Atjaunots 2024. gada 25. janvārī
Egīls Gelderiņš

ložmetējs

(angļu machine-gun, vācu Maschinengewehr, franču mitrailleuse, krievu пулемёт)

kolektīvs, uz balsta liekams, automātisks strēlnieku vītņstobra ierocis, kas paredzēts pretinieka dzīvā spēka iznīcināšanai un ugunspozīciju apšaudei ar lodēm

Saistītie šķirkļi

3. attēls. Vācu Maksima sistēmas balsta (smagais) ložmetējs M.G.08.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

Jēdziena etimoloģija

Vārds “ložmetējs” cēlies kā burtisks tulkojums no ieroča nosaukuma krievu valodā – пулемёт, kas tika ieviests 1888. gadā, bet latviešu valodā plašāk lietots pēc Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Latvijas Neatkarības kara (1918–1920). Iepriekš, vēl līdz Pirmā pasaules kara beigām, bieži lietoja nosaukumu “mašīnu flinte” vai “mašīnflinte”, tulkojot no angļu vai vācu valodas. Sarunvalodā lietoja arī vārdu “ložberis”. Tā kā ložmetēji savā starpā atšķīrās gan ar balstu veidiem, gan svaru, Latvijas armijā jau 20. gs. 20. gados vieglākais rokas ložmetējs ieguva nosaukumu “patšautene”.

Kopsavilkums

Strēlnieku ierocis ložmetējs parādījās 19. gs. beigās, kad tika izgudrota unitārā patrona un bezdūmu šaujampulveris. Ložmetēja automātikas darbībā izmantota aizslēga un stobra atsitiena enerģija vai gāzu novades princips. Munīcijai izmantojamas šautenes patronas (5,45 mm – 8 mm) vai lielkalibra patronas (9 mm – 14,5 mm).

Ložmetēji no automātiskajām šautenēm atšķiras ar garākiem un masīvākiem stobriem un palielinātu patronu daudzumu patronkārbās (20–45 patronas) vai speciālās patronlenšu kastēs (50–250 patronas), kā arī ar dažāda veida balstiem vai lafetēm smagā ieroča ērtākai lietošanai (atlokāmu divkāju balstu, buka veida balstu, trīs un četrkāju lafetēm, riteņlafetēm un citiem). Ložmetējs šauj īsām kārtām (mazāk nekā 10 šāvieni) vai garām kārtām (10–30 šāvieni), nepārtraukti, reizēm arī atsevišķiem šāvieniem; patronas piegādā no lentes vai no patronkārbas. Mūsdienās vairāk izplatīti vienotie ložmetēji, ar kuriem var šaut no divkāju atlokāma vai trijkāju balsta.

Šaujot ar automātisko uguni, stobri ātri sakarst; to dzesēšanai senākajiem ložmetēju modeļiem izmantoja ūdeni, kas bija iepildīts cilindriskā apvalkā ap stobru – radiatorā. Vēlāk parādījās ložmetēji ar gaisa dzesēšanas sistēmu un ātri maināmiem stobriem.

Pēc konstrukcijas ložmetēji veido vairākas grupas – ir rokas (vieglie) ložmetēji – patšautenes, balsta (smagie) ložmetēji un vienotie ložmetēji (lietojami gan ar divkāju, gan trīskāju balstiem), pēc lietojuma – kājnieku, tanku, aviācijas ložmetēji un zenītložmetēji. Ložmetēji var būt pārnēsājami (rokas un vienotie ložmetēji), izjauktā stāvoklī pārnēsājami vai uz riteņiem pārvadājami ložmetēji (balsta un lielkalibra), stacionāri uzstādīti ložmetēji (aviācijas, tanku, bruņutransportieru ložmetēji un zenītložmetēji). Ložmetējus parasti apkalpo divi līdz seši cilvēki, tādēļ tie pieskaitāmi kolektīvo ieroču grupai.

Taktiskā un stratēģiskā nozīme

Ložmetējs savu efektivitāti pierādīja uzreiz, tiklīdz tas parādījās kaujas laukā. Ar savu uguns intensitāti, ātršāvību un šāviena tālumu tas ievērojami pārspēja pārējos strēlnieku ieročus. Kaut gan sākumā ieroci izmantoja koloniālos karos, apspiežot pretinieku, kuram bija daudz vienkāršāks apbruņojums, tomēr ložmetēja nenoliedzamā efektivitāte nozīmīgi izmainīja visa sauszemes karaspēka apbruņojuma sistēmu un tālāko militārās darbības organizāciju un taktiku 20. gs.

Pirmajā pasaules karā ložmetējs jau bija sevi pierādījis iepriekšējā praksē, tādēļ to iekļāva visu karojošo armiju bruņojumā. Veidoja ložmetēju apakšvienības lielāku militāro formējumu sastāvā. Pozīciju karā ložmetēji bija nozīmīgākais kājnieku aizsardzības ierocis pret ienaidnieka kājnieku uzbrukumu. Ložmetējs varēja būt arī uzbrukuma atbalsta ierocis, atklājot uguni pāri savu karavīru galvām, jo automātiskās uguns intensitāte nodrošināja efektivitāti lielākā attālumā nekā atsevišķi šauteņu un karabīņu šāvieni.

Pirmos ložmetējus varēja lietot, tikai balstītus uz statīva vai lafetes, jo tie bija pietiekoši smagi un to apkalpei vajadzēja no 3 līdz 6 karavīriem, bet jau 20. gs. sākumā parādījās vieglāki rokas ložmetēji, kurus izmantoja, pievienojot divkāju balstu. Šādu ieroci apkalpoja no 1 līdz 2 cilvēkiem. Vieglākie ložmetēji bija mobilāki un ērtāk izmantojami. Pirmā pasaules kara laikā ložmetēji kļuva par aviācijas galveno ieroci pretinieka lidmašīnu apkarošanā, tie bija arī pirmo tanku un bruņoto automobiļu apbruņojumā.

Starpkaru periodā visu valstu bruņotie spēki savu kājnieku aizsardzības un uzbrukumu taktiku veidoja, ņemot vērā gan balsta, gan rokas ložmetēju ugunsspēju. Ieroča pilnveidošanas gaitā radās jauns ložmetēja tips – vienotais ložmetējs, lietojams gan kā balsta, gan kā rokas ložmetējs. Otrajā pasaules karā (1939–1945) tieši ložmetējs radīja lielākos dzīvā spēka zaudējumus abās frontes pusēs.

Ieroču konstruktoru mērķis bija strauji palielināt kājnieku vienību ugunsjaudu, nepalielinot karavīru skaitu. Eksperimentāli pierādīja, ka viens karotājs ar ložmetēju laika vienībā pret pretinieku spēj raidīt 8 reizes vairāk lodes nekā no šautenes.

Saistība ar citām militārajām un civilām nozarēm

Ložmetēju attīstība un pilnveidošanās notika līdzīgi kā pārējiem šaujamieročiem – to sekmēja bezdūmu pulvera ieviešana, atklājumi ballistikā un precīzajā mehānikā. Ložmetēja lielā ugunsspēja un tālšāvība izmainīja sauszemes karaspēka kaujas paņēmienus un taktiku. Militārpersonas bija spiestas veidot taktiskos kauju plānus, rēķinoties ar pilnīgi jauna, automātiska un efektīva ieroča parādīšanos. Attīstoties gan aviācijai, gan motorizētajām vienībām, ložmetējs kļuva par būtisku apbruņojuma veidu, kas papildināja artilēriju.

Vēsturiskā attīstība

Jau sākot ar 19. gs. vidu, izgudrotāji meklēja iespējas, kā izveidot šaujamieroci ar lielāku uguns intensitāti. Sākumā mēģināja panākt ātršāvību, palielinot ieroča stobru skaitu, tos novietojot vienu otram blakus rindā (franču mitralleuse), kur katram stobram bija sava patronkārba, vai arī koncentriski ap centrālo asi (revolverpistoles princips). Šo ieroču kalibrus tikai pakāpeniski samazināja līdz rokas šaujamieroču kalibriem. Pazīstamākais šāda veida ierocis bija Ričarda Getlinga (Richard Jordan Gatling) sistēmas mehāniskais revolverlielgabals ar 5–10 stobriem, kuru izmantoja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Pilsoņu karā (1861–1865). Šis ierocis varēja šaut nepārtraukti, to darbināja kareivis, ar rokturi griežot 6–10 stobru bloku. Virspusē piestiprināja patronkārbu, šaušanas temps bija atkarīgs no roktura griešanas ātruma. Šie ieroči darbojās ar muskuļu spēku, tie bija masīvi un smagi, pārvadājami ar zirga pajūga palīdzību.

Amerikāņu konstruktors Hirams Maksims (Hiram Stiven Maxim) pirmais izveidoja ieroci ar vienu stobru, kurš nākamo šāvienu veica, izmantojot pulvera gāzu enerģiju. 1884. gadā Lielbritānijā H. Maksims izgatavoja savu “automātiskās kartečas” paraugu ar patronu padevi no auduma patronlentes. Lietoja melnā (dūmu) pulvera patronas, bet tās stipri piesārņoja stobru un citus mehānismus. 19. gs. 80. gadu beigās H. Maksims kopā ar Alberta Vikersa (Albert Vickers) uzņēmumu sāka ražot pirmos uzlabotos ložmetējus bezdūmu patronai. Šaušanas ātrums sasniedza 550 šāvienus minūtē, tādēļ bija nepieciešama stobra piespiedu dzesēšana ar ūdeni. Ložmetējam izveidoja apvalku – radiatoru ar iespēju visu laiku ūdeni papildināt. Ložmetējus uzstādīja uz trijkāju un četrkāju balstiem vai uz riteņlafetēm (1., 2., 3. un 4. attēls). Ložmetējam varēja piemērot katrā valstī lietošanā esošo šautenes patronu. Ar nelieliem uzlabojumiem vai nebūtiskām konstruktīvām izmaiņām H. Maksima sistēmas ložmetēji nonāca daudzu valstu armiju apbruņojumā; tos iepirka Lielbritānijā vai ražoja vietējie uzņēmumi. Vairākās valstīs parādījās arī balsta ložmetēji bez ūdens radiatoriem, stobriem paredzot tikai gaisa dzesēšanu (5. un 7. attēls).

20. gs. sākumā parādījās rokas ložmetējs, saukts arī par vieglo ložmetēju vai patšauteni. To radīja dāņu ieroču konstruktori Jūliuss Rasmusens (Julius A. Rasmunsen), Jenss Šoubē (Jens Theodor Schouboe) un rūpnieks, tā laika Dānijas kara ministrs Vilhelms Madsens (Vilhelm Hermann Oluf Madsen) 19. gs. beigās, un to ražoja Kopenhāgenas uzņēmumā “Dansk Rekyl-Riffel Syndikat” ar nosaukumu Madsen M-1902 (8. un 9. attēls). Ieroča sprūda mehānisms ļāva šaut automātiskajā režīmā vai ar vienu šāvienu pusautomātiskajā režīmā. Stobru dzesēja ar gaisa piespiedu ventilāciju caur stobra apvalka atverēm. Patšauteni pielādēja ar liektu sektora patronkārbu 25 vai 33 patronām, to novietoja vertikāli virs aizslēga. Šo ieroci uzskata par vēsurē pirmo rokas ložmetēju, kuru laika gaitā apbruņojumā pieņēma 34 valstis un to ražoja ar 12 dažādiem kalibriem.

Francijā, Lielbritānijā, ASV rokas ložmetējus konstruēja un izgatavoja kā patstāvīgas konstrukcijas ieročus uz pusautomātiskās vai automātiskās šautenes pamata, tos apgādājot ar intensīvam uguns režīmam pielāgotiem stobriem un atlokāmiem divkāju balstiem. Šiem ieročiem stobri ir nedaudz garāki un biezāki nekā šautenēm, parasti lieto armijas šauteņu standarta munīciju (6,5 mm – 8 mm), atsevišķos gadījumos patronām izgatavojot speciālas lodes. Vācijā un Austroungārijā rokas ložmetējus ražoja, pārveidojot un pielāgojot balsta ložmetējus. Ņemot vērā rokas ložmetēju izmantojumu, patstāvīgās konstrukcijas veidoja ar stobra gaisa dzesēšanu, bet pielāgotie ložmetēji saglabāja balsta ložmetēju stobra ūdens dzesēšanas veidu.

Cīņai ar gaisa mērķiem vai pretinieku aiz bruņumašīnas vai tanka bruņām vajadzēja palielināt lodes caursišanas spējas. Šo uzdevumu 1918. gadā veica Džona Brauninga (John M. Browning) konstrukcijas .50 kalibra (12,7 mm) ložmetējs, ko izgatavoja ASV un vācu 13,3 mm TuF. Modernizēto Brauninga ložmetēju M2HB Otrā pasaules kara gados ASV izgatavoja līdz pat diviem miljoniem, un vēl tagad šie lielkalibra ložmetēji ir vairāk nekā 40 valstu armiju bruņojumā, jo īpaši Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) valstīs. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) izstrādāja lielkalibra ložmetēju DŠK-38 (ДШК-38), un 1940. gadā to iekļāva kājnieku, tankistu u. c. ieroču šķiru bruņojumā. Pēc ieroča modernizēšanas 1946. gadā ložmetēju DŠKM (ДШКM) izgatavoja arī PSRS sabiedrotajās valstīs.

20. gs. 30. gados Vācijas ieroču konstruktori radīja jaunu ložmetēja tipu – vienoto ložmetēju, kuru varēja lietot gan kā balsta, gan kā rokas ložmetēju. Luisa Štanges (Louis Stange) uzņēmumā “Rheinmetall” ražoja ložmetēju MG.34, kuru, piemērojot speciālus balstus, veiksmīgi izmantoja dažādas kara tehnikas apbruņošanai (11. attēls). Tas bija pasaulē pirmais balsta ložmetējs, ko lietoja arī kā rokas ložmetēju uz divkāju balsta. Ložmetēja MG.34 automātika darbojās, izmantojot atsitiena enerģiju ar īso stobra gājienu. Stobrs bija viegli nomaināms. M.G.34 varēja pielādēt arī ar 75 patronu sedlveida patronkārbu. Patronlenti varēja ielikt gan no kreisās, gan no labās puses. Vienā patronlentes posmā bija 50 patronas, posmi bija savienojami jebkurā skaitā un ievietojami atsevišķā patronu kastē. Varēja vienu posmu ievietot patronkārbā, kas bija piestiprināma ložmetēja sānos. Tehniskais šaušanas ātrums bija 700 un vairāk šāvieni minūtē atkarībā no modifikācijas.

Vācu inženieri turpināja darbu, lai aizvietotu iepriekšējo MG.34 ar jaunu ieroci, lētāku un vienkāršāku ražošanā. 1942. gadā radās jauns vienotais ložmetējs MG.42, kuru pelnīti pieskaita pie labākajiem ložmetējiem pasaulē. Ložmetēja autors ir Verners Grunovs (Werner Grunow) no uzņēmuma “Grossfuss-Werke”. Kaut gan ieroča konstrukcijā izmantoja vairākas MG.34 detaļas, tomēr tas bija inovatīvs un izcēlās ar teicamām īpašībām. Ieroča gabarīti bija līdzīgi priekštecim, bet tā svars – nedaudz mazāks. Saglabāts iepriekšējais stobra īsā atsitiena princips, bet šaušanas ātrums bija 1200–1500 šāvieniem minūtē (12. un 13. attēls).

Pēc Otrā pasaules kara daudzas valstis pieņēma bruņojumā šāda tipa vieglos ložmetējus, kurus kājnieki varēja izmantot gan no trijkāju, gan divkāju balsta kā patšautenes. Tipiski šāda veida ieroči – PSRS PK (ПК), ASV M-60, vācu MG.42 un tā vēlākās kopijas, Beļģijas FN MAG (14. attēls).

1. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) krievu Maksima sistēmas 1910. gada parauga balsta ložmetējs M- 1910.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

2. attēls. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri šaušanas mācībās ar Maksima sistēmas ložmetēju M-1910. Ložmetējs uzstādīts uz Sokolova sistēmas balsta. 20. gs. 20. gadi.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

4. attēls. Zemgales divīzijas karavīri ar britu 1909. gada parauga ložmetēju Vickers Mk 1. Krāslava, 14.07.1920.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

5. attēls. 12. Bauskas kājnieku pulka karavīri ar franču balsta ložmetēju Hotchkiss M^-le 1914 Latgales frontē. Drisa, 1920. gada vasara.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

6. attēls. Latvijas armijas karavīri bermontiādes laikā. Ložmetēji no kreisās – vācu balsta ložmetējs M.G.08, divi krievu balsta ložmetēji M-1910, dāņu Madsena sistēmas patšautene M-1902, vācu vieglais ložmetējs l.M.G.08/15. Rīga vai Rīgas apkārtne, 1919. gada rudens.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

8. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) dāņu 1916. gada parauga patšautene Madsen M-1916.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

9. attēls. Latviešu strēlnieki ar patšauteni Madsen M-1902.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

10. attēls. 1927. gada parauga krievu rokas ložmetējs DP (ДП), PSRS.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

11. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.34.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

12. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.42.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

13. attēls. Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīrs ar vienoto ložmetēju MG.42.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

Mūsdienu stāvokļa raksturojums

Ložmetēji 20. gs. 2. pusē un 21. gs. sākumā ir nozīmīgs apbruņojuma veids visās valstīs. Tos izmanto gan motorizēto kājnieku bruņojumā, gan jebkuras militārās tehnikas aprīkojumā kā efektīvu un lielas ugunsspējas ieroci. Vairāki paraugi, ko lietoja Otrajā pasaules karā, ir saglabājušies, tiem piemērojot uzlabotus materiālus un attīstot ražošanas procesu. Joprojām stabilu vietu bruņutehnikas apbruņojumā ieņem pilnveidotais balsta ložmetējs BROWNING M2HB, vācu vienotais ložmetējs MG.42, pārveidots uz NATO kalibru 7,62x51 ar nosaukumu MG3, tas iekļauts daudzu valstu bruņojumā. Pēc licences to ražo Itālijā, Spānijā, Portugālē, Turcijā un citur. Daudzu pazīstamu ieroču ražotāju ložmetēji tiek tehnoloģiski pilnveidoti, hromējot stobru kanālus, pārejot uz triecienšauteņu .223 kalibru. Notiek munīcijas pilnveidošana, palielinot lodes caursišanas spējas. Aviācijā, īpaši helikopteros, arī uz smagās sauszemes bruņutehnikas tiek uzstādīti daudzstobru ložmetēji M134 Minigun, konstruēti pēc R. Getlinga principa, bet stobru bloka kustību ap savu garenasi u. c. mehānismu darbību nodrošina elektrība. Parasti sešu stobru bloks sasniedz 3000 līdz 6000 šāvienus minūtē. Dažādu konstrukciju un izmantojuma ložmetēju paraugi ieņem svarīgu vietu jebkuras valsts apbruņojuma sistēmā.

Nozīmīgākie izmantošanas piemēri

Pirmā ložmetēja izmantošana kaujā notika 1894. gadā Dienvidāfrikas provincē Transvālā. Tos izmantoja zelta un dimantu atradņu apsardze pret vietējo cilšu nemierniekiem. 1895. gadā briti izmantoja ložmetējus pret indiešu dumpinieku vienībām, un 1898. gadā – Sudānā un Honkongā.

Ložmetējus no abām frontes pusēm izmantoja ASV un Spānijas kara laikā Kubā (1898–1899), angļu-būru kara laikā (1899–1902) un krievu-japāņu karā (1904–1905). Pirmā un Otrā pasaules kara laikā visas karojošās valstis izmantoja balsta un vienotos ložmetējus kā svarīgākos kājnieku atbalsta ieročus, bet rokas ložmetēji (patšautenes) bija mobili automātiskie ieroči, kas pastiprināja šauteņu, karabīņu un mašīnpistoļu uguni uzbrukumā.

Ložmetēju salīdzinoši tehniskie dati

*Ieroča tips, nosaukums, un valsts*	*Patronas kalibrs, mm/*	*Patronu skaits lentā vai patronkārbā*	*Ieroča garums, ieroča/ stobra garums, mm*	*Ieroča svars/ balsta svars, kg*	*Tēmēšanas/ šaušanas tālums, m*	*Šaušanas* *ātrums/ praktiskais šaušanas* *ātrums, šāvieni/min.*
Getlinga sistēmas mitraljēza *M1865*	11,43; 12,7; 25	24–100	apm. 1500 / 790	163 / 280	850–1000	200
Balsta ložmetējs ar ūdens dzesēšanu *Maxim*, Lielbritānija	.445 /11,4	333, lente	-	17,2	-	350
Balsta ložmetējs ar ūdens dzesēšanu *Maxim M-1910*, Krievija	3 līnijas / 7,62x53R	250, lente	1067	18,43 / 66	3200 soļi vai 2270 m / 1500	600 / 250–300
Balsta ložmetējs ar ūdens dzesēšanu *sch.M.G.08*, Vācija	7,92x57	250, lente	1200 / 720	18, 35 /	2000	500–520 / 250–300
Balsta ložmetējs ar ūdens dzesēšanu *Vickers M1909*, Lielbritānija	.303, 7,71x56R	250, lente	1156	18,1 /	3380	600 / 200
Balsta ložmetējs ar ūdens dzesēšanu *Schwarzlose* *M.07/12*, Austroungārija	8x51R	250, lente	1066	19,9 / 29,7	2000	400 / 250
Balsta ložmetējs ar gaisa dzesēšanu *Colt M1895*, ASV	.30, 7,62x	250, lente	1050	16,1	2300	500 / 200
Balsta ložmetējs ar gaisa dzesēšanu *Hotchkiss M-le 1914*, Francija	8x50R	24 aptverē vai 251, lente	-	24 /	2400	500 /250
Rokas (vieglais) ložmetējs ar ūdens dzesēšanu *l.M.G.08/15*, Vācija	7,92x57	100, lente	1400	17,8	1200	500 / 300
Rokas ložmetējs ar gaisa dzesēšanu *Madsen 1902*, Dānija	3 līnijas, 7,62x53R u. c.	25 vai 33, patronkārba	1120	8,92	1700	400 / 180–200
Rokas ložmetējs ar gaisa dzesēšanu *Lewis M1915*, Lielbritānija, ASV	.303, 7,71x56R	47, patronkārba	1280	10,63	2000 jardi, 1820	500–600 /150
Rokas ložmetējs ar gaisa dzesēšanu DP (ДП), PSRS	7,62x54R	47, patronkārba	1272	8,5	1500	600 / 100–150
Rokas ložmetējs ar gaisa dzesēšanu *M1918 A2 BAR*, ASV	.30–06, 7,62x63	20, patronkārba	1219	8,82	1500 jardi, 1370	350–500 /180
Rokas ložmetējs ar gaisa dzesēšanu *Bren Mk 3*, Lielbritānija	.303, 7,71x56R	30, patronkārba	1087	8,8	2000 jardi, 1820	500 / 60–120
vienotais ložmetējs *MG.34*, Vācija	7,92x57	250, 50, lente vai 75 patronkārba	1219	12,1	2000–3000	800–900 / 120–300
vienotais ložmetējs *MG.42*, Vācija	7,92x57	250, 50, lente vai 75 patronkārba	1219	11,6	2200	1200 / 250
vienotais ložmetējs *MG3*, Vācijas FR	7,62x51 NATO	250, 50, lente	1225	11,05	1200	1300 / 250
vienotais ložmetējs FN *MAG*, Beļģija	7,62x51 NATO	250, 50, lente	1260	10,85	1800	1300 / 250
vienotais ložmetējs *PKM* (*ПКМ*), PSRS	7,62x54R	250, 200, 100, lente	1190	7,95	1500	650 / 250
lielkalibra ložmetējs *TuF* (*Tank und Flieger*), Vācija	13,3x92	30, patronkārba	1750	37	6400	500 / 300
lielkalibra ložmetējs *Browning M2HB*	.50, 12,7x99	110	1653	38,22	2300	500–600 / 200–300
lielkalibra ložmetējs *DŠKM* (*ДШКМ*), PSRS	12,7x108	50, lente	1626	35,1 /148	2500	600 / 125

Multivide

3. attēls. Vācu Maksima sistēmas balsta (smagais) ložmetējs M.G.08.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

1. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) krievu Maksima sistēmas 1910. gada parauga balsta ložmetējs M- 1910.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

2. attēls. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri šaušanas mācībās ar Maksima sistēmas ložmetēju M-1910. Ložmetējs uzstādīts uz Sokolova sistēmas balsta. 20. gs. 20. gadi.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

4. attēls. Zemgales divīzijas karavīri ar britu 1909. gada parauga ložmetēju Vickers Mk 1. Krāslava, 14.07.1920.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

5. attēls. 12. Bauskas kājnieku pulka karavīri ar franču balsta ložmetēju Hotchkiss M^-le 1914 Latgales frontē. Drisa, 1920. gada vasara.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

6. attēls. Latvijas armijas karavīri bermontiādes laikā. Ložmetēji no kreisās – vācu balsta ložmetējs M.G.08, divi krievu balsta ložmetēji M-1910, dāņu Madsena sistēmas patšautene M-1902, vācu vieglais ložmetējs l.M.G.08/15. Rīga vai Rīgas apkārtne, 1919. gada rudens.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

7. attēls. .30 kalibra (7,62 mm) amerikāņu balsta ložmetējs Colt M1895.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

8. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) dāņu 1916. gada parauga patšautene Madsen M-1916.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

9. attēls. Latviešu strēlnieki ar patšauteni Madsen M-1902.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

10. attēls. 1927. gada parauga krievu rokas ložmetējs DP (ДП), PSRS.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

11. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.34.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

12. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.42.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

13. attēls. Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīrs ar vienoto ložmetēju MG.42.

Avots: Latvijas Kara muzejs.

14. attēls. Zviedru 7,62 mm vienotais ložmetējs KSP 58 B (ražots pēc beļģu vienotā ložmetēja FN MAG licences).

Avots: Latvijas Kara muzejs.

ložmetējs

Saistītie šķirkļi

3. attēls. Vācu Maksima sistēmas balsta (smagais) ložmetējs M.G.08.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

1. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) krievu Maksima sistēmas 1910. gada parauga balsta ložmetējs M- 1910.

2. attēls. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri šaušanas mācībās ar Maksima sistēmas ložmetēju M-1910. Ložmetējs uzstādīts uz Sokolova sistēmas balsta. 20. gs. 20. gadi.

4. attēls. Zemgales divīzijas karavīri ar britu 1909. gada parauga ložmetēju Vickers Mk 1. Krāslava, 14.07.1920.

5. attēls. 12. Bauskas kājnieku pulka karavīri ar franču balsta ložmetēju Hotchkiss M^-le 1914 Latgales frontē. Drisa, 1920. gada vasara.

6. attēls. Latvijas armijas karavīri bermontiādes laikā. Ložmetēji no kreisās – vācu balsta ložmetējs M.G.08, divi krievu balsta ložmetēji M-1910, dāņu Madsena sistēmas patšautene M-1902, vācu vieglais ložmetējs l.M.G.08/15. Rīga vai Rīgas apkārtne, 1919. gada rudens.

8. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) dāņu 1916. gada parauga patšautene Madsen M-1916.

9. attēls. Latviešu strēlnieki ar patšauteni Madsen M-1902.

10. attēls. 1927. gada parauga krievu rokas ložmetējs DP (ДП), PSRS.

11. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.34.

12. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.42.

13. attēls. Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīrs ar vienoto ložmetēju MG.42.

Multivide

Autora ieteiktie papildu resursi

ložmetējs

Saistītie šķirkļi

3. attēls. Vācu Maksima sistēmas balsta (smagais) ložmetējs M.G.08.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

1. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) krievu Maksima sistēmas 1910. gada parauga balsta ložmetējs M- 1910.

2. attēls. 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri šaušanas mācībās ar Maksima sistēmas ložmetēju M-1910. Ložmetējs uzstādīts uz Sokolova sistēmas balsta. 20. gs. 20. gadi.

4. attēls. Zemgales divīzijas karavīri ar britu 1909. gada parauga ložmetēju Vickers Mk 1. Krāslava, 14.07.1920.

5. attēls. 12. Bauskas kājnieku pulka karavīri ar franču balsta ložmetēju Hotchkiss M-le 1914 Latgales frontē. Drisa, 1920. gada vasara.

6. attēls. Latvijas armijas karavīri bermontiādes laikā. Ložmetēji no kreisās – vācu balsta ložmetējs M.G.08, divi krievu balsta ložmetēji M-1910, dāņu Madsena sistēmas patšautene M-1902, vācu vieglais ložmetējs l.M.G.08/15. Rīga vai Rīgas apkārtne, 1919. gada rudens.

8. attēls. Trīslīniju (7,62 mm) dāņu 1916. gada parauga patšautene Madsen M-1916.

9. attēls. Latviešu strēlnieki ar patšauteni Madsen M-1902.

10. attēls. 1927. gada parauga krievu rokas ložmetējs DP (ДП), PSRS.

11. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.34.

12. attēls. Vācu vienotais ložmetējs MG.42.

13. attēls. Latviešu leģiona 19. divīzijas karavīrs ar vienoto ložmetēju MG.42.

Multivide

Saistītie šķirkļi

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

Ieteicamā literatūra

5. attēls. 12. Bauskas kājnieku pulka karavīri ar franču balsta ložmetēju Hotchkiss M^-le 1914 Latgales frontē. Drisa, 1920. gada vasara.