Psiholoģiskā palīdzība ir profesionāls atbalsts, ko dažādās situācijās un darbības vidēs individuāli vai grupā sniedz speciālists, kurš ir ieguvis atbilstošo izglītību un ir kompetents izmantot zinātniski pamatotas metodes un tehnikas šādas palīdzības sniegšanai, lai sekmētu psiholoģisko labklājību, risinātu un pārvarētu daudzveidīgas grūtības, mazinātu ciešanas un tamlīdzīgi. Psiholoģiskās palīdzības sniegšanā un nodrošināšanā, risinot gan ikdienišķus dzīves jautājumus, gan mazinot psihisko traucējumu simptomus, var būt iesaistīti dažādu nozaru pārstāvji, kuriem ir atšķirīgi profesionālās darbības pamatuzdevumi. Katrā profesijā tiek izmantotas metodes un tehnikas, kuras ir atzītas par efektīvām noteiktu grūtību gadījumos. Psiholoģiskā palīdzība var notikt dažādos veidos un sadarbības formātos. Tā visbiežāk tiek strukturēta vairākos posmos. Psiholoģisko palīdzību pamato daudzveidīgas teorijas un pētījumi, kuros ir izmantoti gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, gan jaukti pētījumu dizaini. Psiholoģiskās palīdzības mūsdienu izpratnes pirmsākumi rodami psiholoģijas un psihoterapijas teorijās. Tās attīstību ir sekmējusi veselības biopsihosociālās paradigmas attīstība.

Zinātniskajā literatūrā jēdziens psiholoģiskā palīdzība tiek lietots attiecībā uz daudzveidīgu konsultatīvo un izglītojošo atbalstu, psiholoģiskās izpētes, izvērtēšanas un intervenču (metožu un tehniku) klāstu, ko atbilstoši savai kompetencei izmanto dažādu jomu profesionāļi, tāpēc psiholoģiskās palīdzības uzdevumi atšķiras dažādās darba vidēs (piemēram, veselības vai sociālās aprūpes, izglītības iestādēs, organizācijās, privātpraksē), un to nosaka profesijas filozofija un darba specifika.

Psiholoģiskās palīdzības sniedzējs ir speciālists, kura īpašā izglītība un profesionālā kompetence ietver zinātniski pamatotu metožu un tehniku izmantošanu psiholoģiskās palīdzības sniegšanā. To pamatā ir uzticības un drošības atmosfēras veidošana, kas veicina izmaiņas cilvēka dzīvē. Ir profesijas, kurās psiholoģiskā palīdzība līdztekus izpētei un izvērtēšanai ir viens no galvenajiem darba uzdevumiem (piemēram, psihoterapeitiem, psihologiem, psihoterapijas speciālistiem, mākslas terapeitiem), un ir profesijas, kurās speciālisti to sniedz, veicot citus pamatdarba uzdevumus (piemēram, ārsti, māsas, pedagogi, sociālie darbinieki, supervizori, kapelāni un citi). Psihologu likumā psiholoģiskā palīdzība ir noteikta kā viens no psihologa profesionālās darbības pamatuzdevumiem.

Psiholoģiskā palīdzība parasti ir vērsta uz daudzveidīgu grūtību risināšanu un pārvarēšanu, resursu apzināšanos un izmantošanu, proti, psiholoģiskās palīdzības saņēmējam (indivīdiem, grupām, pāriem, ģimenēm, organizācijām, komandām) tā palīdz attīstīt spēju labāk funkcionēt un izmainīt mazefektīvus uzvedības modeļus, sekmē adaptācijas procesu, rosina pārvarēt radušās grūtības, fokusē izvirzīto mērķu sasniegšanai, palīdz uzlabot dzīves kvalitāti, atvieglo distresa pārdzīvošanu un tamlīdzīgi. Pastāv vispārpieņemta psiholoģiskajās palīdzības struktūra, kas ietver ne mazāk kā trīs posmus: aktuālās situācijas izpēti un izvērtēšanu, psiholoģisko intervenci (iejaukšanās), kam seko refleksija, novērtējums vai kopsavilkums.

Lai gan termina “psiholoģiskā palīdzība” lietojums nav viennozīmīgs, zinātniskajā literatūrā skaidri iezīmējas tendences to saistīt ar pierādījumos balstītu praksi. Psiholoģiskās palīdzības sniedzējs savā darbā izmanto daudzveidīgas metodes un tehnikas/ intervences, kas palīdz psiholoģiskās palīdzības saņēmējam izpētīt un risināt problēmas un apzināties resursus. Atbilstoši profesionālās darbības nozarei un videi, tradīcijām un izglītībai, izmantotajai teorijai psiholoģiskās palīdzības process, metodes un tehnikas dažādu speciālistu praksē var atšķirties. Kā universālus psiholoģiskās palīdzības sniedzēja darba instrumentu jeb metožu un tehniku piemērus var minēt jautājumu uzdošanu, atbalstīšanu, konfrontāciju, teiktā satura atspoguļošanu – pārfrāzēšanu un apkopošanu, jūtu atspoguļošanu, informācijas sniegšanu, interpretāciju. Nepieciešamības gadījumā vairāku profesionālo grupu pārstāvji, kas sniedz psiholoģisko palīdzību, spēj veikt krīzes intervenci, kuras struktūra atšķiras no psiholoģiskās palīdzības procesa struktūras. Psiholoģiskās palīdzību var sniegt individuāli vai grupā klātienes vai attālinātā formā. Klātienes psiholoģiskā palīdzība tiek nodrošināta tieša kontakta laikā, bet attālinātā psiholoģiskā palīdzība tiek īstenota, izmantojot daudzveidīgus komunikācijas rīkus, tostarp tālruni (piemēram, uzticības tālrunis u. c.), elektronisko saraksti, Skype, Whatsapp, ZOOM un citus.

Psiholoģiskās palīdzības pirmsākumi rodami psiholoģijas un psihoterapijas teorijās. Ir trīs klasiskās teorētiskās pieejas: psihodinamiskā pieeja, humānistiskā pieeja un kognitīvi biheiviorālā pieeju, kā arī integratīvi eklektiskā pieeja. Psihodinamiskajā pieejā uzsvars tiek likts uz psiholoģiskās palīdzības sniedzēja spēju izmantot to, kas notiek tiešās attiecībās starp viņu un psiholoģiskās palīdzības saņēmēju, lai palīdzētu psiholoģiskās palīdzības saņēmējam sasniegt insaitu un saprast dziļākos problēmu iemeslus, transformēt šo insaitu nobriedušā spējā pārvarēt grūtības nākotnē. Psiholoģiskā palīdzība apskata ne tikai tagadnē esošās problēmas, bet arī analizē pagātnē esošās.

Humānistiskā pieeja balstās uz pieņēmumu, ka ikviens cilvēks ir unikāls un neatkārtojams, visiem piemīt iedzimta spēja augt un attīstīties emocionāli un psiholoģiski un katra indivīda mērķis ir personības pilnveidošanās (pašaktualizācija). Praksē visplašāk no humānistiskās pieejas skolām tiek izmantota uz klientu centrētā pieeja, kur galvenie attiecību raksturojumi ir empātija, kongruence un pieņemšana no psiholoģiskās palīdzības sniedzēja puses. Kognitīvi biheiviorālajā pieejā darbs ir vērsts uz konkrētu problēmas risināšanu, sevišķu uzmanību veltot kognitīvajiem procesiem, ar kuru palīdzību cilvēki novēro un kontrolē savu uzvedību. Šajā pieejā fokusējas uz konkrētu problēmu risināšanu, palīdzot saskatīt saikni starp pārliecībām, domām, jūtām un uzvedības modeļiem un darbībām. Kognitīvi biheiviorālā pieeja balstās postulātā, ka cilvēka uztvere par notikumiem nosaka viņa jūtas un attiecīgi – uzvedību.

Psiholoģiskās palīdzības teorijā un praksē pastāv daudz pieeju, tāpēc viens no galvenajiem psiholoģiskās palīdzības sniedzēja uzdevumiem ir atrast veidu, kā vislabāk konceptualizēt savu darbu – integrējot dažādas pieejas, paplašinot skatījumu uz to pielietojumu, lai šī integrācija atbilstu situācijai, psiholoģiskās palīdzības saņēmēja vajadzībām, paša speciālista personības raksturojumiem, vērtību sistēmai un prioritātēm, kā arī psiholoģiskās palīdzības attīstības tendencēm mūsdienās. Tāpēc mūsdienās psiholoģiskās palīdzības sniedzēji pamatā darbojas, izmantojot integratīvi eklektisko pieeju, atbilstoši savas profesionālās darbības uzdevumiem un videi.

Psiholoģiskās palīdzības pētniecībā tiek izmantota visu veidu metodoloģija un pētījumu veidi. Atkarībā no pētījuma mērķa psiholoģiskās palīdzības pētījumos tiek izmantotas kvantitatīvās, kvalitatīvās un jaukto metožu pētījumu stratēģijas un dizaini. Kvantitatīvo datu apstrādei un analīzei ir pieņemts izmantot aprakstošās un secinošās statistikas instrumentus, bet kvalitatīvo – dažādas tematiskās un fenomenoloģiskās analīzes metodes. 

Psiholoģiskās palīdzības nepieciešamība ir pastāvējusi jau izsenis. Nozīmīga profesionālās darbības daļa tā vienmēr ir bijusi ārstiem, garīdzniekiem, skolotājiem. Vēlāk dažādās pasaules valstīs psiholoģiskā palīdzība ir attīstījusies atšķirīgi, atbilstoši sociāli politiskajam un ekonomiskam pieprasījumam un nosacījumiem. Visbiežāk tās straujākā attīstība ir notikusi lielu pārmaiņu un krīžu laikā.

Specializētāku izpratni par psiholoģisko palīdzību vēsturiski parasti saista ar 19. gs. beigām un 20. gs. sākumu. Šo laiku raksturoja nozīmīgas vides un konteksta izmaiņas, proti, urbanizācija, augsta iedzīvotāju mobilitāte, tradīciju loma un vienotas reliģijas ietekmes mazināšanās. Cilvēkiem tolaik pietrūka prasmju mazināt distresu iepriekšējos gadsimtos ierastajā veidā. Šajā laikā dzima vairākas jaunas nozares – psihoterapija, psiholoģija, sociālais darbs –, kurās profesionālā darbība centrējās uz palīdzību indivīdam. Jāuzsver, ka tieši tolaik pirmo reizi ārstu paspārnē tika veidoti psihoterapijas pamatprincipi, formulējot psihodinamisko pieeju, kas mūsdienās ir plaši sazarota teorija un prakse.

Kā viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem psiholoģiskās palīdzības attīstībā ir jāmin Otrais pasaules karš, kad attīstījās žēlsirdīgo māsu kustība, turpinot jau Pirmajā pasaules karā grūto pieredzi. Īpašs laiks bija pēc Otrā pasaules kara, kad tik daudziem karavīriem, kuri atgriezās no frontes, bija vajadzīga psihiatriskā hospitalizācija un palīdzībai tika piesaistīti psihologi. Viņu nozīmīgākais pienesumus bija izpratne par pētniecisko darbību, kas lielā mērā veicināja pierādījumos pamatotu psiholoģiskās palīdzības metožu un tehniku attīstību. 20. gs. pirmajā pusē strauji attīstījās biheiviorisms, mācīšanās teorijas un kognitīvā psiholoģija, kas vēlāk, gadsimta otrajā pusē, lika pamatus kognitīvi biheiviorālajai pieejai. Savukārt jau 40.–50. gados attīstījās humānistiskā pieeja, kura veido trešo lielāko virzienu psiholoģiskās palīdzības aprakstam. Šajā laikā profesionāli psiholoģisko palīdzību sāka sniegt arī cilvēkiem, kuriem nebija klīnisku traucējumu, bet kuri izjuta grūtības ikdienas dzīvē. Šādu pagriezienu var skaidrot ar daudzdimensionālas veselības izpratnes attīstību, ko 1948. gadā definēja Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization). Proti, veselība ir vispārēja fiziskā, psihiskā un sociālā labklājība, nevis tikai slimības trūkums.

Ievērojot šo izpratni, 20. gs. otrajā pusē tika formulēta biopsihosociālā pieeja – holistiska paradigma, kurā slimība un veselība tiek skaidrota kā bioloģisko, psiholoģisko un sociālo faktoru interaktīvas mijiedarbības vienība, kur uzmanība ir jāvelta visām trim dimensijām. 

Mūsdienās biopsihosociālā paradigma, kas iekļauj psiholoģiskās palīdzības nozīmes izpratni, turpina attīstīties. Šo attīstību sekmē ne vien pētījumu rezultāti, kuri pierāda, ka bioloģiskie, psihiskie, sociālie un kultūras faktori ir savstarpēji saistīti un pārmaiņas vienā no tiem ietekmē pārmaiņas arī citos, ka personības un vides faktoriem var būt izšķiroša loma veselības saglabāšanā un atgūšanā, bet arī modernajai civilizācijai raksturīgie sociālekonomiskie un demogrāfiskie faktori: populācijas novecošanās; ar hroniskām slimībām slimojošu iedzīvotāju īpatsvara pieaugums; nepieciešamība samazināt veselības aprūpes izdevumus un vienlaikus paaugstināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti, nepieciešamība kāpināt veselības aprūpē ieguldīto līdzekļu efektivitāti un veicināt prevences pasākumus. Prognozējams, ka pēc Covid-19 pandēmijas psiholoģiskās palīdzības, atbalsta un psihoizglītošanas joma būs guvusi vēl nebijušu pierādījumu apmēru psiholoģisko aspektu nozīmei indivīda un sabiedrības veselības kontekstā.