Savstarpējās atkarības liberālisma teorētiķu skatījumā starptautiskajā sistēmā lielāka nozīme ir transnacionāliem aktoriem, nevis tikai valstīm. Militārais spēks un kapacitāte nav galvenie varas noteikšanas mērauklā – labklājība, nevis drošība kļūst par valstu primāro mērķi, kas sekmē savstarpējās sadarbības attiecību veidošanos.

Viens no savstarpējās atkarības liberālisma pamatpieņēmumiem ir, ka cilvēkus un valstu valdības ietekmē citās valstīs notiekošais, līdz ar to pastāv transnacionālās attiecības starp valstīm, kas sekmē aktoru savstarpējo atkarību, samazinot militāru konfliktu izcelšanās risku starp tiem, – ja iesaistītās puses izlemtu par labu konfliktam, tam būtu augstas izmaksas un negatīvas sekas visiem iesaistītajiem.

Karš un komercija nav savienojami, līdz ar to, pieaugot savstarpējai atkarībai, mazinās konflikta risks. Tiek pieņemts, ka, pastāvot savstarpējai atkarībai, konflikti joprojām būs raksturīgi mazāk attīstītām valstīm.

Savstarpējās atkarības liberālisma pamatuzstādījumi balstās uz 20. gs. sākumā formulētām idejām par kapitālisma un demokrātijas mijiedarbību un indivīdu racionalitāti, taču skaidrākas aprises šī teorētiskā pieeja ieguva tikai pēc Otrā pasaules kara, attīstoties transnacionālajām saitēm un attiecībām, īpaši pateicoties starptautisko organizāciju un institūciju sistēmas izveidošanai un nostiprināšanai pasaules politikā.

Savstarpējās atkarības liberālisms tika formulēts 70. gadu sākumā. Galvenie teorētiķi un teorijas attīstītāji bija Ričards Rozkranss (Richard N. Rosecrance), Roberts Kioheins (Robert O. Keohane) un Džozefs Najs (Joseph S. Nye). Dž. Naja un R. Kioheina arguments balstījās novērojumā, ka mūsdienu starptautiskajā sistēmā palielinās savstarpēja atkarība starp valstīm un sabiedrībām, tādā veidā samazinot militārā spēka un spēku līdzsvara nozīmi starptautiskajā politikā. Arvien lielāku nozīmi iegūst labklājības jautājumi, militārajai drošībai kļūstot otršķirīgai. Empīriskie pierādījumi, kuri liecināja par notiekošajām pārmaiņām, bija arvien pieaugošas ekonomiskās un tirdzniecības saites, kas balstījās uz sadarbības, nevis militārā konflikta principiem.

Ideja par savstarpējas atkarības pozitīvo ietekmi pirmo reizi parādījās Imanuela Kanta (Immanuel Kant) 18. gs. darbā “Mūžīgais miers” (Zum ewigen Frieden. Ein philosophischer Entwurf, 1795), taču pēc Otrā pasaules kara šo ideju tālāk attīstīja R. Kioheins un Dž. Najs, kuri savā 1977. gada darbā “Vara un savstarpēja atkarība” (Power and Interdependece) centās sintezēt reālismu un liberālismu. Balstoties uz reālisma kritiku, autori nonāca pie galvenās atziņas, ka reālismā modelētās situācijas, kur valstis bija iesaistījušās militārā sāncensībā, arvien biežāk kļuva par izņēmumiem, nevis normu, kas, viņuprāt, apzīmēja notiekošās pārmaiņas starptautiskajā sistēmā – virzību uz savstarpēju atkarību.

Kritiķi norāda uz to, ka savstarpējās atkarības liberālisma strāvojums neņem vērā idejiskos faktorus, kuri varētu ietekmēt aktoru rīcībpolitiku, kā, piemēram, prestižs, slava, ideoloģija un vara. Diskusijas izraisa arī aspekts, ka attiecības starp dažādiem transnacionāliem aktoriem nav vienlīdzīgas, t. i., bieži sastopamas situācijas, kur savstarpēja atkarība izpaužas kā vājāka aktora atkarība no stiprākā partnera jeb asimetriska savstarpēja atkarība. Autori Dž. Najs un R. Kioheins uzsver – lai savstarpējai atkarībai būtu pozitīvs efekts, attiecībām ir jābūt līdzvērtīgām jeb simetriskām. Tiek norādīts, ka šīs teorētiskās pieejas empīriskie pierādījumi balstīti attīstīto, īpaši Eiropas, valstu praksē, kur vienlīdzīgā attīstības līmeņa dēļ arī savstarpējās attiecības ir simetriskas, kā arī, ņemot vērā starptautiskās sistēmas anarhisko dabu, konflikta iespējamība nav neizslēdzma, neskatoties uz ciešajām sadarbības un atkarības saitēm. 

Savstarpējās atkarības empīriskai izpētei tiek izmantotas kvalitatīvās pētniecības metodes, kas var ietvert arī kvantificētu datu pētniecību un interpretāciju.

Savstarpējās atkarības liberālisms tiek pielietots sadarbības pētniecībai starp dažādiem starptautiskās politikas aktoriem, īpaši ekonomikas jomā, un izpētei, kā pastāvošās sadarbības saites kavē konfliktu veidošanos.

Savstarpējās atkarības liberālisms ir nozīmīgs turpinājums liberālisma ideoloģijai starptautisko aktoru attiecību pētniecībā, veids, kādā identificēt globalizācijas pozitīvo ietekmi uz konfliktu aizkavēšanu, pateicoties ekonomisko un tirdzniecības saišu padziļināšanai.