Borkovska ministru kabinets pārstāvēja vācbaltiešu muižniecības un konservatīvo vācbaltiešu intereses, bija alternatīva valdība Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai un Pētera Stučkas vadītajai Padomju Latvijas valdībai. Borkovska ministru kabinetu organizēja 16.04.1919. puča īstenotāji Liepājā. Nosaukums cēlies no vācbaltiešu valsts darbinieka un jurista Oskara Borkovska (Oskar Emil Wilhelm Borkowsky) vārda, kurš bija valdības vadītāja vietas izpildītājs. 10.05.1919. Borkovska ministru kabineta vietā stājās Niedras valdība. Borkovska ministru kabinetu neatzina ne Latvijas Tautas padome (LTP) un latviešu politiskās partijas, ne Antantes valstis.

21.04.1919. Dzimtenes frontes karaspēka drošības komiteja, kuras vārdā bija īstenots 16.04. pučs, uzdeva Liepājas prokuroram O. Borkovskim uzņemties valsts pārvaldes vadīšanu līdz militārās direktorijas izveidošanai. 22.04. O. Borkovskis paziņoja par šo pienākumu uzņemšanos. Tālākā notikumu gaita nebija labvēlīga pučistiem. 23.04. izgāzās sarunas par militārās direktorijas izveidošanu, jo 1. latviešu atsevišķās brigādes komandieris Jānis Balodis un Baltijas landesvēra krievu nodaļas komandieris kņazs Anatols Līvens (Anatol Leonid von Lieven) kategoriski atteicās tajās piedalīties. 24.04. Vācijas armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs (Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz) paziņoja, ka visiem Latvijas teritorijā esošajiem pretlielinieciskajiem bruņotajiem spēkiem jāpakļaujas viņa pavēlēm. Tas bija pretrunā ar Antantes valstu nostāju, kuras pieprasīja nekavējoties atjaunot Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības darbību un nelikt šķēršļus latviešu nacionālo formējumu veidošanai. 24.04. vakarā R. fon der Golcs uzdeva vācbaltiešu pārstāvjiem steidzami izveidot valdību, kurā būtu pārstāvēti arī latviešu politiķi. 25.04. Baltiešu vācu nacionālā komiteja vienojās par valdības sastādīšanu, aicinot par Ministru prezidentu Andrievu Niedru. Tā kā A. Niedra vēl nebija ieradies Liepājā, valdības vadīšanu pagaidām atstāja O. Borkovska rokās.

26.04. Liepāju apmeklēja Vācijas kara ministrs Gustavs Noske (Gustav Noske), kurš tikās ar jaunā ministru kabineta pārstāvjiem. 27.04. A. Niedra atteicās uzņemties valdības vadītāja amatu, atstājot Ministru prezidenta pienākumu izpildīšanu O. Borkovska rokās. Šajā pat dienā notika Borkovska ministru kabineta pirmā sēde. 28.04. presē publicēja valdības darbības programmu, kurā kā galvenās prioritātes tika izvirzītas cīņa pret draudošo badu un pret lieliniekiem.

Borkovska ministru kabineta vadītāja vietas izpildītāja un iekšlietu ministra amata pienākumus pildīja O. Borkovskis, finanšu un pagaidu kara ministra pienākumus – Juris (Georgs) Seskovs (Georg Seskow), tieslietu ministrs – Pauls Sokolovskis (Paul Sokolowsky), ārlietu ministrs Heinrihs fon Brimmers (Heinrich Karl Ludwig von Brümmer), tirdzniecības un rūpniecības, un pagaidu apgādības ministrs – Valters Iršiks, satiksmes (ceļu) un darba ministrs – Kārlis Burkevics, izglītības ministrs – Jūlijs Kupčs, zemkopības ministrs – Krišjānis Sleinis, valsts kontrolieris – Fricis Alberts (Jānis Arājs).

Pavisam Borkovska ministru kabineta pastāvēšanas laikā valdība sanāca uz sēdēm trīs reizes (27.04., 29.04., 07.05.). Šo sēžu laikā tika apstiprināta Vācijas sūtniecībai iesniedzamā deklarācija par Latvijas un Vācijas attiecībām, kurā pauda gatavību piešķirt Latvijas pavalstniecību Vācijas karavīriem un nepieļaut vispārēju mobilizāciju; aizliegta avīžu “Strādnieku Avīze” un “Latvijas Sargs” izdošana; agrākie K. Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības ministriju darbinieki aicināti atgriezties darbā; atbrīvoti apcietinātie K. Ulmaņa valdības ministri; turpināta Latvijas rubļu laišana apgrozībā; Liepājas biržas komitejai tika atļauts organizēt loteriju. O. Borkovskim neizdevās organizēt pilnvērtīgu valdības darbību, jo tai ne vien trūka politiskās leģitimitātes, bet arī lielākā daļa ministriju ierēdņu nevēlējās turpināt darbu pučistu vadībā.

10.05.1919. Borkovska ministru kabinets demisionēja, nosodot 16.04. puču un nododot varu A. Niedras sastādītajai valdībai.