“Padomju Jaunatne” bija pēctece nelegāliem preses izdevumiem Rīgā: Latvijas komjaunatnes neregulārajam “Jaunajam Komunāram” (1921.–1936. gadā, pirmais numurs 1919. gadā, oficiālais “Padomju Jaunatnes” sākums tika skaitīts kopš 01.1921.) un komunistiskās un sociālistiskās jaunatnes savienību (līdz 1936. gadam), pēc tam ‒ Darba jaunatnes savienības mēneša izdevumam “Brīvā Jaunatne” (1935–1939). 1940. gadā līdz ar padomju okupāciju tas pārtapa par dienas laikrakstu un drīzumā par komjaunatnes izdevumu “Jaunais Komunārs” (1940–1941) un neregulāro “Jauno Latvieti” (1943) Vitebskas apgabalā, Baltkrievijas PSR. Otrā pasaules kara beigās pirmie trīs “Padomju Jaunatnes” numuri iznāca neregulāri Jēkabpilī (redakcija atradās Daugavpilī), sākot ar 27.09.1944., un trīsreiz, pēc tam piecreiz nedēļā Rīgā, nostabilizējoties A2 formātā uz četrām lappusēm.

Pateicoties tiešajai pakļautībai komjaunatnes, nevis Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejai (LKP CK) un orientējoties uz savu mērķauditoriju, laikraksts bija jaunatnes komunistiskās audzināšanas, organizēšanas un padomju propagandas paudējs, tomēr jau sākotnēji dzīvīgāks un salīdzinoši brīvāks gan saturā, gan formā nekā oficiozā dienas avīze “Cīņa”. Vienlaikus tas aizsāka apskatīt visplašāko jautājumu loku. Liela daļa latviešu žurnālistu profesionālo darbību sāka tieši “Padomju Jaunatnē”. Tajā publicēti arī daudzu rakstnieku literārie un publicistiskie darbi. Avīze sevišķi izgaismoja izglītības, zinātnes, kultūras un mākslas jautājumus, sporta dzīvi un starptautiskos notikumus. Izšķiroša nozīme sabiedrības mobilizēšanā laikrakstam bija Latvijas neatkarības un demokrātijas atjaunošanā (1988–1991).

Laikrakstu izdeva Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Cetrālkomiteja (LĻKJS CK; kādu laiku kopā ar LĻKJS Rīgas komiteju) līdztekus dienas laikrakstam “Sovetskaja molodjož” (Советская молодежь) krievu valodā (1945–1991), bet faktiski LKP CK (laikrakstu un žurnālu) izdevniecība. Redakcija atradās vienā namā kopā ar “Cīņu”. Noslēgumā, kad laikrakstu privatizēja tā darbinieki (1990.–1993. gadā, kopš 1992. gada ‒ ar Latvijā reģistrētās vācu izdevniecības “Baltika” līdzdalību), izdevējs bija akciju sabiedrība “Latvijas Jaunatne”.

Vidējais viena numura metiens izauga no stabiliem 35 000 eksemplāru (1950, 1955) līdz 109 000 (1960), 130 000 (1965) un 155 000 (1967). 1970. un 1975. gadā tika sasniegti attiecīgi 157 000 un 171 000 eksemplāru. 80. gados kopējā tirāža pieauga līdz 176 000 (1980) un 199 000 (1984) eksemplāru. 90. gadu sākumā tā strauji kritās: no 241–244 tūkstošiem, kas pirmoreiz pārspēja “Cīņu” (1990), līdz 142 tūkstošiem (1991) eksemplāru.

Pirmie redaktori Rafaēls Blūms (1944–1952) un Kristaps Kaugurs (1953–1959) visvairāk sajuta LKP CK ideoloģiskā (propagandas un aģitācijas) sekretāra Arvīda Pelšes žņaudzošo un smacējošo vadības tvērienu. Tolaik “Padomju Jaunatne” bija visprogresīvākā Latvijas avīze. No 1948. gada līdz 70. gadu vidum populāra bija iknedēļas humora un satīras nodaļa (pielikums) “Asā slota” (Ēvalds Vilks, Kārlis Reimanis, Broņislavs Liepnieks, Žanis Ezītis un citi), tika ieviesta pareizas latviešu valodas rubrika “Lielā auss” un regulāra zinātnes un tehnikas lappuse, ko 80. gados savā veidā turpināja Baldūrs Apinis. Pēc Mirdzas Kārkliņas (1960–1963) redaktora amatā sekoja Rihards Treijs (1963–1965), kura laikā laikraksts ar centieniem ieņemt humānu un demokrātisku pozīciju ieguva lielāku popularitāti. To tālāk audzēja redaktors Voldemārs Krustiņš (1965–1976), padarīdams “Padomju Jaunatni” par spēcīgu konkurenti “Cīņai” auditorijas sasniegšanā. Šo tradīciju turpināja vēlākie redaktori Ēvalds Papiņš (1976–1977), Monika Zīle (1978–1987) un Andrejs Cīrulis (1987–1991).

Īpaša nozīme laikraksta veidošanā tika piešķirta atgriezeniskās saites veidošanai ar lasītājiem (vēstuļu skaits no sešiem tūkstošiem 1956. gadā pieauga līdz 15 tūkstošiem 1966. gadā), iesaistot viņus diskusijās, lasītāju klubos, aptaujās, konkursos, piemēram, jauno žurnālistu skolā “Noruna” (ikmēneša vidusskolēnu lappuse “Mēs plusos un mīnusos”), ko vadīja Ābrams Kleckins (Kļockins). Avīze saņēma padomju ordeni “Goda zīme” (1981) un LĻKJS prēmiju (1974).

80. gados “Padomju Jaunatne” piedāvāja eksperimentus un meklējumus žurnālistikas pasniegšanas veidos un saturā, turpināja 70. gadu beigās ieviesto lappusi “Diskoklubs” un rakstīja par džezu un rokmūziku (Aivars Baumanis, Klāss Vāvere, Māris Papēdis), piedāvāja plašākus kultūras notikumu aprakstus (Ingrīda Burāne, Pēteris Bankovskis, Inta Lehmusa-Briede, Aigars Jirgens, Anda Klotiņa [Rožukalne]), iedibināja tematisko lappusi jaunām ģimenēm Aidas Prēdeles vadībā. Sevišķi iedarbīga un ar plašu rezonansi bija viesautores Marinas Kosteņeckas rakstu sērija par dzīves pabērniem un bāreņiem.

1991. gada vidū “Latvijas Jaunatnei” bija vairs tikai 58 210 abonentu. Pēdējais redaktors – Ivars Bušmanis (1992–1993). Viņa vadībā par “Latvijas Jaunatnes” turpinājumu kļuva dienas laikraksts “Labrīt” (1993–1995), kas apvienojās ar “Cīņas” pēcteci ‒ “Neatkarīgo Cīņu” ‒, lai radītu pēc izcelsmes un stilistiskā toņa vistipiskāko latviešu postkomunistisko dienas laikrakstu ‒ “Neatkarīgo Rīta Avīzi” (1995). Kopš 2020. gada tā iznāk tikai tīmeklī.

Laikrakstā “Padomju Jaunatne” būtisku ieguldījumu devuši dažādu laiku redaktora vietnieki un atbildīgie sekretāri: Viktors Avotiņš, Mintauts Ģeibaks, Elza Krauliņa, Dzintra Krievāne (viņa izcēlās ar drosmi, ar sevišķiem nopelniem neatkarības atjaunošanas laikā), Aivars Pastalnieks, Harijs Veidemanis, Velta Vilcāne, Laima Vilsone. Nozīmīgi bijuši arī vairāku tematisko nozaru žurnālisti: Vita Beļavniece, Ilmārs Birulis, Juris Blaumanis, Ilze Būmane, Ināra Egle, Inga Helmane, Andra Jauce, Inga Jēruma, Inta Kārkliņa, Māra Kiope, Juris Laksovs, Māra Miķelsone, Andris Mukāns, Daina Oliņa, Laimonis Purs (Strazdiņš), Ieva Raiskuma, Guntis Rozenbergs, Arnis Šablovskis, Elita Veidemane, Fēlikss Zvaigznons, ārpolitisko jautājumu komentētājs Āris Jansons, sporta žurnālisti Mariss Andersons, Juris Brežģis, Egīls Jurisons, Ēriks Kehris, Guntis Keisels, Anatolijs Kreipāns, Ivars Ošiņš, Armands Puče, Viesturs Serdāns, fotogrāfs Uldis Briedis, literāti Imants Auziņš, Marta Bārbale, Andris Bergmanis, Laima Līvena, Zigmunds Skujiņš, māksliniece Elza Stalidzāne un citi.

LKP CK 1959. gada jūlija plēnumā norādīja: “Mums daudzi žurnālisti vienkārši izlaidušies un nejūt nekādu atbildību par to, ko viņi raksta. Par nožēlošanu ir tādas redakcijas, kas viņus publicē. Piemēram, “Padomju Jaunatne” izraudzījusies jautājumu loku, kuri nepavisam neskar jaunatnes audzināšanu, tā raksta par visiem jautājumiem – gan vispārpolitiskajiem, gan kadru, gan padomju, gan partijas jautājumiem, raksta brīvi, raksta mietpilsoniskā garā, taču neviens neprasa atbildību. Un šo laikrakstu lasa pieaugušie, turklāt biežāk pieaugušie nekā jaunieši.”

Līdzīga kritika pret “Padomju Jaunatni” nereti vērsta arī LKP CK ideoloģiskā (1960–1966) un pirmā sekretāra (1966–1984) Augusta Vosa laikā.

19.07.1988. “Padomju Jaunatne” publicēja aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti un bija vislielākā tās atbalstītāja presē, popularizēja Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju.