Audzis trīs bērnu ģimenē, abi Fransuā Ozona vecāki – Renē Ozons (René Ozon) un Anna Marī Ozona (Anne-Marie Ozon) – ir pasniedzēji, skolotāji. F. Ozons ir filmējis vecākus savās agrīnajās īsfilmās “Ģimenes foto” (Photo de famille, 1988) un “Mani vecāki vasaras dienā” (Mes parents un jour d'été, 1990), kas iezīmē savdabīgu ģimenes attiecību dramaturģiju, kā arī F. Ozona darbiem raksturīgo savdabīgo humora izjūtu. Piemēram, septiņu minūšu īsfilma “Ģimenes foto” stāsta par dēlu (lomā – F.  Ozona brālis Gijoms Ozons, Guillaume Ozon), kurš noslepkavo tēvu, māti un brāli, lai pēc tam ar viņiem fotografētos ģimenes portretam.

Jau agrīnā bērnībā izpaudās F. Ozona interese par literatūru un kino, ko viņš nostiprināja, studējot prestižajā Parīzes kinoskolā “La Femis” (École Nationale Supérieure des Métiers de l'Image et du Son). Studiju laikā tapa F. Ozona pirmās īsmetrāžas filmas. Pirms savas debijas pilnmetrāžas formātā F. Ozons izveidoja 19 īsmetrāžas filmas – gan spēlfilmas, gan dokumentālā kino darbus. Pazīstamākās no tām ir “Mazā nāve” (La petite mort, 1995) – 26 min., “Ieraudzīt jūru” (Regarde la mer, 1997) – 52 min. un citas. Filmās ir izmantoti seksualitātes un spriedzes elementi, tās raksturo estetizēts, dekoratīvs vizuālais stils.

Jau agrīnajās F. Ozona filmās iezīmējās noteikts stilistisko paņēmienu kopums un mākslinieciskās brīvības izjūta. Par F. Ozona pilnmetrāžas debiju kļuva filma “Sitkoms” (Sitcom, 1998) – traģikomēdija, kurā režisors ironizēja par tradicionālo, buržuāzisko franču ģimenes modeli. Filmā iezīmējās F. Ozona agrīnajiem darbiem raksturīgais tematiskais provokatīvisms, tai skaitā seksualitātes tēma, kā arī prasme izmantot dažādu žanru elementus. Filmas sižets stāsta par pārmaiņām kādas pārtikušas ģimenes namā pēc mājdzīvnieka – žurkas – parādīšanās, kas kļūst par katalizatoru ģimenes locekļu slēptākajām vēlmēm un kaislībām.

Savā otrajā pilnmetrāžas filmā “Kriminālie mīļākie” (Les amants criminels, 1999) F. Ozons izmantoja gan Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kino raksturīgo bēgošo, destruktīvo mīlētāju sižeta modeli, gan pasakas elementus. Filmas galvenie varoņi ir puisis un meitene, kuri zaudējuši morālos orientierus un kuru kaislība kļuvusi nāvējoša apkārtējiem.

Jau pirmajās filmās F. Ozons pārliecinoši balansēja uz traģiskā un komiskā robežas, ironizējot par patērētājsabiedrību un atraktīvi izmantojot pasaules kino pieredzi – citātus un atsauces uz atzītu autoru darbiem.

Šos principus – provokatīvas tēmas, kā arī prasmīgu saspēli ar pasaules kino procesiem, tā pagātnes mantojumu un aktuālajām tendencēm – F. Ozons veiksmīgi izmantoja arī nākamajās desmitgadēs. Starptautisko kinofestivālu uzmanības lokā F. Ozons nokļuva ar filmu “Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem” (Gouttes d'eau sur pierres brûlantes, 2000), kas tika iekļauta 2000. gada Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla (Internationale Filmfestspiele Berlin) konkursa programmā. Filmas pamatā – izcilā vācu kinorežisora, dramaturga Rainera Vernera Fasbindera (Rainer Werner Fassbinder) agrīnā luga. Tās sižeta centrā ir četru cilvēku – divu vīriešu, jaunas sievietes un transvestīta – attiecību drāma, kas tika izspēlēta 20. gs. 70. gadu sākuma Vācijas dzīvoklītī. Filma raksturojama kā traģikomēdija, kas pēta attiecību blaknes: vēlmi pakļaut, dominēt vienam pār otru, iznīcinot savu jūtu objektu. Filmā rezonē paša F. Ozona personīgā pieredze un atmiņas par savu pirmo ārzemju ceļojumu bērnībā kopā ar vecākiem uz Hamburgu Vācijā 70. gadu sākumā. Filmā iezīmējas F. Ozona interese par teatrālisma izmantošanu kino medijā.

Par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem F. Ozona darbiem kļuva filma “Astoņas sievietes” (8 femmes, 2002), kurā režisors strādāja kopā ar populārām dažādu paaudžu Francijas aktrisēm – Katrīnu Denēvu (Catherine Deneuve), Fanniju Ardānu (Fanny Ardant), Emanuelu Beāru (Emmanuelle Béart), Izabellu Ipēru (Isabelle Huppert), Danielu Darjē (Danielle Darrieux) – un turpināja sadarbību ar Ludvīni Senjē (Ludivine Sagnier), kuru filmēja arī “Ūdens lāses uz nokaitētiem akmeņiem”. Filmu “8 sievietes” raksturoja krāšņs, stilizēts teatrālisms; tās darbība notiek 20. gs. 50. gados Ziemassvētku vakarā, slēgtā vidē – savrupnamā, kurā astoņu sieviešu vidū tiek meklēta slepkava. Filmā, kuras pamatā ir franču dramaturga Robēra Tomā (Robert Thomas) luga, tika izmantoti gan komēdijas, gan mūzikla, gan detektīva elementi, apliecinot F. Ozona spēju virtuozi izmantot dažādus žanrus. Tā sasaucās arī ar Holivudas kino klasiku – Džordža Kjūkora (George Cukor) filmu “Sievietes” (The Women, 1939).

Filmā “8 sievietes” F. Ozons aizsāka sadarbību ar izcilām aktrisēm, kā arī interesi par sieviešu stāstiem. Daudzu F. Ozona filmu galvenās varones ir sievietes. 2000. gadā režisors sāka sadarbību ar izcilo britu aktrisi Šarloti Remplingu (Charlotte Rampling) filmā “Zem smiltīm” (Sous le sable, 2000). Impulsu drāmai “Zem smiltīm” F. Ozons guva bērnībā, kad, atpūšoties Francijas ziemeļos, Lundā, viņš ir bijis liecinieks kādai traģēdijai. Sieviete, atpūšoties pludmalē, zaudēja vīru, kurš neatgriezās no peldes. “Zem smiltīm” ir lēns, nesteidzīgs vēstījums par Mariju (Š. Remplinga), kura atbraukusi atpūsties kopā ar vīru, bet piedzīvo traģēdiju – zaudē viņu un pēcāk mēģina pārvarēt zaudējuma sāpes. F. Ozons filmu veidojis kā niansētu psiholoģisku drāmu, miksējot realitāti un Marijas iedomu pasauli. Šī filma liecināja par jaunām intonācijām viņa radošajā darbā – provokācijas un šoka elementus bija nomainījusi spēja veidot pārliecinošas psiholoģiskas drāmas.

F. Ozona veiksmīgā sadarbība ar Š. Remplingu turpinājās filmā “Baseins” (Swimming Pool, 2003), kuras galvenā varone bija detektīvu rakstniece. Arī šī filma bija ne tikai reālpsiholoģiska drāma ar spilgtiem aktierdarbiem, bet darbs, kurā F. Ozons eksperimentēja ar filmas vēstījuma struktūru un žanru elementiem, nojaucot robežu starp realitāti un izdomu (šajā gadījumā – rakstnieces rakstīto detektīva tekstu).

21. gs. sākumā F. Ozons veidoja intonatīvi un tematiski atšķirīgus darbus. 2004. gadā tapa melodrāma “5X2” (2004), kurā režisors iedziļinājās dažādos vīrieša un sievietes attiecību posmos. Gadu vēlāk tapa dramatiskā, eksistenciālas smeldzes piepildītā filma “Laiks atvadīties” (Le temps qui reste, 2005), kuras galvenais varonis ir letāli slims modes fotogrāfs. Filma tika iekļauta Kannu kinofestivāla oficiālajā programmā. Šajā melodrāmā līdzās galvenās lomas tēlotājam Melvilam Pupo (Melvil Poupad) F. Ozons filmēja arī vienu no Francijas kino leģendām – aktrisi Žannu Moro (Jeanne Moreau). 2007. gadā Ozons izveidoja savu pirmo filmu angļu valodā “Eņģelis” (Angel, 2007) – titullomā aktrise Ramola Garai (Ramola Garai). Šīs vēsturiskās melodrāmas darbība risinās 20. gs. sākumā, filmas galvenā varone ir ambicioza jauna britu rakstniece. Filma tika iekļauta Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā, gluži tāpat kā F. Ozona nākama filma “Rikijs” (Ricky, 2009). Šajā filmā par kāda pāra īpašo bērnu Rikiju tika izmantoti traģikomēdijas un sirreālisma elementi.

2010. gadā turpinājās F. Ozona sadarbība ar vienu no populārākajām Francijas aktrisēm K. Denēvu, kas aizsākās filmā “8 sievietes”. Filmā “Sieva uz pilnu slodzi” (Potiche, 2010) K. Denēva tēloja mājsaimnieci, kurai pēkšņi nākas vadīt slimā vīra biznesu – lietussargu rūpnīcu. Līdzīgi kā vairākās citās savās filmās, arī šajā F. Ozons atsaucas uz Francijas kino klasiku, piemēram, muzikālo filmu “Šerbūras lietussargi” (Les parapluies de Cherbourg, 1964) un citām.

Vairākās F. Ozona filmas raksturo sarežģīta filmas naratīva uzbūve un interese par rakstniecības tēmu. Piemēram, filmā “Mājā” (In the House, 2012) būtiska nozīme ir pasniedzēja un skolēna attiecībām un tekstam, ko rada šis skolēns. Filmas pamatā ir Huana Majorgas (Juan Mayorga) lugas “Zēns pēdējā solā” (El chico de la última fila) motīvi. Tematiski līdzīga ir arī agrāk tapusī filma “Baseins”.

F. Ozona filmas raksturo bagātīga intertekstualitāte, arī atsauces uz pasaules kino klasiku. Visizteiktāk šī tendence atspoguļojas vēsturiskajā melodrāmā “Francs” (Frantz, 2016), kuras sižets stāsta par franču karavīru, kurš pēc Pirmā pasaules kara dodas uz Vāciju, lai satiktu bojā gājuša karavīra ģimeni. Filmu rosināja režisora Ernsta Ļubiča (Ernst Lubitsch) klasiskā filma “Salauztā šūpuļdziesma” (Broken Lullaby, 1932); tā uzskatāma par šīs filmas jaunu kino versiju.

F. Ozona karjerā ir vairākas filmas, kuras ir saistītas ar seksuālās identitātes meklējumiem. Šī tēma iezīmējas gan viņa agrīnajās īsfilmās (piemēram, “Vasaras kleita” (Une robe d'été, 1996), gan vairākās brieduma gadu filmās: “Jaunā draudzene” (Une nouvelle amie, 2014), pieaugšanas stāstā “85. gada vasara” (Été 85, 2020) un citās. No sievietes skatpunkta seksualitātes tēma pētīta divās profesionāli pārliecinošās F. Ozona filmās: “Jauna un skaista” (Jeune et jolie, 2013) un “Dubultais mīlnieks” (L'amant double, 2017). Abās šajās filmās galvenās lomas spēlē aktrise Marine Vahta (MarineVacth). Filma “Jauna un skaista” stāsta par studenti no pārtikušas ģimenes, kura aiz ziņkāres un azarta eksperimentē ar prostitūciju. Filmas sižeta motīvi un arī vizuālās references sasaucas ar klasisko režisora Luisa Bunjuela (Luis Buñuel) filmu “Dienas skaistule” (Belle de jour, 1967). Savukārt F. Ozona provokatīvākās un vēstījumā sarežģītākās filmas “Dubultais mīlnieks” varone ir jauna sieviete Hloje, kurai ir nepieciešama psihoterapeita palīdzība. Ārsta un pacientes attiecības no profesionālām transformējās privātās. Terapiju sesijas Hloje turpina pie cita ārsta, kurš vizuāli ir līdzīgs viņas iepriekšējam psihoterapeitam. F. Ozons filmā pārliecinoši izmanto vairākus darbības līmeņus – realitāti un fantāziju, varones apziņas un zemapziņas plūsmu, kā arī izmanto atsauces uz kino klasiku: Alfreda Hičkoka filmu “Vertigo” (Vertigo, 1958), Romāna Polaņska filmu “Rozmarijas bērns” (Rosemary's Baby, 1968) un citām.

2018. gadā F. Ozons izveidoja sociālkritisku, tematiski nozīmīgu filmu “Paldies Dievam/Dieva žēlastībā” (filma Latvijas presē minēta ar vairākiem nosaukumiem, Grâce à Dieu, 2018), kas balstīta uz dokumentāliem faktiem – pedofilijas piesegšanu Francijas garīdzniecībā un tiesvedību pret Lionas arhibīskapu Filipu Barbarēnu (Philippe Barbarin), kurš tika apsūdzēts mācītāja Bernāra Preinā (Bernard Preynat) noziedzīgo nodarījumu piesegšanā. Lai gan sākumā F. Ozons vēlējās izveidot dokumentālu filmu, iecere transformējās un tapa spēlfilma, kuras sižeta pamatā ir vairāku pedofilijas upuru – nu jau pieaugšu vīru – stāsti. Katrā no filmas daļām dominē viens no varoņiem, kurš dažādu apstākļu sakritības dēļ nonāk pie lēmuma publiski atklāt savu pieredzi un morālo traumu. Filma saņēma vienu no Berlīnes festivāla galvenajām balvām “Sudraba lāci” (Silberner Bär, Großer Preis der Jury).

F. Ozona daiļradi kā daudzu citu Eiropas kino režisoru veikumu var vērtēt autorkino diskursā, kaut arī F. Ozons pārliecinoši turpina Francijas kino sakņoto autorkino tradīciju, kas nostiprinājās jaunā viļņa laikā (jaunais vilnis, franču kino). Tomēr atšķirībā no daudziem citiem režisoriem-autoriem F. Ozons savās filmās izmanto daudzveidīgus stilistiskos elementus, piemērojot tos konkrētam dramaturģiskajam materiālam. Tomēr F. Ozona darbos iezīmējas noteiktas tēmas, unikāls režijas sils, viņš sadarbojas ar nozīmīgiem aktieriem, turpinot sadarbību vairākās filmās u. c. F. Ozona filmas tradicionāli tiek pirmizrādītas nozīmīgākajos pasaules kinofestivālos – Kannu kinofestivālā, Berlīnes kinofestivālā u. c., kā arī izrādītas festivālos visā pasaulē. Tās daudzkārt ir nominētas nozīmīgākajām Francijas kino balvām, piemēram, “Cēzars” (César), un Eiropas kinoakadēmijas (European Film Awards) balvām. 2013. gadā F. Ozons saņēma Eiropas kinoakadēmijas balvu kā labākais scenārists par filmu “Mājā”. F. Ozons ir viens no visaktīvāk un pārliecinošāk strādājošiem kinorežisoriem-autoriem 21. gs. sākuma Francijā.