiek uzskatīta par ganāmpulka veselības problēmu. To ir iespējams novērst, likvidējot tās cēloņus. 

Ganāmpulka veselība ir veterinārmedicīnas zinātnes nozare, kas saistīta ar atgremotāju iekšķīgajām slimībām, cūku slimībām, mājputnu slimībām, dzīvnieku pārnēsājamajām (infekcijas un invāzijas) slimībām, dzīvnieku reproduktīvajām un tesmeņa slimībām, ķirurģiskajām slimībām, veterināro klīnisko un laboratorisko diagnostiku, veterināro patoloģiju, dzīvnieku ēdināšanu, dzīvnieku fizioloģiju, epidemioloģiju. Ganāmpulka veselības zinātne pēta visu veselības un produktivitātes problēmu cēloņsakarības ganāmpulkā. Visbiežāk pētītās veselības problēmas ir: subklīniskas vai klīniskas ganāmpulka infekcijas un invāzijas slimības, vielmaiņas slimības, jaundzīvnieku veselības un audzēšanas pārvaldības kļūdas, reproduktīvā darba nepilnības, klibuma, mastītu, slaukšanas higiēnas un zemas produktivitātes problēmas. Tās visas var būt saistītas ar ēdināšanas, labturības un ganāmpulka darba pārvaldības nepilnībām. Ganāmpulka veselības kontroles vizītē iekļauta ganāmpulka ražošanas, dzīvnieku piena pārraudzības, reprodukcijas darba un veselības datu analīze, novietnē – atsevišķu dzīvnieku ražošanas grupu vizuāla novērtēšana (piemēram, dzīvnieku stresa līmeņa, ēdināšanas kvalitātes, ķermeņa kondīcijas, labturības, slaukšanas higiēnas noteikšana) un atsevišķu dzīvnieku klīniskā un laboratoriskā izmeklēšana. Veterinārārstam, sniedzot šo profesionālo pakalpojumu, ir nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskā pieredze lauksaimniecības dzīvnieku medicīnā, pamatzināšanas citās lopkopības zinātnēs un sadarbība ar ganāmpulka ražošanas speciālistiem. Nozīmīga ir paškontroles (HACCEP) principu ieviešana ganāmpulkos, piemēram, atbildīga antibiotiku izmantošana mastītu ārstēšanā, dzīvnieku ēdināšanas prasību izpildē.

Produktīvo jeb lauksaimniecības dzīvnieku (productive animals) ganāmpulka veselībā pētniecība balstās “uz pierādījumiem balstītas” zinātnes principiem (evidence-based concept) un “viena veselība” (one health) principiem, kas ietver dzīvnieku veselības kontroli ar samazinātu saslimstību, ierobežotu un atbildīgu antibiotiku lietošanu un kas nodrošina cilvēku pārtikā izmantojamo dzīvnieku izcelsmes produktu kvalitāti un tīrību. Šī zinātne ir ekonomiski nozīmīga un orientēta praktiskai izmantošanai. Katrā dzīvnieku ganāmpulkā ir iespējas paaugstināt dzīvnieku produktivitāti, veicot plānveida selekcijas darbu, koriģējot ēdināšanu, uzlabojot to komfortu, novēršot jebkuru slimību ar efektīgu profilakses darbu. Efektīga veselības problēmas novēršanas plāna izveide atkarīga no veterinārārsta kompetences un sadarbības spējām ar nozares speciālistiem. Veicamo veselības vai produktivitātes problēmas novēršanas pasākumu izmaksām jābūt zemākām par to realizācijas ekonomiskajiem vai sabiedriskajiem ieguvumiem. Tiem jāveicina dzīvnieku veselības ilgtspēja.

Ganāmpulka veselības problēmas ir multifaktoriālu cēloņu radītas. Tāpēc pētījumos izmanto integrētas dažādu lopkopības nozaru zinātniskās metodes, ko izmanto veterinārmedicīnā, dzīvnieku audzēšanā, etioloģijā, ēdināšanā, mītiņošanā, lopbarības ražošanā un ekonomikā. Biežāk lietotās pētniecības metodes ir ganāmpulka dzīvnieku vizuāla novērošana, klīniskā un laboratoriskā izmeklēšana, slimību izplatības epidemioloģiskā analīze, ražošanas un dzīvnieku veselības datu statistiskā analīze.

Ganāmpulka veselības novērošanas pirmsākumi meklējami mūsu ēras 4. gs., kad Grieķijā un Romas impērijā literatūrā minēti “ganāmpulka faktori” slimību izplatībā. Lielākos zaudējumus radīja mājlopu infekcijas slimības, kuru uzliesmojumus kontrolēja ar karantīnas un slimo dzīvnieku izkaušanas palīdzību. 5.–18. gs. atkārtoti liellopu mēra uzliesmojumi veicināja 1762. gadā Lionā nodibināt pirmo Nacionālo Veterināro koledžu (École Nationale Vétérinaire), kurā sāka pētīt slimību attīstību dzīvnieku ganāmpulkā, izmantot mājlopu vakcināciju, un atklāja, ka mājlopu izmitināšanai, ēdināšanai un audzēšanas metodēm ir saistība ar slimības izplatību konkrētā populācijā.

20. gs., ņemot vērā ģeoekonomisko situāciju, lopkopība pasaules valstīs attīstījās atšķirīgi: lielāki aitu un kazu ganāmpulki veidojās dienvidu valstīs un Īrijā, Skotijā, govju (īpaši slaucamo) – Eiropas valstīs, Ziemeļamerikā, Izraēlā, Jaunzēlandē, bet cūku – Dānijā, Japānā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). 20. gs. vidū, strauji pieaugot dzīvnieku produktivitātei un izmaiņām ganāmpulku pārvaldībā, govīm arvien biežāk parādījās masveida iekšķīgās un vielmaiņas slimības, bet cūkām un mājputniem – infekcijas slimības. Šajā periodā sākās ganāmpulka veselības datu elektronikā uzskaite. 80. gados Eiropā un ASV strauji pieauga ekonomiski izdevīgāko – lielo ganāmpulku skaits. Tas veicināja attīstīt ganāmpulka veselības zinātnes nozari, kuras mērķis – palielināt ražošanas rentabilitāti, novēršot jebkuru dzīvnieku veselības problēmu ganāmpulkā. Šajā jomā 80.–90. gados vieni no izcilākajiem zinātniekiem Eiropā bija Joss Nordhaizens (Jos Noordhuizen) un ASV – Kenets Norlunds (Kenneth Nordlund). 1996. gadā Eiropas Savienībā ir nodibināta Eiropas Veterinārārstu specializācijas padome (European Board for Veterinary Specialisation (EBVS)), kas veterinārārstiem dod specializācijas iespējas jeb pēcdiploma kvalifikācijas celšanu govju slimībās, iegūstot Eiropas diplomāta grādu. 21. gs. strauji pieaug “precīzās pārvaldības tehnoloģiju” (precision management technologies) ieviešana – dzīvnieku elektronisko sensoru datu izmantošana ganāmpulku veselības uzraudzībā (piemēram, ķermeņa kondīcijas un temperatūras, atgremošanas, soļu aktivitātes, piena sastāva un kvalitātes, meklēšanās noteikšanai). Ganāmpulka veselības interesēs tiek pētīta klimata pārmaiņu ietekme uz dzīvniekiem, tiek meklēti risinājumi vides piesārņojuma ierobežošanai un antibakteriālās rezistences mazināšanai. No 2010. gada Eiropas Veterināro antibakteriālo līdzekļu patēriņa uzraudzības aģentūra (European Surveillance of Veterinary Antimicrobial Consumption (ESVAC)) kontrolē antibiotiku izlietojumu lauksaimniecības dzīvniekiem Eiropas Ekonomikas zonas valstīs. 

21. gs. ganāmpulkos aktuāli ir pētījumi preventīvajā veterinārajā medicīnā. To mērķis, palielinoties kādas slimības izplatībai populācijā, ir novērst tās cēloņus un dzīvnieku slimības. Pēdējos desmit gados intensīvi tiek pētītas bakteriālās rezistences samazināšanas iespējas. Ganāmpulku veselības pārvaldībā jārealizē atbildīgu, samazinātu un kontrolētu antibiotiku lietošanu lauksaimniecības dzīvnieku diarejas, pneimonijas, mastīta un ķirurģisku slimību ārstēšanā. Eiropas Savienībā Veterināro zāļu līdzekļu komiteja (Committee for Medicinal products for Veterinary Use) un Humānās medicīnas zāļu līdzekļu komiteja (Committee for Medicinal Products for Human Use) ir izveidojušas Antimikrobiālo līdzekļu ekspertu grupu (The Antimicrobial Advice Ad Hoc Expert Group (AMEG)), kas koordinē antibiotiku izlietošanu produktīvajiem dzīvniekiem atbilstoši “vienas veselības” principiem. Aktīva pētniecība notiek atgremotāju izdalīto atraugu (metāna) gāzu un slāpekli saturošo savienojumu izdalīšanas samazināšanā ārējā vidē, mainot barības devu sastāvu un ēdināšanas stratēģiju. ASV tiek izvirzīts “vienas labturības princips” (one welfare), kas vērsts uz ilgtspējīgu, veselu dzīvnieku ganāmpulku pārvaldības sistēmas izveidi, lai nodrošinātu ne tikai kvalitatīvu dzīvnieku turēšanu, bet arī rūpētos par darbinieku labklājību (wellbeing) – nodrošinātu viņu profesionālo apmācību, darba apstākļus un biodrošību. Šajā sakarā Eiropas Savienībā pēta pilna cikla ražošanas iespējas lopkopībā un ievieš “racionālu ganāmpulku pārvaldības” (lean farming) sistēmu, kuras mērķis – ar samazinātiem darba materiāliem ieguldījumiem – sasniegt maksimālu ražošanas efektivitāti. Šajā sistēmā nozīmīga vieta ir ganāmpulka veselības kontrolei.

Pasaulē galvenās veterinārmedicīnas augstskolas un lauksaimniecības konsultāciju institūcijas veic nozīmīgākos pētījumus ganāmpulka veselībā. Eiropā tās ir: Ganāmpulka veselības centrs Denventrā (GD Animal Health in Deventer), Vāgeningenas Universitātes Centrālais veterinārmedicīnas institūts (Wageningen University, the Central Veterinary Institute) un Utrehtas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte (Universiteit Utrecht, Faculteit Diergeneeskunde) Nīderlandē; Kembridžas Universitātes Veterinārā skola (Cambridge University, Veterinary School) Apvienotajā Karalistē, Kopenhāgenas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte (Københavns Universitet, Skolen for Veterinӕrmedicin og Husdyrvidenskab) Dānijā; ASV – Viskonsinas-Medisonas Universitātes Veterinārmedicīnas skola (University of Wisconsin – Madison, School of Veterinary Medicine), Kornela Universitātes Veterinārmedicīnas koledža (Cornell University, College of Veterinary Medicine) un Teksasas A&M Universitātes Veterinārā koledža (Texas A & M University, College of Veterinary Medicine); Austrālijā – Sidnejas Universitātes Veterināro zinātņu fakultāte (University of Sydney, Faculty of Veterinary Science) un Melburnas Universitātes Veterināro zinātņu fakultāte (University of Melbourne, Faculty of Veterinary Science).

Pasaulē ir daudz veterināro žurnālu, kuros publicē jaunākos pētījumus produktīvo dzīvnieku ganāmpulka veselībā, daži populārākie no tiem: Acta Veterinaria Scandinavica (kopš 1959. gada, Biomed Central), Veterinary Record (kopš 1888. gada, The British Veterinary Association), Bovine Veterinarian (kopš 1993. gada, Farm Journal, Connective), Journal of Animal Science (American association of Animal Science), Journal Of Dairy Science (kopš 1917. gada, American Dairy Science Association), Small Ruminant Research (kopš 1994. gada, Elsevier Science Pub.), Veterinary Clinics of North America: Food Animal Practice (kopš 1985. gada, Saunders).

21. gs. daži nozīmīgākie pētnieki ganāmpulka veselībā ir: J. Nordhaizens, kurš izveidojis epidemioloģiskās pētniecības metodes govju un cūku ganāmpulku veselības problēmu analīzē; sagatavojis govju ganāmpulka veselības problēmu riska faktoru rokasgrāmatu “Slaucamo govju ganāmpulka veselība un pārvaldība” (Dairy Herd Health and Management, Context, UK, 2012); Jans Hilsens (Jan Hulsen) – pēta “govju signālus” (cow signals) ganāmpulka veselības problēmu identificēšanā, veic speciālistu apmācību šo signālu noteikšanā, kā arī publicējis vairāk nekā desmit rokasgrāmatas “govju signālu” (CowSignals) sērijā. K. Nordlunds pēta subakūtās spurekļa acidozes komplikācijas, veic govju ganāmpulka peripartālā perioda slimību profilaksi, pēta jaunlopu audzēšanas problēmas un pozitīva spiediena ventilācijas sistēmas efektivitāti infekcijas un karstuma stresa mazināšanā ganāmpulkā; Šakongs Lī (Shucong Li, 李樹聰) – pēta vielmaiņas slimību sakarību ar govju produktivitāti, labturību un mikrobiomu; Lorēna Sordillo (Lorraine Sordillo) – pēta imunoloģiskās izmaiņas govju tranzītperiodā; Saimons Pīks (Simon Peek) – govju zarnu hemorāģisko sindromu. Aitu un kazu medicīnā pazīstamākie pētnieki ir Fiona Lovate (Fiona Lovatt) – antibiotiku rezistences pētījumi aitu un govju ganāmpulkos, un Delija Lakasta (Delia Lacasta), kura pēta aitu respiratorās slimības ganāmpulkā.