Gunārs Astra bija viens no sava laika ievērojamākajiem Latvijas nacionālās pretestības kustības dalībniekiem. PSRS okupācijas laikā par saviem uzskatiem, tikšanos ar ārvalstu diplomātiem un Komunistiskajai partijai nevēlamas literatūras pavairošanu divas reizes represēts. Kopumā ieslodzījumā pavadīja nepilnus 20 gadus. Ievērību guva 1983. gadā ar kategorisku atteikšanos no jebkādas sadarbības ar Valsts drošības komiteju (VDK) un savu tiesā teikto “Pēdējo vārdu”, kurš vēlāk tika pārraidīts ārzemju radioraidījumos un daudzkārt publicēts presē.

Dzimis Lariona Astras (līdz 1925. gada novembrim Astratjevs) un Elzas Ernestīnes Astras (dzimusi Anuševiča) ģimenē kā otrais bērns. Brāļi Harijs un Leons.

1947. gadā G. Astra beidza Rīgas pilsētas 48. pamatskolu; 1952. gadā beidza Rīgas elektromehānisko tehnikumu ar radiotehniķa kvalifikāciju. 1952.–1953. gadā G. Astra īslaicīgi studēja Vissavienības Juridiskā neklātienes institūta Latvijas filiālē. 1958. gadā viņš iestājās Rīgas Pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras fakultātes Angļu valodas nodaļas neklātienē, bet 1958. gada septembrī tika pārcelts uz Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti, kur līdz arestam 1961. gada februārī neklātienē studēja angļu valodu.

1957. gadā apprecējās ar Gunu Lembergu (laulība šķirta 1964. gadā). 1976. gadā apprecējās ar Hertu Līviju Vagali; dēls Kristaps, audžumeita Diāna.

Paralēli mācībām Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā no 1947. gada septembra G. Astra sāka strādāt rūpnīcā VEF, sākumā par montāžas tehniķi, vēlāk par remonta strādnieku. Pēc tehnikuma pabeigšanas 1952. gadā viņu rūpnīcā VEF paaugstināja par inženieri–konstruktoru, vēlāk – par vecāko inženieri–normētāju. No 1954. gada oktobra līdz 1956. gada februārim G. Astra bija iesaukts dienestā padomju armijā. Pēc militārā dienesta 1956. gadā G. Astra atgriezās darbā VEF, kur 1956. gada septembrī viņu iecēla par Radio ražošanas ceha meistaru, bet 1957. jūlijā G. Astru paaugstināja par šā ceha iecirkņa priekšnieku un ceha priekšnieka vietnieku. Tā kā tālākai karjerai rūpnīcā no G. Astras prasīja iestāšanos Komunistiskajā partijā, 1958. gada oktobrī viņš no darba VEF aizgāja.

No 1959. gada marta līdz septembrim G. Astra strādāja A. Popova Rīgas radio rūpnīcas Darba rīku cehā par 1. kategorijas vecāko inženieri–konstruktoru, bet no 1959. gada novembra līdz 1961. gada februārim viņš bija Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Skaņu un gaismas uzskates laboratorijas laborants.

Pēc pirmās atbrīvošanas no ieslodzījuma, no 1976. gada aprīļa līdz 1978. gada janvārim, G. Astra strādāja rūpnīcā “Straume” par elektromontieri. No 1978. gada februāra līdz 1979. gada decembrim viņš strādāja Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas Tehniskās kontroles nodaļā par elektroaparātu komplektēšanas kontrolieri. No 1980. gada februāra līdz 1983. gada septembrim G. Astra bija Rīgas ceļu pārvaldes Kirova rajona (no 1981. gada decembra – Proletāriešu rajona) 1. kategorijas ceļu strādnieks. Faktiski viņa galvenais iztikas avots šajā laikā bija puķu audzēšana un tirdzniecība. Ar to viņš atsāka nodarboties arī pēc otrreizējās atbrīvošanas no ieslodzījuma 1988. gadā.

Pēc nepilnīgām ziņām, Latvijas PSR VDK informāciju par G. Astru sāka vākt no 1956. gada jūnija līdz oktobrim (šo ziņu saturs un vākšanas iemesls pagaidām nav zināms). 1958. gada janvārī G. Astra ar saviem paziņām vairākkārt tikās ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) diplomātiem, kas bija atbraukuši uz Rīgu, un tādēļ 1958. gada martā Latvijas PSR VDK uzsāka G. Astras “operatīvo izstrādi”. Šajā laikā G. Astra gan atkārtoti tikās ar ASV diplomātiem, gan sarakstījās ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, gan klausījās ārzemju radio raidījumus, kā arī kolēģu un paziņu vidū vairākkārt izteica neapmierinātību par Latvijas rusifikāciju un dažādām PSRS problēmām.

1961. gada 22. februārī Latvijas PSR VDK darbinieki veica kratīšanu G. Astras dzīvoklī un nākamajā rītā viņu arestēja. VDK G. Astru apsūdzēja par “dzimtenes nodevību” (šādi VDK darbinieki interpretēja G. Astras kontaktus ar ārzemniekiem) un “pretpadomju aģitāciju un propagandu” (šādi VDK darbinieki interpretēja G. Astras uzskatus par Latvijas rusifikāciju un izteikumus par PSRS vadošām amatpersonām), par ko Baltijas kara apgabala Kara tribunāls 1961. gada oktobrī notiesāja G. Astru uz 15 gadiem ieslodzījumā. Piespriestā soda laika lielāko daļu viņš izcieta Dubravas “labošanas darbu kolonijā” Mordovijas Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā (APSR), bet 1972. gada jūlijā kopā ar vairākiem simtiem citu politieslodzīto viņš tika pārvietots turpmākai soda izciešanai uz “labošanas darbu iestādi–36” Permas apgabalā (t. s. “Perma–36”). 23.02.1976. G. Astru no ieslodzījuma atbrīvoja.

Jau ieslodzījuma laikā G. Astra bija iesaistījies to ieslodzīto aktivitātēs, kas gatavoja kolektīvas vēstules par cilvēktiesību aizsardzību, tautu pašnoteikšanās tiesībām un šo tiesību pārkāpumiem gan Padomju Savienībā, gan citās valstīs. Daļa no šīm vēstulēm vai to fragmenti, kuri nelegāli bija nogādāti ārzemēs, vēlāk tika publicēti Rietumu trimdas latviešu preses izdevumos (piemēram, laikrakstos “Austrālijas Latvietis”, “Latvija”, “Londonas Avīze” u. c.). Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma G. Astra nereti tikās ar citiem bijušajiem politieslodzītajiem (latviešiem Intu Cālīti, Viktoru Kalniņu, Juri Ziemeli; igauņiem Martu Niklusu, Mart-Olav Niklus, Ennu Tarto, Enn Tarto; lietuviešiem Viktoru Petkusu, Viktoras Petkus, Antanu Terlecku, Antanas Terleckas un citiem), ārzemniekiem, kā arī iesaistījās Padomju Savienībai un Komunistiskajai partijai nevēlamu grāmatu nelegālā pavairošanā, piemēram, literāta Matīsa Kaudzītes “Jaunie “Mērnieku laiki”” (1924–1927, nepabeigts); angļu literāta Džordža Orvela (George Orwell) “1984” (Nineteen Eighty-Four, 1949); krievu literāta Aleksandra Solžeņicina (Александр Исаевич Солженицын) “GULAGa arhipelāgs” (Архипелаг ГУЛАГ, 1973) un citas. Visu laiku, kopš atbrīvošanas no ieslodzījuma, G. Astra atradās pastāvīgā VDK uzraudzībā un 1979. gada 11. decembrī viņam tika izteikts oficiāls “brīdinājums” par to, ka viņa darbības “var kaitēt valsts interesēm”.

1983. gada politisko represiju kampaņas ietvaros no 6. līdz 7. janvārim G. Astras mājās VDK veica kratīšanu un turpmāko mēnešu laikā viņu vairākkārt izsauca uz pratināšanām. 1983. gada 15. septembrī G. Astru arestēja. Aresta dienā viņš paziņoja, ka atsakās no piedalīšanās izmeklēšanā, un šādu nostāju G. Astra konsekventi izturēja līdz izmeklēšanas beigām. Tas ir vienīgais 20. gs. 60.–80. gados Latvijā zināmais gadījums, kad kāds cilvēks VDK pratināšanās nav sniedzis vispār nekādas liecības un nav parakstījis izmeklēšanas dokumentus. VDK apsūdzēja G. Astru par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”, par ko Latvijas PSR Augstākā tiesa notiesāja G. Astru uz septiņiem gadiem ieslodzījumā, pieciem gadiem nometinājumā, kā arī atzina viņu par “sevišķi bīstamu recidīvistu”. Šā tiesas procesa beigās G. Astra teica savu “Pēdējo vārdu”, kurā atklāti varas pārstāvju klātbūtnē runāja par Latvijas okupāciju, rusifikāciju, vārda brīvības ierobežošanu un citām aktuālām problēmām, kuras komunistiskā propaganda noklusēja vai noliedza. Šis “Pēdējais vārds” vēlāk izpelnījās plašu ievērību.

Piespriestā ieslodzījuma laika lielāko daļu G. Astra izcieta “labošanas darbu iestādē–36” Permas apgabalā. 1986.–1987. gadā G. Astras radi, domubiedri u. c. cilvēki sagatavoja un izplatīja vairākus PSRS un citu valstu politiķiem adresētus aicinājumus par G. Astras atbrīvošanu. 1987. gada vasarā tika izveidota “Gunāra Astras atbrīvošanas komiteja”. 1987. gada 19. decembrī pie Latvijas PSR Augstākās tiesas ēkas Rīgā notika akcija ar prasību atbrīvot G. Astru, kuru varas pārstāvji vardarbīgi pārtrauca un dalībniekus aizturēja. 1987. gada decembrī PSRS Augstākā tiesa nolēma G. Astram piespriesto ieslodzījuma laiku samazināt līdz pieciem gadiem, bet nometinājumu atcelt, un 1988. gada 1. februārī viņu no ieslodzījuma atbrīvoja.

Pēc atbrīvošanas G. Astra pakāpeniski sāka iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs, kā arī atjaunot ģimenes saimniecību. 1988. gada 1. martā, dodoties uz Ļeņingradu tirgot puķes, G. Astra pēkšņi saslima. Viņš tika ievietots slimnīcā, vēlāk pārvietots uz kara hospitāli, kur viņam veica sirds operāciju. Slimošanas laikā ārstu noteiktās diagnozes vairākkārt mainījās, savukārt pēcnāves ekspertīzē neatkarīgi ārzemju speciālisti netika pielaisti. Mīklainie G. Astras nāves apstākļi radīja aizdomas, ka VDK viņu noindēja, taču oficiāli pierādīta šī versija nav.

G. Astras teiktais “Pēdējais vārds” 1983. gadā tiesā ir uzskatāms par drosmīgāko, atklātāko un izteiksmes ziņā spēcīgāko šāda veida daļēji publisko uzstāšanos Latvijā no 20 gs. 60. gadiem līdz 80. gadu otrajai pusei. Tas ir daudzkārt publicēts presē un citos masu saziņas līdzekļos, kā arī nereti tiek citēts dažāda veida sacerējumos un publiskās runās.

1988. gada 19. aprīlī, neskatoties uz varas iestāžu pretdarbību, G. Astras bērēs piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku un viņa kapu aizbēra rokām. 1988. gadā organizācija “Daugavas Vanagi” nodibināja “Gunāra Astras piemiņas fondu”, lai godinātu G. Astras piemiņu. 1989. gadā organizācija “Daugavas Vanagi” piešķīra G. Astram Tautas balvu. 1991. gadā Rīgā Meža kapos atklāja mākslinieka Raimonda Muzikanta un arhitekta Pētera Štokmaņa veidotu pieminekli Gunāram Astram. 1993. gadā pie Rīgas apgabaltiesas ēkas, kurā G. Astru tiesāja 1983. gadā, atklāja viņam veltītu piemiņas plāksni. 1994. gadā operators un režisors Raits Valters par G. Astru izveidoja dokumentālo filmu “Gunāra Astra. Sirdsbalss”. 1996. gadā Rīgā Gunāra Astras vārdā nosaukta iela. 2005. gadā Latvijas Pasts izdeva pastmarku “G. Astra – brīvības cīnītājs”. 2014. gadā Rīgā, Lucavsalā, pie mājas, kurā dzīvoja G. Astra, atklāta viņam veltīta piemiņas plāksne. 2022. gadā iepretim Rīgas apgabaltiesas ēkai atklāja G. Astram veltītu tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotu pieminekli “Nebaidies”

G. Astras dzīve ir aplūkota gan viņa radu un laikabiedru atmiņās (Leona Astras, Viktora Kalniņa, Alfrēda Stinkula u. c. raksti), gan pētījumos un apcerējumos (Austra Graša rediģētais rakstu krājums), gan žurnālistu apkopotās un komentētās dokumentālu liecību publikācijās (Birutas Eglītes un Baibas Šābertes grāmatas), gan literāros sacerējumos (Laura Gundara un Māra Ruka grāmatas).