Kaņepes izplatījās no Melnās jūras ziemeļu piekrastes, kur skiti kaņepes audzēja kā kultūraugus – skitu valodā kaņa- nozīmē ‘grauds’, ‘sēkla’, ‘drupata’. Vārdam “kaņepe” latviešu valodā varēja palīdzēt nostabilizēties vidusholandiešu vārds canep, to plaši lietoja gan holandiešu tirgotāji, gan jūrnieki un amatnieki – galvenokārt Kurzemē. Daži pētnieki uzskata, ka tas ir aizguvums no krievu valodas конопля ‘kaņepe’. Savukārt lietvārds “sviests” ir radies no darbības vārda “sviest” ar nozīmi ‘ziest’, tātad sākotnēji ‘tāds, ko ziež’. Vārdu savienojumā norāda uz kaņepju masas konsistenci un lietojumu, tas veidots uz asociāciju pamata – abi produkti ir ziežami un lietoti par aizdaru. Reģionāli tiek lietoti arī citi nosaukumi – bada sviests, kalpu sviests, mellais sviests, grūslis, staks, tempis.

Kaņepju sēklu masai var pievienot sāli un sviestu. 

Kaņepes Latvijas teritorijā, tāpat kā citur Eiropas austrumu daļā, tika audzētas jau p. m. ē. gan kā barības, gan – šķiedru augs. Kaņepju sēklas bija visai nozīmīgas uzturā, tās aizstāja gan taukvielas, gan pienu. Lai sēklas varētu lietot, tās vispirms apgrauzdēja krāsnī un tad piestā sagrūda melnā, taukainā masā; mēdza pievienot arī sālsūdeni, lai masas konsistenci padarītu vijīgāku. Zemnieku uzturā šo kaņepju sviestu lietoja pie maizes un sausiem kartupeļiem. Tam varēja pievienot arī biezpienu vai sviestu.

Kaņepju sviests tika lietots kā aizstājējprodukts. Zemnieki to gatavoja, kad sviesta nebija pietiekami – kaņepju masa papildināja tā daudzumu vai aizstāja to pilnībā. Tas parādās arī ēdiena nosaukumos – bada sviests, kalpu sviests. Tradicionālajā uzturā pazīstams ne tikai kaņepju sviests, bet arī kaņepju piens, kas vēstures avotos minēts jau 17. gs. sākumā. Mūsdienu izpratnē kaņepju sviestu var uzskatīt par ātro uzkodu – to ņēma līdzi ceļā, meža darbos un ganos, arī braucienos, kur nācās ilgāk uzkavēties, piemēram, pie kalēja vai dzirnavās. No maza produkta daudzuma varēja gūt pietiekamu sāta sajūtu, jo šim kaņepju produktam ir augsta uzturvērtība. Latgalē un Vidzemē kaņepju sviests bija viens no galvenajiem aizdara veidiem zemnieku uzturā. Vēsturiski ir maz ziņu par kaņepju lietošanu uzturā Kurzemē.

20. gs. kaņepju sviestu ražoja arī rūpnieciski, piemēram, 1921. gadā Rīgā darbojās trīs kaņepju sviesta darbnīcas. Tomēr kaņepju sviesta popularitāte starpkaru periodā Latvijā samazinājās. Kaņepju sviests saistījās ar trūcīgo zemnieku uzturu, un tie, kuru rocība bija augusi, izvēlējās īstu sviestu un nevēlējās vairs uzturā lietot kaņepju sviestu.

Padomju okupācijas laikā Latvijā kaņepju audzēšanas apjomi samazinājās. Audzēšana personīgām vajadzībām tika ierobežota, un kaņepju sviesta lietošana uzturā pakāpeniski tika aizmirsta. Tikmēr trimdas latviešu kopienās kaņepju sviests bijis viens no tiem ēdieniem, kas jaunajos apstākļos grūti pieejams un lielā mērā saistījās ar nacionālo identitāti. Tomēr jaunajās mītnes zemēs tas bieži vien radīja pārpratumus, jo tajās kaņepju lietošana saistījās ar apreibināšanos.

Kaņepju apšaubāmā reputācija saistīta ar botāniskiem faktiem. Jānošķir divi kaņepju veidi: pamatforma, sējas kaņepe (Cannabis sativa), ko Latvijā audzē kā pārtikas un rūpniecības augu, un tās sugas paveids – Indijas kaņepe (Cannabis sativa subsp. indica), kas ir siltā klimata augs un tiek izmantots apreibinošo vielu izgatavošanai. Indijas kaņepes audzēšana Latvijā ir aizliegta, bet sējas kaņepes drīkst audzēt tikai atklātā laukā, nevis segtajās platībās, kā noteikts likumā par “Narkotisko un psihotropo vielu un zāļu, kā arī prekursoru likumīgo apriti”.

Mūsdienās kaņepju sviests atkal kļūst populārs līdz ar citiem kaņepju produktiem – eļļu, sēklām, tiek ražots arī kaņepju proteīns. Augsto olbaltumvielu satura dēļ kaņepju produktus var izmantot dzīvnieku olbaltumvielu aizstāšanai – gan gavēņa laikā, gan veģetāriešu un vegānu uzturā. Bagātīgās uzturvērtības dēļ kaņepe dēvēta par vietējo superproduktu (no angļu valodas superfood).

Kaņepju sviests ir viens no īpatnēji latviskiem ēdieniem, tādēļ tas uzskatāms arī par nacionālās virtuves Latvijā sastāvdaļu. Kaņepju sviests citu valstu iedzīvotāju uzmanību piesaista tādēļ, ka daudzviet pasaulē labāk ir zināma kaņepju apreibinošā vai industriālā funkcija, bet mazāk – lietojums pārtikā. Tāpēc kaņepju produkti ir izplatīti tirdziņos un suvenīru veikalos, lai pārsteigtu Latvijā iebraukušos tūristus. Restorānu virtuvēs kaņepju produkti tiek izmantoti, lai radītu mūsdienīgus, tradīcijās sakņotus ēdienus.