13. gs. rakstītajos avotos ne Kazdangas, ne Valatas vietvārdi nav minēti, bet nocietinājums un tā apkārtnē esošās senvietas liecina, ka šeit varētu būt atradies nozīmīgs vēlā dzelzs laikmeta administratīvais un saimnieciskais centrs. 

Pilskalnu, ko vietējie saukuši par “vecpili”, pirmo reizi zinātniskā literatūrā 1869. gadā minējis un tā aprakstu sniedzis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš to apsekoja 1865. gada septembrī. Viņš atzīmē, ka pilskalna plakums tiek lauksaimnieciski izmantots, kādēļ arī būtu izveidota pilskalniem netipiskā uzeja uz pilskalna plakumu pa vidu vaļņiem un grāvjiem. 07.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš uzskatīja, ka šeit atradusies Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik) minētā, Livonijas ordeņa 1263. gada karagājienā nodedzinātā kuršu Lažas (Lasen) pils. 1947. gadā pilskalnu apsekoja toreizējā Centrālā valsts vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālā vēstures muzeja) līdzstrādnieks Arvīds Gusārs, kurš pirmais atzīmēja, ka ziemeļos no pilskalna atrodas plaša senpilsētas vieta.

Par Kazdangas pilskalnu pierakstīts vairāk teiku, nekā par daudziem citiem Kurzemes pilskalniem. Tradicionālākās no tām ir teikas par kalnā nogrimušo pili un kalnā bijušo “skursteni” – caurumu, pa kuru pilī varēja nolaisties. A. Bīlenšteins pierakstījis arī teikas par pie pilskalna aprakto naudas lādi un notikumiem mēra laikā. Bez tam fiksēta teika, ka, ja naktī kalnā guļot, varot redzēt pils kungu, vai citā versijā – pelēku suni, jātnieku un piecus dziedošus cilvēkus. Ik pa 15 gadiem, laikā, kad pirmo reizi iedziedās gailis, no pazemes valstības šeit ierodas pieci sen miruši cilvēki uz dzīrēm. Pierakstīta arī teika par sievu, kura pie pilskalna ganījusi govis. Pie viņas pienācis sirms vīriņš un lūdzis, lai tam iesit ar bērza žagaru. Sieva to nav izdarījusi, tādēļ viņš nopūties un teicis, ka vēl 100 gadi būšot jāsēž nogrimušajā pilī.

Salīdzinoši daudz – vismaz sešas – teikas un nostāsti fiksēti par pilskalna pakājē, Alokstes upītē esošo Velnakmeni. 

Kazdangas pilskalna ierīkošanai izraudzīta no dabas veiksmīgi nocietināta vieta, Alokstes upītes straujā līkumā, kas tādējādi dabiski aizsargāta no trim pusēm. No ceturtās – ziemeļu puses – pilskalna plakums no apkārtējā paugura atdalīts ar diviem 2–4 m augstiem vaļņiem un diviem grāvjiem. Ieeja pilskalna plakumā ved caur abiem vaļņiem un pāri grāvjiem, gandrīz to vidū. Šis gan nav tipisks uzeju veids kuršu pilskalnos, kas neizslēdz iespēju, ka tā veidojusies vēlākos laikos, kad plakums tika lauksaimnieciski apstrādāts. Pilskalna plakuma garums sasniedz 120 m, platums – no 30 m dienvidu galā līdz 70 m ziemeļu galā. Plakumā konstatēts līdz 1 m dziļš kultūrslānis. No dabas lēzenākā pilskalna dienvidu puse mākslīgi nostāvināta un nocietināta ar vienu, ap 1 m augstu, valni. Gar šī vaļņa rietumu pusi uz plakumu vedusi rezerves uzeja. Uz ziemeļiem no pilskalna, paugura turpinājumā aiz vaļņiem, ap 3 ha platībā atradusies apmetnes vieta. Pēdējos gados pilskalns un tā apkārtne tiek uzturēta labā kārtībā, kalna plakums tiek regulāri izpļauts.

Lai gan Kazdangas pilskalns arheoloģiski līdz šim nav pētīts, tā loma vēsturē un līdzšinējās interpretācijas ir nozīmīgas Kurzemes vēlā dzelzs laikmeta un 13.–15. gs. pētniecībā.

Kā jau minēts, E. Brastiņš uzskatīja, ka šeit varētu būt atradusies Atskaņu hronikā minētā un 1263. gadā ordeņa karaspēka nodedzinātā kuršu Lažas pils. Savukārt, jau šajā gadsimtā izdotajā “Latvijas 12. gadsimta beigu–17. gadsimta vācu piļu leksikonā” arheologi Andris Caune un Ieva Ose pieļauj, ka Kazdangas pilskalnā atradusies Vecvaltaiķu jeb Vecpils (Oldenburg) ordeņa pils, kas rakstītos avotos pirmo reizi minēta tikai kādā 1456. gada dokumentā kopā ar vēlāko (otro) Valtaiķu pili (Neuhausen). 

Pagaidām vienīgie datējošie atradumi, kas iegūti Kazdangas pilskalnā, ir 1932. gadā Pieminekļu valdei nodotie bronzas kaujas vāles galvas fragments un medību šķēpa dzelzs uzgalis, kas datējami ar 12.–14. gs. Šajā kontekstā nozīmīgas ir pilskalna tuvumā esošās senvietas. Ap 0,5 km uz ziemeļaustrumiem no pilskalna, Alokstes upītes pretējā krastā atrodas zinātniskajā literatūrā bieži pieminētie Roņu senkapi (Radziņu kalns), kas pētīti 1896., 1920., 1921. un 1932. gadā. Hronoloģiski senākie kuršiem raksturīgie ugunskapi šeit attiecināmi uz 12. gs., bet savus mirušos kurši šeit apbedījuši vēl arī 14.–15. gs. Vēl tuvāk pilskalnam, ap 100 m uz austrumiem, arī Alokstes upītes pretējā krastā, atrodas Kazdangas Roņu Baznīcas kalns, kurā izteikts kultūrslānis nav konstatēts un nosaukums "Baznīcas kalns" vedina to uzskatīt par Kazdangas pilskalnam atbilstošu kulta vietu, tomēr tā novietne, izlīdzinātais plakums un mākslīgi veidotie nocietinājumi dod pamatu uzskatīt, ka šeit atradies kāds Kazdangas pilskalna papildu nocietinājums. Vēl viens, izmēros neliels (ar plakumu 20 x 50 m), bet ar valni un grāvi aizsargāts pilskalns, kam pēc tuvākajām mājām dots Vītoliņu pilskalna nosaukums, 1979. gadā tika fiksēts ap 1 km ziemeļrietumos Kazdangas pilskalnam. Lai gan arī Vītoliņu pilskalnā arheoloģiskā izpēte nav veikta un tā precīzāks datējums nav zināms, pieļaujams, ka arī tas iekļaujas vienotā aizsardzības sistēmā līdz ar Kazdangas pilskalnu un Kazdangas Roņu Baznīcas kalnu.

Pagaidām vienīgais, ko samērā droši var apgalvot, ir tas, ka Kazdangas pilskalns un tā apkārtne bijis pietiekami nozīmīgs Kurzemes administratīvais centrs gan pirms, gan arī pēc kuršu zemju nonākšanas vācu varā – vismaz līdz 14. gs. 2. pusei vai 15. gs. sākumam.

Neskatoties uz to, ka pilskalns atrodas privātīpašumā, tas sabiedrībai ir pieejams, bet nav kļuvis par ievērības cienīgu tūrisma objektu savas salīdzinoši grūtās pieejamības dēļ, kas saistīta ar attālumu no  populārākos tūrisma maršrutos iekļautiem ceļiem un objektiem.