Zviedrijas Karalistes (Zviedrijas) parlamenta – Riksdāga (Riksdag) – Pirmās palātas loceklis (1958–1965); ministrs bez portfeļa (1963–1965); komunikāciju ministrs (1965–1967); baznīcas lietu ministrs, no 1968. gada pārdēvēts par izglītības ministru, (1967–1969); Zviedrijas premjerministrs (1969–1976 un 1982–1986). Kopumā vadīja piecas Zviedrijas valdības (14.10.1969.–20.09.1970.; 20.09.1970.–16.09.1973.; 16.09.1973.–19.09.1976.; 07.10.1982.–15.09.1985.; 15.09.1985.–28.02.1986.); Zviedrijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (Sveriges Socialdemokratiska Arbetarpartiet, SAP) priekšsēdētājs (1969–1986).

Ū. Palme ir dzimis un audzis aristokrātiskā un lielburžuāziskā ģimenē, kuras locekļi bija uzņēmēji, gan konservatīvi, gan liberāli sabiedriskie darbinieki un intelektuāļi. Viņa tēvs Gunārs Palme (Gunnar Palme) vadīja vienu no Zviedrijas lielākajām apdrošināšanas firmām “Thule“, bet māte bija vācbaltiešu aristokrāte Elizabete fon Knīrima (Elisabeth von Knieriem), kuras tēvs Voldemārs fon Knīrims (Woldemar von Knieriem) savulaik bija Rīgas Politehniskā institūta rektors (1906–1916). Ū. Palmes māte ieradās Zviedrijā kā kara bēgle Pirmā pasaules kara laikā. Bērnībā Ū. Palme bieži devās vasarās uz mātes vecāku Skangaļu muižu Liepas pagastā, Latvijā.

Lai arī Ū. Palme iesāka savas agrīnās skolas gaitas prestižajā Beskova skolā (Beskowska skolan) Stokholmā, jau 1937. gadā māte viņu ievietoja Sigtūnas Humanitārajā internātskolā (Sigtuna humanistiska läroverk), kur iesaistījās skolas kultūras biedrībā Arcus et Fidibus. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1944. gadā viņš strādāja par sporta reportieri un kultūras kritiķi konservatīvajā laikrakstā “Svenska Dagbladet“. 1945. gadā Ū. Palme tika iesaukts armijā (Norlandes dragūnu pulkā Ūmeo) un tika uzņemts virsnieku kursos Miesassardzes huzāru pulkā Ševdē. Pēc divu semestru tiesību zinātnes studijām Stokholmas augstskolā (Stockholms högskola) 1947. gadā saņēma Amerikāņu skandināvu fonda stipendiju apmaiņas studijām Kenjona koledžā (Kenyon College), Ohaio pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tur, studējot ASV vēsturi, politikas zinātni un ekonomiku un 1948. gada vasarā apceļojot 34 ASV pavalstis, sāka veidoties Ū. Palmes progresīvie politiskie uzskati. Pēc atgriešanās Zviedrijā viņš turpināja jurisprudences studijas un iesaistījās zviedru studentu politikā, kuras ietvaros apmeklēja arī kolonizētās zemes Āzijā. 1951. gadā ieguva jurisprudences bakalaura (juris kandidat) grādu.

Ū. Palmes iesaiste politikā sākās jau studiju laikā, kad 1949. gadā viņš kļuva par Zviedrijas apvienoto studentu padomju (Sveriges Förenade Studentkårer, SFS) starptautiskās komitejas sekretāru un 1950. gadā – par komitejas priekšsēdētāju. 1951. gadā viņš iesaistījās Sociāldemokrātiskajā Studentu apvienībā (Socialdemokratiska Studentförbundet). 1952. gadā viņš tika ievēlēts par SFS organizācijas priekšsēdētāju. 1953. gadā pēc aiziešanas no studentu politikas sāka strādāt par Zviedrijas ilggadējā premjerministra Tāges Erlandera (Tage Erlander, 1946–1969) personīgo sekretāru, palīdzot premjerministram rakstīt runas, starptautiskajos kontaktos, darbā ar vēlēšanu kampaņas stratēģijas izstrādi un ikdienas darbā. Šinī laika periodā pieauga arī Ū. Palmes interese par politiku, un 1955. gadā viņam tika uzticēta atbildība par politisko izglītību ietekmīgajā Zviedrijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes organizācijā (Sveriges Socialdemokratiska Ungdomsförbund). 1958. gadā tika ievēlēts Riksdāga Pirmajā palātā (Zviedrijas parlamenta toreizējais augšnams, kurš tika likvidēts 1970. gadā). 1963. gadā Ū. Palme tika iecelts par ministru bez portfeļa, un viņam tika uzticēti gan dažādi ārpolitiski, gan iekšpolitiski jutīgi jautājumi, tai skaitā valdības politikas koordinācija. 1965. gadā kļuva par komunikāciju ministru, un 1967. gadā tika iecelts par baznīcas lietu ministru (vēlāk šis amats tika pārsaukts par izglītības ministra amatu). Kopš viņa uzrunas kristīgo sociāldemokrātu kongresā 1965. gadā viņš bija biežs un atpazīstams ASV kara pret Vjetnamu kritiķis. 1969. gadā, premjerministram T. Erlanderam ejot pensijā, Ū. Palme tika ievēlēts par partijas priekšsēdētāju un kļuva par Zviedrijas premjerministru. 1976. gadā – pirmo reizi kopš 1932. gada – Zviedrijas labējās partijas uzvarēja vēlēšanās un izveidoja valdību. Lai arī Ū. Palmes vadītā SAP neuzvarēja 1979. gada vēlēšanās, Ū. Palme kā opozīcijas līderis kritizēja labējo partiju valdību īstenoto iekšpolitiku. 1982. gadā Ū. Palme atkal kļuva par Zviedrijas premjerministru, turpinot labklājības valsts modernizāciju, īpaši pievēršot uzmanību strādnieku lomai lēmumu pieņemšanā darbavietās. 28.02.1986. naktī viņš tika noslepkavots Stokholmas centrā pa ceļam uz mājām no kinoteātra apmeklējuma. Slepkavības apstākļi aizvien līdz galam nav atklāti. 

Iekšpolitikā Ū. Palmes valdības pirmajos gados notika daudzi masu medijos plaši atspoguļoti streiki, tai skaitā Zviedrijas uz eksportu orientētajai tautsaimniecībai nozīmīgajā kalnrūpniecības sektorā. Tādēļ viņa pirmajā valdības periodā reformas fokusējās uz labklājības valsts nostiprināšanu un izvēršanu, kā arī sociālās vienlīdzības veicināšanu tieši darbavietās, kas daļēji mainīja tā saucamā “Zviedrijas modeļa” raksturu, kuru līdz tam raksturoja salīdzinoši maza valsts iejaukšanās darbadevēju un darbaņēmēju attiecībās. Viņš panāca, ka tika pieņemti likumi, kas noteica darbaņēmēju pārstāvju vietu uzņēmumu valdēs, arodbiedrības pārstāvju tiesības darbavietās, darbadevēju pienākumu konsultēties un informēt arodbiedrības par uzņēmuma vadību un pārmaiņām uzņēmumos, nodarbinātības aizsardzību, darba vidi un drošību. Iesaistījās arī dzimumu līdztiesības un vienlīdzības jautājumu risināšanā, piemēram, nosakot gan tiesības uz abortu, gan tiesības uz apmaksātu bērnu aprūpes atvaļinājumu un kopšanas pabalstiem, kā arī reformējot bērnu aprūpes sistēmu. Panāca izmaiņas Zviedrijas monarha konstitucionālajā lomā, būtiski samazinot monarha ietekmi politikā. Ū. Palmes valdības laikā arī būtiski pieauga publiskā sektora loma ekonomikā un nodokļu slogs, kuru īpaši kritizēja rakstniece Astrīda Lindgrēna (Astrid Anna Emilia Lindgren) un režisors Ingmārs Bergmans (Ernst Ingmar Bergman). 1973.–1974. gadā izcēlās skandāls par valsts slepeno spiegošanas dienestu Informācijas biroju (Informationsbyrån), kurš vāca informāciju par komunistiem un citām personām, kuras bija klasificētas kā draudi valsts drošībai. Skandāls tika presē nodēvēts par “IB afēru” (IB-affär) un izsauca skarbu kritiku gan pret SAP, gan pret Ū. Palmi, kurš noliedza gan savu, gan partijas saistību ar dienestu un tā darbību. 

Zaudējot varu labējām partijām 1976. gada vēlēšanās, Ū. Palme pievērsās labējo valdību politikas kritikai, aktīvi piedaloties sabiedriskajā diskusijā par atomelektrostaciju drošību un aizstāvot pozīciju, ka tās pakāpeniski jālikvidē, kā rezultātā 1980. gada referendumā viņš saņēma lielāko balsotāju atbalstu. Atgūstot varu 1982. gadā, viņš pievērsās ekonomiskas krīzes risināšanai, veicot kronas devalvāciju un kombinējot budžeta izdevumu samazināšanu ar mērķētiem ekonomiskās stimulācijas pasākumiem, kā arī ekonomiskās demokrātijas veicināšanai. 1983. gadā panāca likuma par strādnieku fondu (löntagarfonder) pieņemšanu. Fondos tika akumulēta daļa no privātuzņēmumu peļņas, kura tika izmantota, lai fondi varētu pirkt uzņēmumu akcijas, tādējādi veicinot lielāku arodbiedrību un pastarpināti arī strādnieku ietekmi uzņēmumos.

Viņa darbības otrais virziens ir saistāms ar Zviedrijas ārpolitiskās lomas aktivizēšanu un izvēršanu, kritizējot gan ASV, gan Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ārpolitiku. Ū. Palme turpināja īstenot Zviedrijas neitralitātes politiku un lika īpašu uzsvaru uz starptautiskās solidaritātes veicināšanu, īpaši sadarbojoties ar kolonizēto valstu atbrīvošanās kustībām, tai skaitā Dienvidāfrikas Afrikāņu Nacionālo kongresu (African National Congress), Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (Palestine Liberation Organization) un dekolonizētajām valstīm. Nostiprināja ciešas attiecības ar attīstības valstīm Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, apmeklējot, piemēram, Kubu 1975. gadā, un ar tām attīstot tirdzniecības sakarus, tai skaitā ieroču eksportu. Sadarbojās ar citiem sociāldemokrātiskajiem politiķiem Eiropā un Sociālistiskajā internacionālē. Bija pazīstams kā īpaši skarbs ASV kara Vjetnamā kritiķis. Īpašu sabiedrības uzmanību, bet arī zviedru labējo partiju kritiku pievērsa Ū. Palmes (toreiz kā izglītības ministra) dalība protesta lāpu gājienā 02.02.1968., kurā viņam blakus gāja komunistiskās Vjetnamas Demokrātiskās Republikas vēstnieks Maskavā Ngujens To Čans (Nguyễn Thọ Chân). Viņa kritika pret ASV karu Vjetnamā sasniedza kulmināciju 1972. gada decembrī, kad Ū. Palme salīdzināja ASV bombardēšanas kampaņu ar citiem plaši pazīstamiem kara noziegumiem. Lai arī iekšpolitiski šie izteikumi guva pozitīvu rezonansi, tie noveda līdz saspīlētām attiecībām ar ASV valdību, kuras normalizējās tikai 1976. gadā, kad Ū. Palme tikās ar ASV ārlietu ministru Henriju Kisindžeru (Henry Alfred Kissinger). 1980. gadā Apvienoto Nāciju organizācija (ANO, United Nations) izraudzīja Ū. Palmi par starpnieku Irākas-Irānas karā, un tajā pašā gadā viņš nodibināja un vadīja Neatkarīgo komisiju atbruņošanās un drošības jautājumos (Independent Commission on Disarmament and Security Issues), kurā bija politiķi no PSRS, ASV, Rietumvācijas un citām valstīm; tā 1982. gadā nāca klajā ar ziņojumu par starptautiskās drošības situāciju pasaulē. 1983. gadā parlamentārās izmeklēšanas komisija konstatēja, ka PSRS militārās zemūdenes bija vairākkārt 80. gadu sākumā pārkāpušas Zviedrijas teritoriālos ūdeņus, kas izsauca Ū. Palmes asu PSRS kritiku. 

Ū. Palmes personība un viņa politiskā darbība Zviedrijā tika un vēl aizvien tiek pretrunīgi vērtēta mūsdienās. Viņa aristokrātiskā izcelsme, izglītība, starptautiskie kontakti, aktīvā iekšpolitika un ārpolitika, ideoloģiski motivētās un retoriski prasmīgās runas Ū. Palmi nenoliedzami ierindo starp spilgtākajiem un atpazīstamākajiem zviedru sociāldemokrātu politiķiem.

Iekšpolitiskās reformas, kuras nodrošināja strādnieku ietekmi darbavietās, dzimumu līdztiesības jomā un pasaules mērogā augsto labklājības un sociālās vienlīdzības līmeni, lielākoties ir vērtētas pozitīvi gan Zviedrijā, gan starptautiski. Iekšpolitisko kritiku var iedalīt divās nometnēs — politiski radikāli kreisā kritika vērsās pret Ū. Palmes nespēju vai nevēlēšanos būtiski mainīt ekonomiskās sistēmas pamatus un viņa reformu mērenumu, kamēr politiski labēji orientētā kritika vērsās pret valsts pārliecīgo iejaukšanos tautsaimniecībā un sabiedrības dzīvē un augsto nodokļu nastu. Spilgts piemērs pretrunīgajam vērtējumam ir likums par strādnieku fondu nodibināšanu. Tā kā īstenotā reforma neatspoguļoja arodbiedrību agrīnās idejas, kuras paredzēja daudz būtiskāku zviedru kapitālistiskā modeļa transformāciju, tā bija nepopulāra daļā no strādnieku kustības, tomēr tā izpelnījās visasāko kritiku no labējām partijām un darbadevēju organizācijām, kuras uzskatīja, ka reforma apdraudēja Zviedrijas kapitālistiskās sistēmas pamatus. Vismaz daļēji šīs politiskās diskusijas un reformas rezultātā aktivizējās darbadevēju organizācijas un to aģitācija pret Ū. Palmi un sociāldemokrātiskajām idejām. Zviedrija kā labklājības valsts bija pasaulē atpazīstama 70. un 80. gados; pēc Ū. Palmes traģiskās nāves tā tika pakāpeniski transformēta. Strādnieku fondi tika likvidēti 1992. gadā.

Ārpolitikā viņa neatkarīgā un aktīvā darbība un plašie starptautiskie kontakti radīja reputāciju par Zviedriju kā par “morālo lielvaru”. Tomēr Ū. Palmes mantojums, vismaz viņa uzsvars uz Zviedrijas formāli strikto neitralitāti, ir daļēji zudis, jo Zviedrija 1995. gadā iestājās Eiropas Savienībā. Kritika ir bijusi vērsta arī pret Ū. Palmes ārpolitisko retoriku, kas 1972. gadā, Aukstā kara laikā, radīja bīstamu saspīlējumus ar ASV. Citi ir apšaubījuši Zviedrijas neitralitātes politikas pamatus un Ū. Palmes neatkarīgo ārpolitiku un “morālās lielvaras” kursu. 1994. gadā Kārla Bilta (Carl Bildt) vadītās labējās valdības īpaši sasauktā Neitralitātes politikas komisija (Neutralitetspolitikkommissionen) konstatēja, ka kopš 1949. gada līdz 1969. gadam Zviedrijas valdība bija slepeni sadarbojusies ar Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) valstīm ASV, Dāniju, Lielbritāniju un Norvēģiju, lai nodrošinātu Zviedrijas aizsardzību Varšavas pakta dalībvalstu uzbrukuma gadījumā.

1986. gadā pēc viņa nāves Indija Ū. Palmem piešķīra Džavaharlala Neru balvu par starptautiskās sapratnes veidošanu (Jawaharlal Nehru Award for International Understanding); 2000. gadā Čehija Ū. Palmem piešķīra Baltās lauvas 1. šķiras ordeni (Řád Bílého lva); 2002. gadā Dienvidāfrika piešķīra Olivera R. Tambo Pavadoņa augstākās šķiras ordeni (Order of the Companions of O. R. Tambo). Vairākās Eiropas, Āzijas, Latīņamerikas valstīs Ū. Palmes vārdā ir nosauktas ielas un laukumi. 

Gan savas dzīves laikā, gan pēc nāves Ū. Palme ir atspoguļots filmās, dziesmās un literatūrā. Viņa politiskā darbība ir apcerēta, piemēram, zviedru dziesminieka Bjērna Afzēliusa (Björn Afzelius) dziesmā “Meistara Ūlofa laikā” (På mäster Olofs tid), dāņu rokmūziķa Lāša Lilholta (Lars Lilholt) “Divi šāvieni Stokholmā” (To skud i Stockholm), kā arī kritiskā gaismā vairākās grupas “Brīvības dziedoņi” (Freedom Singers) kompozīcijās. Intervija ar Ū. Palmi ir atspoguļota Vilgota Šēmana (Vilgot Sjöman) spēlfilmā “Es esmu ziņkārīgs – filma dzeltenā krāsā” (Jag är nyfiken – en film i gult, 1967). 2012. gadā bija dokumentālās filmas “Palme” (Palme) pirmizrāde. Ū. Palmes runas un intervijas ir izdotas arī kā audiogrāmata – “Ūlofs Palme – dzīvojoša griba: Runas un intervijas” (Olof Palme - En levande vilja: Tal och intervjuer). Ir iznākušas arī vairākas biogrāfijas par Ū. Palmes dzīvi un darbību. Pastmarka ar Palmes portretu nāca klajā 1986. gadā.