“Padomju Jaunatne” bija pēctece nelegāliem preses izdevumiem Rīgā: Latvijas komjaunatnes neregulārajam “Jaunajam Komunāram” (1921.–1936. gadā, pirmais numurs 1919. gadā, oficiālais “Padomju Jaunatnes” sākums tika skaitīts kopš 01.1921.) un komunistiskās un sociālistiskās jaunatnes savienību (līdz 1936. gadam), pēc tam ‒ Darba jaunatnes savienības mēneša izdevumam “Brīvā Jaunatne” (1935–1939). 1940. gadā līdz ar padomju okupāciju tas pārtapa par dienas laikrakstu un drīzumā par komjaunatnes izdevumu “Jaunais Komunārs” (1940–1941) un neregulāro “Jauno Latvieti” (1943) Vitebskas apgabalā, Baltkrievijas PSR. Otrā pasaules kara beigās pirmie trīs “Padomju Jaunatnes” numuri iznāca neregulāri Jēkabpilī (redakcija atradās Daugavpilī), sākot ar 27.09.1944., un trīsreiz, pēc tam piecreiz nedēļā Rīgā, nostabilizējoties A2 formātā uz četrām lappusēm.
Pateicoties tiešajai pakļautībai komjaunatnes, nevis Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejai (LKP CK) un orientējoties uz savu mērķauditoriju, laikraksts bija jaunatnes komunistiskās audzināšanas, organizēšanas un padomju propagandas paudējs, tomēr jau sākotnēji dzīvīgāks un salīdzinoši brīvāks gan saturā, gan formā nekā oficiozā dienas avīze “Cīņa”. Vienlaikus tas aizsāka apskatīt visplašāko jautājumu loku. Liela daļa latviešu žurnālistu profesionālo darbību sāka tieši “Padomju Jaunatnē”. Tajā publicēti arī daudzu rakstnieku literārie un publicistiskie darbi. Avīze sevišķi izgaismoja izglītības, zinātnes, kultūras un mākslas jautājumus, sporta dzīvi un starptautiskos notikumus. Izšķiroša nozīme sabiedrības mobilizēšanā laikrakstam bija Latvijas neatkarības un demokrātijas atjaunošanā (1988–1991).