Kriminoloģijas un penoloģijas literatūrā idejas par likumpārkāpēju labošanu pirmo reizi parādījās 19. gs. sākumā, kad franču penologs, viens no Francijas cietumu sistēmas reformatoriem Žans Marī Čarlzs Lukā (Jean-Mari Charles Lucas) norādīja uz nepieciešamību meklēt alternatīvas soda formas ieslodzījumam cietumā (īpaši attiecībā uz nepilngadīgiem noziedzniekiem) un ieviest “ārstniecisku programmu tradicionālās cietuma disciplīnas vietā”, tomēr pirmās institūcijas, kas cietuma disciplīnas vietā ieviesa humānākas un efektīvākas sodīšanas metodes, darbību sāka aptuveni divdesmit gadus vēlāk, lai gan priekšstats par pieaugušo noziedznieku nelabvēlīgo ietekmi uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā iespaidā nepieciešams abas grupas nošķirt, pastāvēja jau kopš 18. gs. beigām. Institucionālā līmenī nepilngadīgo noziedznieku nošķīrumu no pieaugušajiem nodrošināja kopš 18. gs. beigām (līdz 19. gs. 30. gadiem) Lielbritānijā Vaita salā funkcionējošā Pārkhērstas ieslodzījuma vieta nepilngadīgiem vīriešu dzimtes likumpārkāpējiem. Šī institūcija savos darbības principos aizvien saglabāja ieslodzījuma vietas raksturu, jo jauniešu uzvedības labošanas procesu balstīja uz cietuma disciplīnu kā koriģējošu līdzekli, nevis specializētu pedagoģisku programmu.
Pirmās institūcijas, kuru ietvaros ne tikai nošķīra pieaugušos noziedzniekus no likumpārkāpējiem jauniešiem, bet reizē nodrošināja jauniešiem arī izglītības un sociālās korekcijas iespējas, bija 19. gs. 20. gados Amerikas Savienoto Valstu (ASV) lielākajās pilsētās (Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā) organizētie “bēgļu nami” (house of refuges). Šādu institūciju izveide bija amerikāņu filantropa Tomasa Edija (Thomas Eddy) un pedagoga Džona Griskoma (John Griscom) vadītās Pauperisma novēršanas biedrības (The Society for the Prevention of Pauperism) atbilde uz noziedzībā iesaistīto bērnu un jauniešu skaita pieaugumu, ko veicināja gan imigrantu pieplūdums, gan trūcīgo iedzīvotāju skaita palielināšanās, kas vistiešākajā veidā atsaucās uz ģimenēm, kuru vecāki nespēja aprūpēt savus bērnus un atstāja tos novārtā. Turpmāko gadu laikā “bēgļu namu” skaits ASV pieauga, kas primāri iezīmēja institucionāla tīkla izveidi. Paralēli bēgļu namiem, kuru darbības lielākā problēma bija nepietiekami attīstītā izglītības programma, aktualizējās jautājums par jauna tipa labošanas iestāžu izveidi, kurās lielāks uzsvars būtu tieši uz izglītību. Tas veicināja jauniešu labošanas jeb reformu skolu (reform school, refomatory) veidošanos 19. gs. vidū. To izveide saistāma ar ASV, bet īpaši šīs iestādes uzplauka Lielbritānijā un tai piederošajās kolonijās. Reformu skolas meitenēm sāka veidoties tikai 20. gs. sākumā.
Atšķirībā no tradicionālā reformu skolu modeļa, kas izplatījās un nostiprinājās Lielbritānijā, citās Eiropas valstīs (Francijā, Vācijā) izplatīts bija t. s. ģimenes reformu skolas modelis, kas funkcionēja kā lauku apvidū veidots dzīvojamais komplekss, kas organizēts tā, lai nodrošinātu tajā mājsaimniecībai vai ģimenei līdzīgu atmosfēru.
19. gs. beigās kopumā konstatējama daudz mērķtiecīgāka virzība pāraudzināšanas metodoloģijas pilnveidē un atbilstošas likumdošanas izstrādē, kas savukārt ļāva precīzāk novērtēt jauniešu pastrādāto likumpārkāpumu smagumu. 19. gs. 90. gados (1899. gadā Čikāgā, vēlāk – arī Eiropas valstīs) tika izveidotas specializētas jauniešu tiesas (specializēta lietu izskatīšanas procedūra), kas nodarbojās ar nepilngadīgo likumpārkāpēju nodarījumu izskatīšanu juridiski, nošķirot šīs lietas no pieaugušo pastrādātiem noziegumiem. Līdz ar jauniešu tiesu izveidi tika ieviesti arī tādi nepilngadīgo noziedznieku kontroles mehānismi kā probācija un stingrāka uzraudzība mājas apstākļos.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā notika arī sociālās korekcijas metožu attīstība un diversificēšana, veicinot stingras disciplīnas un fiziskās attīstības vingrinājumu kombinēšanu ar darba terapiju (visbiežāk kopā ar lauksaimniecības un amatniecības prasmju apguvi), morālo un reliģisko audzināšanu, ko papildināja arī psihoanalīze, suģestijas metode, individuālpsiholoģija un hipnoze, kā arī dažādu veidu pedagoģiski sodi (atskaitot fiziskus sodus), kas tika piemēroti par sliktu uzvedību un nepaklausību.
Lai gan reformu skolas (kā sociālās korekcijas institūciju veids) saglabāja nozīmīgu vietu korekcijas institūciju vidū līdz pat 20. gs. 40. gadiem, kas iezīmēja daudzveidīgu reformu sākumu izglītības sistēmās, tomēr jau iepriekš vairākās Rietumeiropas valstīs aizsākās plašāka šo iestāžu reorganizācija, veidojot mazāk stingra režīma internātskolām līdzīgas iestādes, kurās uzturējās gan tiesāti jaunieši, gan bērni un jaunieši, kas īslaicīgi tika izņemti no ģimenēm.
Militāras disciplīnas un stingras rutīnas modeļa sociālās korekcijas iestādes atkārtoti popularitāti ieguva 20. gs. 70. gadu beigās, kad ASV radās t. s. “zābaku nometnes” (boot camp). Tomēr arī šāda tipa sociālās korekcijas iestādes pierādīja, ka nav pilnībā efektīvas.