Iekšpolitikā Ū. Palmes valdības pirmajos gados notika daudzi masu medijos plaši atspoguļoti streiki, tai skaitā Zviedrijas uz eksportu orientētajai tautsaimniecībai nozīmīgajā kalnrūpniecības sektorā. Tādēļ viņa pirmajā valdības periodā reformas fokusējās uz labklājības valsts nostiprināšanu un izvēršanu, kā arī sociālās vienlīdzības veicināšanu tieši darbavietās, kas daļēji mainīja tā saucamā “Zviedrijas modeļa” raksturu, kuru līdz tam raksturoja salīdzinoši maza valsts iejaukšanās darbadevēju un darbaņēmēju attiecībās. Viņš panāca, ka tika pieņemti likumi, kas noteica darbaņēmēju pārstāvju vietu uzņēmumu valdēs, arodbiedrības pārstāvju tiesības darbavietās, darbadevēju pienākumu konsultēties un informēt arodbiedrības par uzņēmuma vadību un pārmaiņām uzņēmumos, nodarbinātības aizsardzību, darba vidi un drošību. Iesaistījās arī dzimumu līdztiesības un vienlīdzības jautājumu risināšanā, piemēram, nosakot gan tiesības uz abortu, gan tiesības uz apmaksātu bērnu aprūpes atvaļinājumu un kopšanas pabalstiem, kā arī reformējot bērnu aprūpes sistēmu. Panāca izmaiņas Zviedrijas monarha konstitucionālajā lomā, būtiski samazinot monarha ietekmi politikā. Ū. Palmes valdības laikā arī būtiski pieauga publiskā sektora loma ekonomikā un nodokļu slogs, kuru īpaši kritizēja rakstniece Astrīda Lindgrēna (Astrid Anna Emilia Lindgren) un režisors Ingmārs Bergmans (Ernst Ingmar Bergman). 1973.–1974. gadā izcēlās skandāls par valsts slepeno spiegošanas dienestu Informācijas biroju (Informationsbyrån), kurš vāca informāciju par komunistiem un citām personām, kuras bija klasificētas kā draudi valsts drošībai. Skandāls tika presē nodēvēts par “IB afēru” (IB-affär) un izsauca skarbu kritiku gan pret SAP, gan pret Ū. Palmi, kurš noliedza gan savu, gan partijas saistību ar dienestu un tā darbību.
Zaudējot varu labējām partijām 1976. gada vēlēšanās, Ū. Palme pievērsās labējo valdību politikas kritikai, aktīvi piedaloties sabiedriskajā diskusijā par atomelektrostaciju drošību un aizstāvot pozīciju, ka tās pakāpeniski jālikvidē, kā rezultātā 1980. gada referendumā viņš saņēma lielāko balsotāju atbalstu. Atgūstot varu 1982. gadā, viņš pievērsās ekonomiskas krīzes risināšanai, veicot kronas devalvāciju un kombinējot budžeta izdevumu samazināšanu ar mērķētiem ekonomiskās stimulācijas pasākumiem, kā arī ekonomiskās demokrātijas veicināšanai. 1983. gadā panāca likuma par strādnieku fondu (löntagarfonder) pieņemšanu. Fondos tika akumulēta daļa no privātuzņēmumu peļņas, kura tika izmantota, lai fondi varētu pirkt uzņēmumu akcijas, tādējādi veicinot lielāku arodbiedrību un pastarpināti arī strādnieku ietekmi uzņēmumos.
Viņa darbības otrais virziens ir saistāms ar Zviedrijas ārpolitiskās lomas aktivizēšanu un izvēršanu, kritizējot gan ASV, gan Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ārpolitiku. Ū. Palme turpināja īstenot Zviedrijas neitralitātes politiku un lika īpašu uzsvaru uz starptautiskās solidaritātes veicināšanu, īpaši sadarbojoties ar kolonizēto valstu atbrīvošanās kustībām, tai skaitā Dienvidāfrikas Afrikāņu Nacionālo kongresu (African National Congress), Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (Palestine Liberation Organization) un dekolonizētajām valstīm. Nostiprināja ciešas attiecības ar attīstības valstīm Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, apmeklējot, piemēram, Kubu 1975. gadā, un ar tām attīstot tirdzniecības sakarus, tai skaitā ieroču eksportu. Sadarbojās ar citiem sociāldemokrātiskajiem politiķiem Eiropā un Sociālistiskajā internacionālē. Bija pazīstams kā īpaši skarbs ASV kara Vjetnamā kritiķis. Īpašu sabiedrības uzmanību, bet arī zviedru labējo partiju kritiku pievērsa Ū. Palmes (toreiz kā izglītības ministra) dalība protesta lāpu gājienā 02.02.1968., kurā viņam blakus gāja komunistiskās Vjetnamas Demokrātiskās Republikas vēstnieks Maskavā Ngujens To Čans (Nguyễn Thọ Chân). Viņa kritika pret ASV karu Vjetnamā sasniedza kulmināciju 1972. gada decembrī, kad Ū. Palme salīdzināja ASV bombardēšanas kampaņu ar citiem plaši pazīstamiem kara noziegumiem. Lai arī iekšpolitiski šie izteikumi guva pozitīvu rezonansi, tie noveda līdz saspīlētām attiecībām ar ASV valdību, kuras normalizējās tikai 1976. gadā, kad Ū. Palme tikās ar ASV ārlietu ministru Henriju Kisindžeru (Henry Alfred Kissinger). 1980. gadā Apvienoto Nāciju organizācija (ANO, United Nations) izraudzīja Ū. Palmi par starpnieku Irākas-Irānas karā, un tajā pašā gadā viņš nodibināja un vadīja Neatkarīgo komisiju atbruņošanās un drošības jautājumos (Independent Commission on Disarmament and Security Issues), kurā bija politiķi no PSRS, ASV, Rietumvācijas un citām valstīm; tā 1982. gadā nāca klajā ar ziņojumu par starptautiskās drošības situāciju pasaulē. 1983. gadā parlamentārās izmeklēšanas komisija konstatēja, ka PSRS militārās zemūdenes bija vairākkārt 80. gadu sākumā pārkāpušas Zviedrijas teritoriālos ūdeņus, kas izsauca Ū. Palmes asu PSRS kritiku.
Ūlofs Palme piedalās Starptautiskajā miera konferencē "Pacem in Terris" Ženēvā. Šveice, 1967. gads.
Avots: RDB/ullstein bild via Getty Images, 1174175090.