Jēdziens “demokrātija” radās, lai raksturotu politisko iekārtu dažās sengrieķu pilsētvalstīs – vispirms Atēnās ap 5. gs. p. m. ē. Ņemot vērā, ka gan “tauta”, gan “valdīšana” var tikt saprastas ļoti dažādi, demokrātijas jēdziens laika gaitā ir mainījis nozīmi. Turklāt ne vienmēr demokrātiskās iekārtas apzīmēšanai tika izmantots šis vārds, tā vietā izmantojot semantiski tuvos “republikāniskas” vai “pilsoniskas” iekārtas apzīmējumus.

Klasiskajā (piemēram, Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) politikas teorijā demokrātija kā tautas vara tiek pretstatīta dažu varai (aristokrātija, oligarhija) vai vienas personas varai (monarhija, tirānija). Demokrātijas būtība ir, ka politisko lēmumu pieņemšanā kā vienlīdzīgi piedalās visi politiskās kopienas locekļi, un politiskā vara ir pilsoņu kopuma rokās. Uzsverot pilsoņu politisko vienlīdzību neatkarīgi no viņu izcelsmes, izglītības vai mantiskā stāvokļa, demokrātija akcentē tautu, pilsoņu kopumu kā jebkuras politiskās varas pirmavotu. Vienlaikus demokrātijas kā principa izmantojums noteiktās politiskās institūcijās vēsturiski vienmēr ir bijis atkarīgs no attiecīgā laikmeta politiskajiem priekšstatiem un reālijām. “Tautvaldību” plašā nozīmē ir iespējams realizēt dažādu politisku institūciju ietvaros: antīkā laikmeta un viduslaiku pilsētvalstīs un modernajās nācijvalstīs, cilšu sabiedrībās un pārnacionālās valstu savienībās, kā arī Eiropas Savienībā. Katrā no šiem gadījumiem demokrātija darbojas atšķirīgi, vienlaikus saglabājot pamatprincipus – iesaistīto vienlīdzību un vairākuma varu. Arī mūsdienu tā dēvētā liberālā demokrātija industriāli attīstītajās valstīs ir tikai viens no demokrātijas principa izmantojumiem, turklāt laika gaitā mainīgs.

Mūsdienu demokrātiju reizēm definē kā “plašas, vienlīdzīgas, aizsargātas un savstarpēji saistošas konsultācijas starp valsti un pilsoņiem”. Politiskie lēmumi demokrātijā tiek pieņemti, balstoties sabiedrības plašu vairumu aptveroša vienlīdzīgu pilsoņu kopuma saistošā gribas izpausmē, turklāt šo pilsoņu personiskās un politiskās tiesības ir aizsargātas. Minimālais pazīmju kopums demokrātijai ir:

1. vienlīdzīgas un vispārējas balsstiesības amatpersonu vēlēšanās;
2. reāla konkurence par politisko varu;
3. aizsargātas pilsoņu tiesības un politiskās brīvības.

Kā pētniecības objekts politikas zinātnē demokrātija ir nošķirama no demokratizācijas, proti, to apstākļu un priekšnoteikumu analīzes, kura konkrētās valstīs sekmē demokrātijas izveidošanos.

Politikas zinātnē ir pieņemts nošķirt antīko un moderno demokrātiju. Lai gan starp tām ir daudz kopīga (vispirms, jau paši demokrātijas principi), tomēr tās ir vēsturiski skaidri nošķiramas demokrātijas attīstības fāzes. Demokrātijas dzimšana Senajā Grieķijā, kā uz to 5. gs. p. m. ē. norāda Perikls (Περικλῆς) savā “Bēru runā” (Επιτάφιος), jau skaidri apliecina demokrātijas pamatprincipus – Atēnu pilsoņu politisko vienlīdzību un vairākuma varu. Tomēr, no mūsdienu egalitārās demokrātijas izpratnes perspektīvas, šāda iekārta gan ir ekskluzīva: Atēnu politiskā kopiena nebūt neaptvēra visus brīvos cilvēkus, pieaugušos cilvēkus, pat ne visus brīvos, pieaugušos vīriešus, bet gan vienīgi stingrā mantošanas kārtībā pilsonību ieguvušos vīriešu kārtas atēniešus. Vienlaikus jau seno Atēnu demokrātijā spilgti iezīmējās vairāki raksturlielumi, kas nākotnē raksturos demokrātiskas iekārtas: pilsoņu tieša un aktīva līdzdalība valsts lietās, ar to saistīts patriotisms un “pilsonisko tikumu” izplatība, publiskas diskusijas un brīvas viedokļu sāncensības vērtība. Demokrātiski principi guva savu ietekmi arī republikāniskajā Romā, kur turklāt tie apvienojās ar vēlāk Eiropas demokrātiskajai politikai ļoti svarīgo tiesību kategoriju.

Starp antīko un moderno demokrātiju nepastāv laiciska nepārtrauktība. Moderno demokrātisko politisko institūciju saknes nav meklējamas Grieķijas vai Romas pilsētvalstīs, bet gan moderno nācijvalstu tapšanā. Dažādas pirmsmodernās pārstāvniecības jeb reprezentācijas institūcijas (parlamenti, kārtu sapulces, landtāgi, večes utt.), kuras, sākotnēji būdamas aristokrātiskas, ne demokrātiskas, kalpoja par pamatu modernajam parlamentārismam. Modernās demokrātijas atšķirībā no antīkajām līdz pat mūsdienām lielākoties ir pārstāvnieciskās jeb reprezentatīvās demokrātijas – lēmumu pieņemšana tiek uzticēta vēlētiem priekšstāvjiem, vienlaikus kā īpašu ārkārtas instrumentu saglabājot arī tiešas līdzdalības iespējas tautas iniciatīvu vai nobalsošanu veidā.

Modernās demokrātijas atšķirībā no antīkajām vienlaikus uzsver varu dalīšanas principu, kurš kļūst par modernās politikas pamatprincipu jau 18. gs. Saskaņā ar to, likumu pieņemšana un to ieviešana ir atšķirīgu valsts varas institūciju rokās, vienlaikus garantējot arī politiski neatkarīgu tiesas spriešanu. Varu dalīšanas pamatprincipi modernajās demokrātijās visbiežāk ir aprakstīti konstitūcijās jeb satversmēs, kas dod tiesisku pamata ietvaru valsts varas darbībai. Tādējādi atšķirībā no antīkajām modernās demokrātijas visbiežāk ir konstitucionālas demokrātijas – arī tajos gadījumos, kad konstitūcija nav rakstīta vai ir sadalīta vairākos dokumentos. Konstitūcijas, aprakstot galvenās demokrātiskās procedūras un institūcijas, sniedz to tiesisko ietvaru, kurā tautas griba pārvēršas konkrētos likumos un lēmumos.  

Demokrātisko valstu konstitūcijas visbiežāk apraksta un kodificē vēl kādu demokrātiskai politikai izšķirīgi svarīgu funkciju – cilvēka un pilsoņa tiesību aizsardzību. Modernā demokrātija paredz ne vien vairākuma varu un pilsoņu politisko vienlīdzību, bet arī atsevišķā cilvēka aizsardzību pret varas patvaļu. Tādējādi demokrātija paredz ne tikai cilvēka personas, privātās dzīves, mājokļa, pārvietošanās brīvības neaizskaramību, bet aizsargā viņu arī pret politiski motivētu vajāšanu. Šo funkciju pilda efektīvi aizsargātas vārda, sirdsapziņas, biedrošanās, pulcēšanās brīvības. Demokrātija mūsdienās nozīmē ne tikai noteiktu politisko lēmumu pieņemšanas veidu, bet arī izvērstu un efektīvi aizsargātu indivīda tiesību sistēmu. 

Zinātniska refleksija par demokrātiju politoloģijā norisinās divos virzienos – normatīvā un empīriskā. Normatīvā politikas teorija analizē demokrātijas jēdziena saikni ar citām modernās politikas pamatkategorijām – kā sociālais taisnīgums, indivīda autonomija, etnisko un kulturālo minoritāšu tiesības un tamlīdzīgi. Šeit noteicošas ir liberālā, republikāniskā un deliberatīvā demokrātijas koncepcija. Liberālie demokrātijas teorētiķi, kā, piemēram, Karls Popers (Karl Poper), demokrātijas normatīvo pamatojumu meklē šīs iekārtas spējā efektīvi aizsargāt indivīda tiesības, viņa autonomiju un fundamentālās intereses. Demokrātija, nodrošinot regulāru un efektīvu varas nomaiņu vispārēju vēlēšanu rezultātā, ierobežo valdošo iespējas īstenot despotisku varu pār pilsoņiem un nodrošina cilvēku brīvības telpas saglabāšanu. Republikāniskā demokrātijas izpratne turpretim sakņojas antīkajā mantojumā un Žana Žaka Ruso (Jean-Jacques Rousseau) darbos un uzsver demokrātiskas līdzdalības un pilsoniskas kopienas pašvērtību, kura tālu pārsniedz atsevišķa indivīda interešu nodrošināšanu (piemēram, Hanna Ārente, Hannah Arendt, Filips Pētī, Philip Pettit). Deliberatīvā koncepcija (Jirgens Hābermāss, Jürgen Habermas, Džeina Koena, Jean L. Cohen, un Endrū Arato, Andrew Arato, u. c.) demokrātijā uzsver nevis lēmumu pieņemšanu balsojot, bet gan brīvas un vienlīdzīgas diskusijas sociāli integrējošo funkciju. Demokrātiskā diskusijā, ļaujot brīvi mijiedarboties visdažādākajiem viedokļiem, ir iespējams nonākt līdz kopīgai, racionālai izpratnei par sabiedrības kopējām interesēm. Demokrātijas būtisks priekšnoteikums ir brīva publiskas diskusijas telpa, kurā kopējās gribas veidošanā var piedalīties visi viedokļi un argumenti.

Ja normatīvā demokrātijas teorija nodarbojas ar argumentiem par demokrātijas konceptuālo vēlamību, tad empīriskā demokrātijas pētniecība pievēršas reāli funkcionējošo moderno demokrātiju aplūkojumam, cenšoties atrast tās noteicošās pazīmes. Liela nozīme ir jautājumam par iemesliem, kuri, sākot ar 20. gs. otro pusi, padarījuši demokrātiju par dominējošo valsts pārvaldes formu. Īpašu aktualitāti šie iemesli iegūst, ņemot vērā, ka daudzi vēsturiskie normatīvie pieņēmumi par demokrātiju ir izrādījušies empīriski aplami, piemēram, par kādas skaidri nosakāmas “tautas gribas” eksistenci vai demokrātiski pilsoniskas mentalitātes plašu izplatību sabiedrībā, kura noteikti ietvertu zināšanas, ieinteresētību, politisku izpratni un atbildības sajūtu par valsti.

Pret šādu, ideālistisku demokrātijas izpratni vēršas tā dēvētā demokrātiskā elitisma pieeja. Tās pirmsākumi ir meklējami jau Maksa Vēbera (Max Weber) darbos, kuros kā demokrātijas noteicošā pazīme tiek izceltas tautas tiesības ievēlēt savu vadoni jeb līderi. Visspilgtākajā veidā par demokrātisko elitismu ir argumentējis slavenais ekonomists Džozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter), saskaņā ar kuru “demokrātiskā metode ir tāds institucionāls iekārtojums politisko lēmumu pieņemšanai, kurā noteikti indivīdi iegūst lemšanas varu konkurējošā cīņā par tautas balsojumu”. Šajā izpratnē demokrātija ir nevis “tautas vara”, bet gan procedūra elites grupu konkurencei.

Šo pieeju paplašina demokrātiskā plurālisma pieeja (Roberts Dāls, Robert Dahl, u. c.). Tā uzsver modernajā sabiedrībā neizbēgami pastāvošo interešu grupu dažādību, kura bija pazīstama jau Amerikas Savienoto Valstu (ASV) konstitūcijas aizsācējiem amerikāņu demokrātijas klasiskajā darbā “Federālists” (The Federalist, 1787–1788). Sabiedrisko interešu dažādību nevar novērst – sabiedrība bez šādām interesēm būtu vai nu pilnīgi viendabīga, vai arī represīva un autoritāra.  Demokrātiskai satversmei turpretim šīs atšķirīgās intereses ir jāvirza kopīgā labuma virzienā, kur nozīmīgas ir demokrātijai svarīgas autonomās grupas, kuras pārstāv noteiktas un bieži savstarpēji pretējas sabiedriskas intereses – no arodbiedrībām līdz vietējām organizācijām, no etniskām un reliģiskām kopienām līdz uzņēmēju biedrībām. Demokrātiskas valsts funkcija ir regulēt un līdzsvarot šo grupu intereses, respektējot arī mazākuma tiesības un izvairoties no varas pārliekas koncentrācijas vienas grupas rokās. “Pie varas” demokrātiskā valstī ir nevis viena elite, bet gan daudzas savstarpēji konkurējošas grupu elites, kuru relatīvo ietekmi nosaka vēlēšanas un citas demokrātiskās procedūras varu dalīšanas ietvaros. Uzsverot autonomo grupu konkurenci, R. Dāls apgalvoja, ka mūsdienu demokrātisko valstu gadījumā mums patiesībā ir darīšana ar atšķirīgu politisko sistēmu – poliarhiju, nevis ar sengrieķu tipa “demokrātiju”, kurā pie varas ir viens konsolidēts vairākums. Mūsdienu poliarhiskajās sabiedrībās pie varas drīzāk ir daudzi mazākumi, no kuriem nevienam nav iespējas ilgstoši dominēt pār pārējiem. Demokrātiskā plurālisma koncepcija ir daudz kritizēta izteiktā uzsvara dēļ uz organizētajām interesēm, nevis uz pilsoņu vienlīdzību; vienlaikus tā norāda uz aktīvas, pašorganizēties spējīgas pilsoniskās sabiedrības nozīmi demokrātijās.

Līdzdalības demokrātija polemizē ar demokrātisko elitismu un plurālismu, kuri kā demokrātiskā procesa galvenos spēlētājus redz ievēlētās elites un interešu grupu līderus, savukārt pilsoņu vairuma politisko apātiju uzlūko kā pašsaprotamu. Līdzdalības pieeja turpretim apgalvo, ka tieši pilsoņu apātijas mazināšana un aktīva iesaistīšana ir pati demokrātijas būtība. Demokrātija nav tikai vēlēto institūciju darbība, tā vispirms paredz aktīvus pilsoņus, kuri caur šīm institūcijām realizē savu gribu. Kerola Peitmane (Carole Pateman), Bendžamins Bārbers (Benjamin Barber) un citi līdzdalības demokrātijas aizstāvji norāda, ka pilsoņu apātija patiesībā ir rezultāts ietekmes trūkumam; tādēļ demokrātijas institūcijas būtu jāpārveido tā, lai tās piešķirtu pilsoņu gribai praktisku jēgu. Līdzdalības demokrātijas aizstāvji redz demokrātiju valsts līmenī ciešā sazobē ar demokrātiju uzņēmumos, vietējās kopienās un tamlīdzīgi.  

Mūsdienu politikas zinātnē bieži ir tikusi aplūkota demokrātijas ietekme uz ekonomiku, sociālo sfēru un starptautiskajām attiecībām. Pētot tās salīdzinošās priekšrocības un trūkumus, demokrātiska politiskā sistēma modernajā pasaulē nav jāpieņem kā izolēta dogma, bet gan kā cilvēku sabiedrības kopējās attīstības priekšnoteikums un izpausme.

Demokrātijas un ekonomiskās izaugsmes attiecības ir neapšaubāmas, vienlaikus par to precīzu iedabu politikas zinātnē nav vienprātības. Demokrātiskās valstis kopumā ir ekonomiski ievērojami veiksmīgākas nekā autoritāri režīmi. Demokrātijas iedibināšana vien, protams, ekonomisku izaugsmi neizraisa, tomēr tā ir daudz labvēlīgāka ilgtermiņa ekonomiskai izaugsmei. Aizsargātas pilsoniskās tiesības un brīvības, konstitucionāli ierobežojumi varai un tās atbildība sabiedrības priekšā, viedokļu un interešu plurālisms – visi šie demokrātijas atribūti sekmē ekonomisko izaugsmi. Pētniecība rāda, ka arī autoritāri režīmi dažkārt spēj būt ekonomiski veiksmīgi – piemēram, īstenojot tirgus ekonomikai nepieciešamās reformas vai efektīvi apspiežot etnisko un reliģisko grupu domstarpības, kuras demokrātijas ietvaros reizēm bloķē ekonomisko attīstību. Demokrātijas ieviešana sākotnējā posmā mēdz izraisīt sociālas nesaskaņas un pat pilsoņu karus, kas nenovēršami noved pie ekonomikas lejupslīdes (Pauls Koljērs, Paul Collier). Tomēr kopumā demokrātija, salīdzinājumā ar citiem režīmiem, sekmē cilvēkkapitāla attīstību – ieguldījumus izglītībā, veselības aprūpē. Demokrātiskajām valstīm ir raksturīga zemāka inflācija, augstāks ekonomiskās brīvības līmenis, lielāka politiskā stabilitāte, visiem šiem faktoriem netieši sekmējot ekonomisko izaugsmi. Vienlaikus politikas zinātnē tiek pētīta arī pretējā virziena cēlonība, kur ekonomiskā izaugsme tiek uzskatīta par demokrātisku režīmu tapšanai labvēlīgu faktoru (Seimūrs Martins Lipsets, Seymour Martin Lipset).  

Arī starp demokrātiju un etnisko un reliģisko mieru pastāv mijiedarbe. Klasiskais pieņēmums, ka demokrātija ir iespējama tikai etniski un reliģiski viendabīgās sabiedrībās, ir nepamatots. Vienlaikus etnisko un reliģisko identitāšu nozīmība daudzās valstīs tiešām kavē tādas vienojošas pilsoniskas identitātes veidošanos, kas nepieciešama demokrātijai. Pētniecībā tiek uzsvērts, ka runa ir ne tik daudz par etnisku fragmentāciju (t. i., dažādu etnisku grupu kopdzīvi vienā valstī), bet par etnisku polarizāciju (t. i., grupu interešu pretnostatīšanu), kas negatīvi korelē ar iespējām izveidot stabilu demokrātiju. Vienlaikus vairumu pasaules demokrātisko valstu raksturo vērā ņemama etnisko un reliģisko grupu dažādība, kura nevis traucē, bet gan piepilda ar saturu demokrātisko institūciju darbu. Tādēļ demokrātijas izveidē svarīga nozīme ir veidam, kā valstī institucionāli tiek regulētas etnisko un reliģisko grupu attiecības, un cik lielā mērā etniskā un reliģiskā dažādība gūst atspoguļojumu demokrātiskajā procesā. Lai arī demokrātisko valstu pieejas šim jautājumam ir līdzīgas, tomēr ir iespējams izšķirt atšķirīgas pieejas (Semijs Smūha, Samy Smooha; סמי סמוחה‎). Izšķir liberālo pieeju, saskaņā ar kuru demokrātiskai valstij ir jābūt neitrālai pret visām reliģiskām un etniskām identitātēm (ideāltips – Francija), konsocionālo pieeju, kura piešķir konkrētām etniskām un reliģiskām grupām noteiktas politiskas tiesības (ideāltips – Beļģija), multikulturālo pieeju, kura uzsver valsts pienākumu rūpēties par visu etnisko un reliģisko identitāšu (valodas, kultūras utt.) saglabāšanu, vienlaikus nepiešķirot grupām politiskas tiesības (ideāltips – Kanāda), un etniskās demokrātijas pieeju, kur demokrātijas ietvaros tiek nodrošināta vienas etniskas grupas dominance (ideāltips – Izraēla).

Demokrātijas iespaids uz starptautiskajām attiecībām visbiežāk tiek analizēts saistībā ar tā dēvēto demokrātiskā miera teoriju. Šis pieņēmums, kura aizsākums ir meklējams vēl 18. gs. apgaismotāju Imanuela Kanta (Immanuel Kant) un Tomasa Peina (Thomas Paine) darbos, noteic, ka demokrātiskas valstis salīdzinājumā ar citiem režīmiem reti karo savā starpā. Teorētiski tas nozīmē, ka gadījumā, ja visas pasaules valstis būtu demokrātiskas, karu vairs nebūtu. Demokrātijā par karu lemj paši pilsoņi, kuriem nāktos segt arī tā milzīgās izmaksas, tādēļ viņi to diezin vai vēlētos; kā arī demokrātijā vēlētiem politiķiem nāktos atbildēt par iespējamu zaudējumu. Demokrātisku valstu gadījumā pastāv vārda brīvība un publiska debašu sfēra, kura mijiedarbojas ar potenciālā pretinieka publisko sfēru, tādējādi paverot iespējas rast risinājumu domstarpībām mierīgā ceļā. Demokrātiskā miera teorija ir daudzkārt labota un papildināta galvenokārt attiecībā uz jēdzienu “demokrātija” un “karot” nozīmi; šī teorija neapgalvo, ka demokrātijas kopumā būtu miermīlīgākas un nekarotu arī ar autoritāriem režīmiem. Tomēr demokrātiju salīdzinošā miermīlība, kura izpaužas ne tikai starptautiski, bet arī attiecībā uz būtiski zemākiem iekšējas vardarbības līmeņiem valstu iekšienē, ir neapšaubāmi pieskaitāma demokrātiskas iekārtas priekšrocībām.

Plašas diskusijas par demokrātijas konceptuālo un praktisko dabu ir bijušas saistītas ar iespējām salīdzinoši mērīt demokrātijas kvalitāti dažādās valstīs. Šim nolūkam ir izstrādāti daudz globālie “demokrātijas indeksi” – no tiem katrs izvēlas atšķirīgu pieeju jēdziena konceptualizācijai, mērāmajiem parametriem un datu apkopošanai. Šādi indeksi bieži ir izstrādāti saistībā ar praktiskiem nolūkiem – nepieciešamības mērīt starptautiskā “demokrātijas atbalsta” efektivitāti vai prognozēt politiskos riskus investīcijām konkrētās valstīs. Populārākie demokrātijas indeksi ir “Freedom House”, “Polity”, “Economist Intelligence Unit”, taču līdzās tiem pastāv vēl daudz līdzīgu. Lai arī lielās līnijās šie indeksi sniedz saskanīgu viedokli par to, vai kādas valsts politiskā iekārta būtu uzskatāma par konsolidētu demokrātiju, par tīri autoritāru režīmu vai kaut ko starp šīm abām, tomēr detaļās starp tiem pastāv būtiskas atšķirības. Piemēram, daži indeksi aplūko demokrātiju samērā šauri, koncentrējoties uz politisko konkurenci vēlēšanās: tās valstis, kur vara ir tikusi nomainīta konkurējošās vēlēšanās, ir demokrātiskas. Citi indeksi turpretī aplūko demokrātiju daudz plašāk, līdzās vēlēšanām iekļaujot daudz sociālu, kulturālu un tiesisku parametru – kā mediju plurālisms, efektīva sociālā politika, un tamlīdzīgi. Šeit vispopulārākais piemērs ir “Freedom House” indekss. Sadalot demokrātijas parametrus divās plašās “pilsonisko tiesību” un “politisko brīvību” kategorijās, tas vērtē daudzus parametru, kuri skar tā dēvēto labu pārvaldības dimensiju, piemēram, efektīvu valsts pārvaldi un korupcijas apkarošanu. Šīs grūtības demokrātijas definēšanā un mērīšanā praksē apliecina, cik daudzšķautņains ir šis fenomens.