Piemēram, angļu valodā lietvārda daudzskaitļa galotnes ­-s, resp., [s] (cap – caps ‘cepure – cepures’) fonētisks alomorfs [z] vārdā log – logs ‘bluķis – bluķi’, [əz] vārdā force – forces ‘spēks – spēki’. Savukārt latviešu valodā deminutīvpiedēklim -iņ- (lapa – lap-iņ-a) ir strukturāls alomorfs -tiņ-, kas tiek pievienots 6. deklinācijas lietvārdiem (zivs – ziv-tiņ-a, acs – ac-tiņ-a) un daļai 1. deklinācijas lietvārdu (deguns – degun-tiņ-š, spilvens – spilven-tiņ-š). Visiem kādas morfēmas alomorfiem ir fonētiska līdzība un saikne ar pamatmorfēmu.

Alomorfi parasti rodas vārddarināšanas vai formveidošanas procesā kā morfēmu saistīšanās un pielāgošanās sekas. Taču iespējami arī tādi alomorfi, kuru cēlonis ir fonēmu pielāgošanās morfēmas robežās. Piemēram, latviešu valodā saknei skal- ir alomorfi šķel-, šķēl-, šķil-, kuru cēlonis ir priekšējās rindas patskaņu noteiktā mija, kā dēļ sk → šķ, sal. vārdus skals, skaldīt un šķelt, šķēle, šķila.

Pirmo reizi termins “alomorfs” (angļu allomorph) morfēmas varianta apzīmēšanai pieminēts amerikāņu valodnieka Pola Gārvina (Paul Garvin) 1945. gadā publicētā pētījumā “Attieksmju piedēkļi un postpozīcijas ungāru valodā” (Pure Relational Suffixes and Postpositions in Hungarian), terminu lietojis arī Jūdžins Naida (Eugene Nida) 1948. gada rakstā “Morfēmu identifikācija” (The Identification of Morphemes).

Alomorfa ideja saistāma ar morfēmas izpratni strukturālisma pieejā, kas kopš tās pirmsākumiem Prāgas lingvistiskajā skolā (Pražský lingvistický kroužek / Cercle linguistique de Prague / Linguistic Circle of Prague no 20. gs. 20. gadu vidus) un vēlāk arī 20. gs. 30.–50. gadu Amerikas strukturālisma skolā paredz valodas morfoloģiskās un fonētiskās sistēmas analīzes paralēles. Proti, gan fonēmas, gan morfēmas valodā saistās pēc noteiktiem principiem, turklāt saistīšanās procesā tās savstarpēji pielāgojas, lai neveidotos neērtas patskaņu vai līdzskaņu kopas. Pielāgošanās izpaužas kā pozicionālas un vēsturiskas skaņu mijas. Fonēmu pielāgošanās sekas ir fonēmu varianti jeb alofoni (sal., piemēram, n izrunu vārdos nakts un runga), morfēmu – morfēmu varianti jeb alomorfi (piemēram, piedēkļa -niek- alomorfs -niec- – saim-niek-s un saim-niec-e < *saim-niek-e).

Alomorfisms ir plaši sastopama parādība dažādu tipu valodās, bet jo īpaši sintētiskajās, kur vārda struktūra balstās uz morfēmu, t. i., saknes un afiksu (piedēkļu, priedēkļu, galotņu), kombinācijām. Morfēmu saistīšanos un pielāgošanos nosaka vārdu darināšanas un formu veidošanas procesi.

Morfēmas un alomorfu attieksmes ir saistāmas arī ar Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) postulēto valodas un runas šķīrumu. Morfēma ir abstrakta valodas sistēmas vienība, kas runā īstenojas kā konkrēta vienība ‒ morfs. Tas var notikt divējādi:

1)     morfēma īstenojas kā morfs, kam nav alomorfu, piemēram, saknes morfēma vārdos al-a, agr-s, piedēkļa morfēma vārdos lab-um-s, skrie-šan-a;

2)     morfēma īstenojas kā vairāki morfi, resp., alomorfi, piemēram, saknes morfēmas ved- (ved-am, ved-ī-š-u, ved-ēj-s) alomorfi ir ves- (ves-t), vez- (vez-dam-s), ve- (ve-šan-a), vad- (vad-ā-t).

Alomorfi ir dažādi morfi, kas reprezentē vienu morfēmu.

Morfēmas, morfa un alomorfu attieksmes var attēlot šādi:

Valodniecībā ir dažādi viedokļi par alomorfu būtību, kas saistīti ar atšķirīgu morfēmu variēšanās cēloņu izpratni.

1. Visas morfēmas, kam ir līdzīga nozīme vai funkcija, uzskatāmas par alomorfiem. Tādējādi alomorfi ir, piemēram, visu sešu deklināciju nominatīva galotnes latviešu valodā (-s, -š, -is, -us, -a, -e) vai arī dažādi deminutīvu piedēkļi (-iņ-, -el-, -uk-, -ēn-) un tamlīdzīgi. Tātad alomorfu cēlonis šādā izpratnē ir morfēmu gramatisko vai leksisko funkciju līdzība.

Ar šo alomorfa izpratni saistāma arī nulles morfēmas ideja. Nulles morfēma ir paradigmas trūkstošais elements, kas funkcionē kā noteiktu gramatisko formu pazīme. Šādu morfēmu iespējams aprakstīt tāpēc, ka valodā ir t. s. pilnās paradigmas. Balstoties uz pilno paradigmu formu morfēmisko struktūru, nulles morfēma uzskatāma par trūkstošās morfēmas alomorfu. Latviešu valodā nulles morfēmas sastopamas formveidošanā, piemēram, darbības vārdu vienkāršās tagadnes vienskaitļa 2. un vienskaitļa / daudzskaitļa 3. personā kā personas galotnes alomorfs (tu sit-ø, viņš / viņi sit-ø; sal. pagātnes formas tu sit-i, viņš / viņi sit-a), kā arī lietvārda vokatīva formā kā locījumu galotnes alomorfs (sal. tēv-ø!, māt-ø!, mās-ø! un brāl-i!, Mik-u!).

2. Alomorfisms ir saistāms ar vārda vai vārdformas fonētisko un morfoloģisko struktūru, jo alomorfi parasti ir saknes un afiksu savienošanās blakusparādība. Lai izvairītos no neērtiem patskaņu vai līdzskaņu sablīvējumiem morfēmu savienojumos, notiek katrai valodai raksturīgi fonētiski asimilācijas, disimilācijas u. c. procesi, kuru rezultāts ir alomorfi. Tātad šajā gadījumā svarīgākā ir formālā līdzība. Turklāt katrs šāds alomorfs ir saistīts ar noteiktu gramatisko vai leksisko funkciju, t. i., tas fiksējams vārddarināšanas vai formveidošanas procesā. Piemēram, latviešu valodā saknes mod- alomorfi mos- un moz- sastopami formveidošanā nenoteiksmes (mos-ties) un daļēji lokāmā divdabja (moz-dam-ies) formā. Savukārt alomorfs mo- fiksējams gan vārddarināšanā (darinot lietvārdu ar piedēkli -šan- – mo-šan-ās), gan formveidošanā (tagadnes formas veidošanā mo-st-os). Arī pamatvariants sakne mod- var būt gan vārddarināšanā (mod-inā-t), gan formveidošanā (pagātnes formā mod-os).

3. Alomorfi var būt arī tādi morfēmu varianti, kas nav attiecināmi uz morfēmu saduru, jo veidojušies noteiktu fonētisku pārmaiņu dēļ morfēmas vai zilbes robežās. Piemēram, latviešu valodā vārda sākumā skaņu kopa sk kļūst par šķ, ja aiz tās seko priekšējās rindas patskaņi un divskaņi (i, ī, e, ē, ie, ei), sal. skar-a un šķir-t. Par alomorfiem latviešu valodā uzskatāmas arī vārdu saknes, kurās vērojama mantotā patskaņu mija, piemēram, sver-u, svēr-u, svar-s, svir-a. Savukārt lietuviešu valodā sieviešu dzimtes īpašības vārda vienskaitļa nominatīva un datīva formas atšķiras uzsvara ziņā, sal. aukštà ‘augsta’ (uzsvērta vārda pēdējā zilbe) – àukštai ‘augstai’ (uzsvērta vārda pirmā zilbe).

Valodās vienlaikus gan saknes, gan afiksu (piedēkļu, priedēkļu, galotnes) morfēmās var būt sastopami visu triju tipu alomorfi, tāpēc nevienu no alomorfu rašanās cēloņiem nevar uzskatīt par galveno.

Alomorfs no pamatmorfēmas var atšķirties divējādi:

1)     fonētiski, nemainoties morfēmas struktūrai, piemēram, latviešu valodā klieg-t – klaig-ā-t, ˙vienādi ‘līdzīgi’ un vie˙nādi ‘vienmēr’;

2)     strukturāli:

a) alomorfs ir mazāks nekā morfēma, piemēram, latviešu valodā saknes alomorfi, kas veidojušies kā līdzskaņu s, z, t, d vēsturiskā zuduma rezultāts, ir mazāki nekā pamatmorfēma: sal. lūz- / lū- – lūz-t – lū-st <*lūz-st; lūz-t – lū-šan-a <*lūz-šan-a;

b) alomorfs ir lielāks nekā morfēma, piemēram, deminutīvpiedēkļu alomorfi latviešu valodā -iņ- / -tiņ- (liep-a – liep-iņ-a, aus-s – aus-tiņ-a), -ēn- / -lēn- (pel-e – pel-ēn-s, zos-s – zos-lēn-s), -ēn- / -tēn- (putn-s – putn-ēn-s, ābol-s – ābol-tēn-s), -el- / -tel- (nam-s – nam-el-is, degun-s – degun-tel-is).

Valodniecībā vienmēr bijušas arī diskusijas, kuras skaņu pārmaiņas būtu attiecināmas uz alomorfu rašanos – vēsturiskās vai pozicionālās. Prāgas lingvistiskās skolas iespaidā sākotnēji tika uzskatīts, ka pozicionālās skaņu pārmaiņas uz valodas gramatisko sistēmu un tātad arī alomorfu aprakstu nav attiecināmas. Tomēr daudzu valodu fakti pamazām likuši šo uzskatu mainīt, un mūsdienu valodniecībā tiek uzskatīts, ka arī pozicionālās skaņu pārmaiņas ir saistāmas ar morfēmu kombinēšanos runas plūsmā un alomorfu rašanos. Piemēram, latviešu valodā patskaņu e, ē izrunas maiņa jeb pārskaņa (tu [nes] nes – viņš [næs] nes, tu [eːd] ēd – viņš [æːd] ēd), afrikātas c rašanās un nebalsīgu līdzskaņu pagarinājums starp īsiem patskaņiem ([mac] mats – [matti] mati), līdzskaņu asimilācija balsīguma ziņā u. c. ([uzlikt] uzlikt – [uscept] uzcept). Šādi alomorfi un to cēloņi parasti ir valodniecības (starp)nozares morfonoloģijas izpētes objekts. Taču daļā valodu pozicionālās pārmaiņas tiek aprakstītas arī morfoloģisko formu vai vārdu darināšanas sakarā, piemēram, angļu valodas gramatikās.

Alomorfi valodniecībā parasti tiek aplūkoti saistībā ar morfēmas izpratni, klasifikāciju un funkcijām morfoloģijā un morfonoloģijā, sk., piemēram, šādus avotus: Endrjū Spensera (Andrew Spencer) “Morfoloģijas teorija” (Morphological Theory, 2000), Martina Haspelmata (Martin Haspelmath) un Andreas Simsas (Andrea Sims) “Morfoloģijas izpratne” (Understanding Morphology, 2010), Marka Aronofa (Mark Aronoff) un Kirstenas Fjudmanes (Kirsten Fudeman) “Kas ir morfoloģija?” (What is Morphology?, 2011). Vienlaikus turpinās arī morfēmu, to alomorfu un morfēmikas pētījumi ģeneratīvās gramatikas aspektā saistībā ar distributīvās morfoloģijas teoriju, piemēram, šādās monogrāfijās: Džonatana Deivida Bobaljika (Jonathan David Bobaljik) “Sastatāmās morfoloģijas universālijas” (Universals in Comparative Morphology, 2012), Deivida Embika (David Embick) “Morfēma” (The Morpheme, 2015).

Alomorfi tiek aplūkoti arī tipoloģiskā skatījumā saistībā ar vārddarināšanas un formveidošanas procesu aprakstu, piemēram, Volfganga Dreslera (Wolfgang U. Dressler) grāmatā “Morfonoloģija: derivācijas dinamika” (Morphonology: The Dynamics of Derivation, 1984), “Oksfordas rokasgrāmatā vārddarināšanas morfoloģijā” (The Oxford Handbook of Derivational Morphology, 2014) Rošeles Līberes (Rochelle Lieber) un Pavola Štekauera (Pavol Štekauer) redakcijā, kā arī “Oksfordas rokasgrāmatā formveidošanā” (The Oxford Handbook of Inflection, 2015) Metjū Bermana (Matthew Baerman) redakcijā, Endrjū Kārsteirsa (Andrew Carstairs) grāmatā “Alomorfisms formveidošanā” (Allomorphy in inflexion, 1987).

Konkrētu valodu gramatiskās sistēmas aprakstos alomorfi aplūkoti morfēmu, daļēji arī skaņu miju aprakstā, piemēram, “Lietuviešu valodas gramatikā” (Lithuanian Grammar, 1997) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā. Taču ir arī īpaši pētījumi, kas veltīti atsevišķas valodas morfēmu sistēmas, t. sk. alomorfu, aprakstam, piemēram, Staša Ķeiņa (Stasys Keinys) “Lietuviešu literārās valodas morfēmika” (Bendrinės lietuvių kalbos morfemika, 2009), arī Andras Kalnačas “Morfēmika un morfonoloģija” (2004).