Latvijā šādu iestāžu apzīmēšanai lietoti dažādi nosaukumi: zemkopības-amatniecības kolonija nepilngadīgajiem; bērnu labošanas iestāde; nepilngadīgo likumpārkāpēju labošanas darbu iestāde; nepilngadīgo pāraudzināšanas iestāde; audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem.

Bērnu un jauniešu pāraudzināšanas iestādēs tiek ievietoti pilngadību nesasniegušie tiesātie likumpārkāpēji, kas tādējādi tiek nodalīti no sabiedrības, kā arī nošķirti no pieaugušo noziedznieku nevēlamās ietekmes. Šāda veida iestādes var atšķirties gan režīma stingrības, gan disciplinēšanas pakāpes ziņā, tomēr tās vieno mērķis veikt jauniešu pāraudzināšanu, ievērojot attiecīgajā sabiedriskajā kontekstā pieņemtus korekcijas principus un metodes. Šādas iestādes mūsdienās vairs netiek uzskatītas par bērnu cietumiem, jo īsteno programmu, kas balstās uz pedagoģiski koriģējošiem principiem jeb principu – audzināšana iepretim sodīšanai.

Bērnu un jauniešu pāraudzināšana jeb sociālā korekcija ir komplekss pedagoģisko un speciālo līdzekļu kopums (programma), kas vērsts uz bērnu un jauniešu fiziskās, garīgās un psiholoģiskās attīstības veicināšanu nolūkā mainīt indivīda uzvedību labvēlīgā virzienā. Pedagoģiskā procesa ietvaros sociālā korekcija balstās uz koriģējoši audzinošu un koriģējoši attīstošu darbību kopumu, kura rezultāts ir indivīda paškorekcija. Sociālā korekcija paredz iedarbību arī uz indivīda sociālo apkārtni kā būtisku faktoru indivīda paškorekcijas realizācijā.

Bērnu un jauniešu pāraudzināšanas iestādes praksē īsteno uzvedības sociālo korekciju, lai ilgākā laika posmā, veicot mērķtiecīgu pasākumu kopumu, koriģētu indivīda uzvedību ar mērķi samazināt deviantas uzvedības veidošanos vai nepieļaut tās atkārtošanos. Institucionālā līmenī sociālā korekcija tiek veikta, nodrošinot audzēkņiem vispārējās izglītības iegūšanas iespēju un īstenojot sociālās korekcijas izglītības programmu, kas paredz organizēt audzēkņu vērtībizglītību un sagatavot notiesātos atbrīvošanai un reintegrācijai sabiedrībā. Audzēkņiem tiek sniegtas nepieciešamās zināšanas un prasmes (piemēram, amata jeb aroda iemaņas), lai sagatavotu viņus patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Būtiska bērnu un jauniešu pāraudzināšanas iestāžu darbības sastāvdaļa ir rūpes par audzēkņu veselības stāvokli, tostarp nodrošinot ārstēšanu no alkoholisma un narkomānijas.

Bērnu un jauniešu sociālā korekcija ir starpdisciplinārs pētniecības lauks, kas atrodas vairāku zinātņu nozaru un apakšnozaru uzmanības centrā, piemēram, pedagoģijas (īpaši speciālās pedagoģijas), socioloģijas, psiholoģijas, jurisprudences un kriminoloģijas, īpaši kriminoloģijas nozares penoloģijas, kas pēta sodīšanas teorētiskos un praktiskos aspektus, uzmanības centrā. Bērnu un jauniešu pāraudzināšanas iestāžu darbība ir cieši saistīta ar izglītības, tieslietu, sociālās aprūpes un bērnu tiesību aizsardzības institūcijām. Būtisks nozares sadarbības virziens ir penitenciārās (sodu izpildes) iestādes un ieslodzījuma vietas.

Kriminoloģijas un penoloģijas literatūrā idejas par likumpārkāpēju labošanu pirmo reizi parādījās 19. gs. sākumā, kad franču penologs, viens no Francijas cietumu sistēmas reformatoriem Žans Marī Čarlzs Lukā (Jean-Mari Charles Lucas) norādīja uz nepieciešamību meklēt alternatīvas soda formas ieslodzījumam cietumā (īpaši attiecībā uz nepilngadīgiem noziedzniekiem) un ieviest “ārstniecisku programmu tradicionālās cietuma disciplīnas vietā”, tomēr pirmās institūcijas, kas cietuma disciplīnas vietā ieviesa humānākas un efektīvākas sodīšanas metodes, darbību sāka aptuveni divdesmit gadus vēlāk, lai gan priekšstats par pieaugušo noziedznieku nelabvēlīgo ietekmi uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kā iespaidā nepieciešams abas grupas nošķirt, pastāvēja jau kopš 18. gs. beigām. Institucionālā līmenī nepilngadīgo noziedznieku nošķīrumu no pieaugušajiem nodrošināja kopš 18. gs. beigām (līdz 19. gs. 30. gadiem) Lielbritānijā Vaita salā funkcionējošā Pārkhērstas ieslodzījuma vieta nepilngadīgiem vīriešu dzimtes likumpārkāpējiem. Šī institūcija savos darbības principos aizvien saglabāja ieslodzījuma vietas raksturu, jo jauniešu uzvedības labošanas procesu balstīja uz cietuma disciplīnu kā koriģējošu līdzekli, nevis specializētu pedagoģisku programmu.

Pirmās institūcijas, kuru ietvaros ne tikai nošķīra pieaugušos noziedzniekus no likumpārkāpējiem jauniešiem, bet reizē nodrošināja jauniešiem arī izglītības un sociālās korekcijas iespējas, bija 19. gs. 20. gados Amerikas Savienoto Valstu (ASV) lielākajās pilsētās (Ņujorkā, Bostonā, Filadelfijā) organizētie “bēgļu nami” (house of refuges). Šādu institūciju izveide bija amerikāņu filantropa Tomasa Edija (Thomas Eddy) un pedagoga Džona Griskoma (John Griscom) vadītās Pauperisma novēršanas biedrības (The Society for the Prevention of Pauperism) atbilde uz noziedzībā iesaistīto bērnu un jauniešu skaita pieaugumu, ko veicināja gan imigrantu pieplūdums, gan trūcīgo iedzīvotāju skaita palielināšanās, kas vistiešākajā veidā atsaucās uz ģimenēm, kuru vecāki nespēja aprūpēt savus bērnus un atstāja tos novārtā. Turpmāko gadu laikā “bēgļu namu” skaits ASV pieauga, kas primāri iezīmēja institucionāla tīkla izveidi. Paralēli bēgļu namiem, kuru darbības lielākā problēma bija nepietiekami attīstītā izglītības programma, aktualizējās jautājums par jauna tipa labošanas iestāžu izveidi, kurās lielāks uzsvars būtu tieši uz izglītību. Tas veicināja jauniešu labošanas jeb reformu skolu (reform school, refomatory) veidošanos 19. gs. vidū. To izveide saistāma ar ASV, bet īpaši šīs iestādes uzplauka Lielbritānijā un tai piederošajās kolonijās. Reformu skolas meitenēm sāka veidoties tikai 20. gs. sākumā.

Atšķirībā no tradicionālā reformu skolu modeļa, kas izplatījās un nostiprinājās Lielbritānijā, citās Eiropas valstīs (Francijā, Vācijā) izplatīts bija t. s. ģimenes reformu skolas modelis, kas funkcionēja kā lauku apvidū veidots dzīvojamais komplekss, kas organizēts tā, lai nodrošinātu tajā mājsaimniecībai vai ģimenei līdzīgu atmosfēru.

19. gs. beigās kopumā konstatējama daudz mērķtiecīgāka virzība pāraudzināšanas metodoloģijas pilnveidē un atbilstošas likumdošanas izstrādē, kas savukārt ļāva precīzāk novērtēt jauniešu pastrādāto likumpārkāpumu smagumu. 19. gs. 90. gados (1899. gadā Čikāgā, vēlāk – arī Eiropas valstīs) tika izveidotas specializētas jauniešu tiesas (specializēta lietu izskatīšanas procedūra), kas nodarbojās ar nepilngadīgo likumpārkāpēju nodarījumu izskatīšanu juridiski, nošķirot šīs lietas no pieaugušo pastrādātiem noziegumiem. Līdz ar jauniešu tiesu izveidi tika ieviesti arī  tādi nepilngadīgo noziedznieku kontroles mehānismi kā probācija un stingrāka uzraudzība mājas apstākļos.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā notika arī sociālās korekcijas metožu attīstība un diversificēšana, veicinot stingras disciplīnas un fiziskās attīstības vingrinājumu kombinēšanu ar darba terapiju (visbiežāk kopā ar lauksaimniecības un amatniecības prasmju apguvi), morālo un reliģisko audzināšanu, ko papildināja arī psihoanalīze, suģestijas metode, individuālpsiholoģija un hipnoze, kā arī dažādu veidu pedagoģiski sodi (atskaitot fiziskus sodus), kas tika piemēroti par sliktu uzvedību un nepaklausību.

Lai gan reformu skolas (kā sociālās korekcijas institūciju veids) saglabāja nozīmīgu vietu korekcijas institūciju vidū līdz pat 20. gs. 40. gadiem, kas iezīmēja daudzveidīgu reformu sākumu izglītības sistēmās, tomēr jau iepriekš vairākās Rietumeiropas valstīs aizsākās plašāka šo iestāžu reorganizācija, veidojot mazāk stingra režīma internātskolām līdzīgas iestādes, kurās uzturējās gan tiesāti jaunieši, gan bērni un jaunieši, kas īslaicīgi tika izņemti no ģimenēm.

Militāras disciplīnas un stingras rutīnas modeļa sociālās korekcijas iestādes atkārtoti popularitāti ieguva 20. gs. 70. gadu beigās, kad ASV radās t. s. “zābaku nometnes” (boot camp). Tomēr arī šāda tipa sociālās korekcijas iestādes pierādīja, ka nav pilnībā efektīvas.

21. gs. sākumā uzplaukumu pieredzēja sociālās korekcijas iestādes, kas bāzētas lauku apvidū, iespējami izolējoties no pilsētas vides un pāraudzināšanas vidi integrējot lauku saimniecības vidē.

Mūsdienās aizvien vairāk nostiprinās princips, ka “brīvības laupīšana” bērniem un jauniešiem, ievietojot tos sociālās korekcijas iestādēs, ir galējais soda mērs, turklāt to nepieciešams piemērot uz iespējami īsu laiku. Šī principa nostiprināšanos pasaulē veicinājusi Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) Bērnu tiesību konvencijas pieņemšana 1989. gadā. Izvērtējot soda mēru, kāds tiek piemērots nepilngadīgiem noziedzniekiem, lielāka vērība tiek piešķirta katram individuālajam gadījumam, analizējot arī tādus faktorus kā ģimenes apstākļi, sociālais statuss un psiholoģiskā veselība. Lielāks uzsvars korekcijas procesa ietvaros tiek likts uz dažādām sociālās reintegrācijas formām, kā arī plašiem prevencijas pasākumiem, lai kopumā mazinātu bērnu un jauniešu nonākšanu korekcijas iestādēs.

Svarīgākās institūcijas bērnu un jauniešu sociālās korekcijas institūciju kontekstā ir ASV Nacionālais Korekcijas institūts (National Institute of Corrections), ASV Tieslietu ministrijas Nepilngadīgo justīcijas un likumpārkāpumu novēršanas birojs (U.S. Department of Justice Office of Juvenile Justice and Delinquency Prevention, ASV), Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais Bērnu fonds (United Nations International Children's Fund) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziegumu apkarošanas birojs (United Nations Office on Drugs and Crime).

Starptautiski zināmi periodiskie izdevumi, kas atspoguļo ar bērnu un jauniešu sociālās korekcijas problemātiku saistītus jautājumus, ir International journal of offender therapy and comparative criminology (IJO, kopš 1966. gada, izdevējs SAGE Publications), Kriminologijos studijos (kopš 2014. gada), ko izdod Viļņas Universitāte (Vilniaus universitetas), Public Health Reports (kopš 1878. gada), ko izdod ASV Sabiedrības veselības dienests (U.S. Public Health Service). Tajā tiek publicēti pētījumi par sociālās korekcijas metodoloģijas attīstību un prevenciju. Paedagogica Historica (kopš 1961. gada; izdod Paedagogica Historica fonds, Stichting Paedagogica Historica) publicē pētījumus izglītības vēsturē. Youth Violence and Juvenile Justice: An Interdisciplinary Journal (YVJJ, kopš 2003. gada, izdevējs SAGE Publications) ir starpdisciplinārs žurnāls, kas publicē pētījumus par deviances problēmām jauniešu vidū, par nepilngadīgo likumpārkāpēju tiesu darbību un sodāmību.