Alūksnes ezers ir glaciālas izcelsmes ezers Alūksnes augstienes Malienas paugurainē, atrodas apmēram 184 m virs jūras līmeņa un ir viens no reljefā visaugstāk esošajiem lielajiem ezeriem Latvijā. Pēc administratīvā iedalījuma ezers atrodas Alūksnes novadā – Alūksnē un Jaunalūksnes pagastā.

Ezera virsmas spoguļa platība mainās atkarībā no ūdens līmeņa augstuma un vidēji sasniedz 16,05 km² (1605 ha), kopā ar salām – 16,18 km², un tas ir lielākais ezers Alūksnes augstienē. Ezeram ir ovāla konfigurācija, orientēta ziemeļ–ziemeļaustrumu–dienvid–dienvidrietumu virzienā ar izvirzītu 1 km garu līci dienvidrietumu galā. Ezera lielākais garums taisnā virzienā sasniedz 5,7 km, bet platums – 4,25 km.

Alūksnes ezera ieplaka veidojās Alūksnes ledus mēles aktīvās darbības rezultātā, tādēļ ezera gultne ir nelīdzena. Krasta tuvumā dziļums ir salīdzinoši neliels (2–3m), kas pakāpeniski palielinās virzienā uz ezera vidu, bet vietām strauji sasniedz maksimālo dziļumu – 20 m. Ezera vidējais dziļums aprēķināts ~ 7 metri.

Ezerdobes nelīdzenā reljefa dēļ ezerā virs ūdens līmeņa paceļas četras salas, kas mūsdienās apaugušas ar kokiem. Lielākās salas – Pilssalas jeb Marijas salas – platība ir 11,85 ha. Pārējās salas ir ievērojami mazākas: Garā sala jeb Līgavas plīvurs – 1,07 ha, Cepurītes sala – 0,32 ha, Mazā jeb Tīklu sala – 0,31 ha. Ezera dienvidrietumu galā ir šaura un 1 km gara Kapsētas jeb Tempļakalna pussala, kas atdala āķveidīgo Alūksnes līci no ezera pamatdaļas. Līča krasti jau izsenis bijuši apdzīvoti. Tajos izveidojusies vēsturiskiem notikumiem un kultūrvēsturiskiem pieminekļiem bagātā Alūksne, kuras vārds (Alyst, Volust) pirmoreiz minēts Pleskavas hronikā 1285. gadā, bet kopš 1920. gada ir piešķirtas pilsētas tiesības.

Krasti atkarībā no piekrastes reljefa mainās no zemiem līdz slīpiem un stāviem. Krasta līnija ir salīdzinoši mazrobota un 20,1 km gara. 

Alūksnes ezera ezerdobe veidojusies pēdējā (Vislas, Latvijas) apledojuma dažādas aktivitātes ledāja plūsmas un mēļu saskarsmes zonā un ledāja aktīvās darbības rezultātā. Par to nosacīti liecina ezera apkārtnes reljefs, ezerdobes nedaudz garenstieptais ovālveida raksturs. Ezerdobe izveidojusies Alūksnes augstienes Malienas paugurainē, kas aizņem augstienes austrumu un dienvidu daļu, starp pauguriem, kas stiepti ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā atbilstoši ledāja, Lubānas ledus loba un daļēji arī Alūksnes ledus mēles virzienam. Marginālais reljefs veido pauguraines perifēriju, kas ietver arī Alūksnes ezera ieplaku, kuras veidošanā būtiska nozīme bija Alūksnes ledus mēlei. Tās darbības rezultātā ezerdobē un tās apkārtnē veidojies ļoti nelīdzens saposmots reljefs, ko raksturo pauguru un ieplaku mija. Dažās no tām izveidojās nelieli ezeriņi. Kā liecina ģeoloģiskās kartēšanas materiāli, iespējams, ka Alūksnes ezera rietumu krastā esošais Pārmetņa ezers un Dzilnas ezers leduslaikmeta beigu posmā bijuši Alūksnes ezera līči, kurus, līmenim pazeminoties, no Alūksnes paleoezera atdalīja pauguri vai vaļņi, kurus veidoja ledāja un glaciodeformēti ledāja kušanas ūdeņu nogulumi. Tie veidojuši arī ezerdobes pamatni, bet virs tiem uzkrājušies un to aizpildījuši ledāja kušanas ūdeņu nogulumi – smiltis, aleirīti un māli –, tādējādi daļēji izlīdzinot arī ezera ieplakas reljefu.

Virs šiem nogulumiem pēcledus laikmetā pēdējo 11 700 gadu laikā uzkrājušies ezera nogulumi – smiltis, aleirīti un sapropelis (gitija), kā arī virspusē vietām ir dūņas. Veicot ezera nogulumu izpēti, konstatēts, ka holocēnā jeb pēcledus laikmetā veidojošos ezera nogulumu (it sevišķi organogēno nogulumu) slāņa biezums ir mainīgs. Piemēram, Alūksnes līcī tas mainās no 3  līdz 12 metriem, bet ezera ziemeļdaļā tas uzkrājies tikai dažviet, kamēr gultnē atsedzas smiltis vai māls. Nogulumu sastāvs var atšķirties dažādās ezera vietās atkarībā no straumju virziena, kā arī konkrētās vietas attāluma no krastiem, salām un ezerdobes reljefa pacēlumiem. Organogēnos nogulumus pārsvarā veido organogēni–smilšains sapropelis, kura sastāvā ir samērā daudz aļģu: diatomejas (10–15 %), zaļaļģes (10–15 %), zilaļģes (5 %) un zeltaļģes (< 1 %). Smilšainajos nogulumos tika konstatēti ~ 10 % augstāko augu (Carex spp., Typha sp., Stratiotes sp., Dryopteris tipa atliekas).

Visbiezākais organogēno nogulumu slānis ir Alūksnes līcī, kur tie sākuši uzkrāties kopš leduslaikmeta beigu posma (augšējā driasa) beigām–holocēna sākuma pirms apmēram 12 000 gadu. Šeit virs smiltīm apmēram 12 m dziļumā izveidojies 40 cm biezs zemā tipa koku–zāļu kūdras slānis ar atsevišķiem bērzu un priežu koku atlieku fragmentiem, kas liecina par to, ka šajā laikā līcis bijis gandrīz sauss. Virs tā uzkrājies sapropelis, kas, klimatam pasiltinoties un no morēnas izskalojoties karbonātiem dziļumā no 7 līdz 9 metriem, kļūst karbonātisks. Līča nogulumu augšējo slāni, kas ir 1,9 metrus biezs, veido organogēnais sapropelis, kas bagāts ar augu atliekām (niedres, meldri, lēpes, glīvenes), tādējādi liecinot par aizaugšanas procesiem ezerā.

Alūksnes ezers ir caurteces ezers un pieder pie Daugavas lielbaseina. Ezera sateces baseina platība ir 28 km², kas definējams kā mazs, jo tikai 1,7 reizes pārsniedz ezera platību. Ezers atrodas uz Daugavas un Gaujas ūdensšķirtnes. No ezera iztek Alūksnes upe, kas ietek Pededzē un tālāk caur Aivieksti un Daugavu aiztek uz Rīgas līci. Alūksnes ezerā neietek neviena būtiska ūdenstece. Pārmetņa ezers ir savienotos ar Alūksnes ezeru ar mākslīgi veidotu (izraktu) kanālu, un tas tiek uzskatīts par papildus nārsta vietu Alūksnes ezerā mītošajām zivīm.

Alūksnes ezeru un Dzilnas ezeru savieno mākslīgi veidots (izrakts) kanāls, un pie augsta ūdens līmeņa pavasara palu laikā tas veido noteci uz Vaidavas upi un Gaujas upes baseinu.

Ezera virsmas laukums mainās atkarībā no ūdens līmeņa (sezonalitātes – vasara/ziema), kur zemākais pieļaujamais ūdens līmenis ir 183,50 m virs jūras līmeņa, normālais ūdens līmenis ir 183,70 m virs jūras līmeņa un augstākais ūdens līmenis ir 183,90 m virs jūras līmeņa (maksimāli īslaicīgi pieļaujamais ūdens līmenis pavasara palu laikā 184,00 m virs jūras līmeņa).

Ūdens līmenis tiek regulēts Alūksnes ezera iztekā uz Alūksnes upes ar slūžu aizvariem, par to atbildīga ir Alūksnes novada pašvaldības aģentūra “ALJA”.

Visa ezera ūdens apjoma, kas sasniedz 109 miljonus m³, apmaiņa var notikt tikai 20–30 gados. Kopumā ezera ūdens līmeņa svārstības ir nelielas, jo pat pēc sniegotām ziemām palos ūdens līmenis ceļas maz, maksimums – 40 centimetrus. Pētījumos konstatēts, ka vidējās sezonālās Alūksnes ezera spoguļa laukuma platības izmaiņas ir 83 ha, kas ir 5 % samazinājums pavasara platībai. Sezonālās ūdens spoguļa izmaiņas atbilst ezera ūdens veģetācijas aizņemtajai teritorijai.

1960. gadā tika izrakts Ezera kanāls, kas savieno Alūksnes un Dzilnas ezerus. Tad aizsākās ezera ūdens līmeņa regulēšana, novadot ūdeni pa novadgrāvju tīklu līdz Vaidavai. 

20. gs. 20 .gadu beigās uz Alūksnes upītes iztekas tika uzceltas slūžas – regulators, bet tikai 1992. gadā tika izstrādāta Alūksnes ezera apsaimniekošanas un ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanas kompleksā programma; pamatojoties uz to, arī mūsdienās aktualizētie Alūksnes ezera ekspluatācijas noteikumi pieļauj ūdens līmeņa svārstības 40 cm robežās no 183,50 m virs jūras līmeņa līdz 183,90 m virs jūras līmeņa.

Ūdens līmeņa regulators atrodas 100 m no Alūksnes ezera uz Alūksnes ezera iztekas – Alūksnes upes. Uz upes 3 km lejpus iztekas bijušas dzirnavas. 

Pētījumos konstatēts, ka Alūksnes ezers ir viens no tīrākajiem Latvijā. Sliktāka ūdens kvalitāte ir Alūksnes līča jeb iekšezera daļā, kas ir Alūksnes ezera teritorija, ko no pārējā ezera šķir iedomāta līnija no Pussalas tālākā dienvidu punkta uz Alūksnes ezera krasta (Alūksnes pilsētas parka teritorijā) tālāko ziemeļu punktu.

Sliktāka ūdens kvalitāte ir Alūksnes līča jeb iekšezera daļā, kur savulaik izgāzti pilsētas notekūdeņi un rūpnieciskie atkritumi, taču Alūksnes ezera nogulumu ģeoķīmiskās izpētes rezultāti liecina par to, ka, neskatoties uz spēcīgu antropogēno ietekmi un emitēto piesārņotāju daudzumu Alūksnes pilsētas apkaimē, nogulumi nav stipri piesārņoti un būtiski neietekmē ūdens kvalitāti.

Ezers ilgi bija oligotrofs un tikai 20. gs. 60. gados sāka eitroficēties, kad to strauji piesārņoja Alūksnes pilsētas notekūdeņi. Īpaši seklajā piekrastē savairojās planktons un sāka attīstīties aizaugums, ko veidoja niedres, meldri, ūdensrozes, lēpes un glīvenes. Mūsdienās ezera piekrastes daļā sastopamas niedres, velnarutki, grīšļi, meldri, ežgalvītes, lēpes, ūdensrozes, daudzlapes, glīvenes, elodejas. Vidēji blīvas niedres un vietām lēpes ir ezera dienvidaustrumu piekrastē, savukārt Melluma piekrastē aug šaurlapu vilkvālītes. Kā dominējošie ūdensaugi Alūksnes ezerā noteiktas niedres, kas aug 85 ha platībā. Lēpes un glīvenes pārsvarā konstatētas Alūksnes pilsētas piekrastē. Kopējā Alūksnes ezera ūdens veģetācijas aizņemtā platība ir 93 ha. Novērojumos, kas veikti 2002. un 2015. gadā, konstatēts, ka pēdējo 13 gadu laikā nav vērojama Alūksnes ezera aizaugšana ar virsūdens makrofītiem. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Alūksnes ezerā ir ieviesusies un pēdējos 5–7 gados būtiski progresējusi invazīvā gliemeņu suga dreisēna (Dreisena polymorpha), kas šobrīd ezerā atstāj pozitīvu ietekmi uz ūdens kvalitāti. Dreisēnas dzidrina ūdeni un lielā mērā ir palīdzējušas atbrīvoties no bagātīgajām organiskajām vielām, kuras vēsturiski iepludinātas ar kanalizācijas ūdeņiem no Alūksnes slimnīcas, padomju militārās bāzes un Kolberģa ciema. Šobrīd redzamība Alūksnes ezerā (pēc Seki diska) pavasarī un vasarā var sasniegt 3–5 m, rudenī un ziemā pat 7–8 m. Kā liecina pēdējie ihtiofaunas pētījumi, tad dreisēnas ieņem arī būtisku lomu vairāku sugu ēdienkartē, tās labprāt ēd zuši, asari, raudas, brekši un citi. Šobrīd šīs kanalizācijas sistēmas novirzītas uz ūdeņu attīrīšanas iekārtām un Alūksnes ezerā vairs netiek iepludināti neattīrīti notekūdeņi.

Atbilstoši Daugavas upju baseinu apgabala apsaimniekošanas plānam (2016–2021) Alūksnes ezers pieder 5. ezeru ekoloģiskajam tipam, kas ir sekls dzidrūdens ezers ar augstu ūdens cietību. Ezers ir eitrofs ezers, ierakstīts prioritāro zivju ūdeņu sastāvā. Ezera ūdens kvalitāte atbilst lašveidīgo zivju ūdens kategorijai. Ezerā mīt trīs lašveidīgās zivis – sīga, repsis un varavīksnes forele.

Padomju okupācijas gados uzsākta periodiska stikla zušu ielaišana, tā turpināta līdz 2016. gadam, šobrīd ezerā zuši ir lielā skaitā un tie tiek rūpnieciski zvejoti aiz ūdens līmeņa regulēšanas slūžām – zušu tacī.

Ezerā mīt vairāk nekā 16 sugu zivis: zutis, karpa, plicis, vēdzele, zandarts, asaris, karūsa, līdaka, līnis, plaudis, rauda, repsis, rudulis, sīga, vīķe, ķīsis. 

Alūksnes ezera pussalā, kur mūsdienās atrodas Tempļakalna parks, kā arī vieni no Latvijas lielākajiem kapiem – Alūksnes Lielie kapi, savulaik bijis sens latgaļu pilskalns un senpilsēta.

Uz Pilssalas atrodas 1342. gadā Livonijas ordeņa celtās pils (saukta Marienburga) cietokšņa drupas. Pilssalu ar Tempļa kalnu ezera krastā savienoja 120 m garš paceļams koka tilts. 1702. gadā (Ziemeļu karā) zviedri pili uzspridzināja un tiltu nopostīja. 1974. gadā tika veikta pilsdrupu konservācija.

Uz Cepurītes salas arheoloģiskajos izrakumos atklāts kultūrslānis, kurā atrasti bezripas un ripas keramikas fragmenti, kā arī ar metāla apstrādi saistītu priekšmetu (tīģeļu un lejamveidnes) fragmenti, kas liecina, ka sala bijusi apdzīvota arī dzelzs laikmetā un uz tās ir bijusi nocietināta apmetne.

Ezera gleznainajos krastos ir sakoptas saimniecības, viesu mājas un kempingi. Lielākās apdzīvotās vietas ir vēsturiski izveidojušās ezera austrumu piekrastē, Jaunalūksnes pagastā – Lāzberģis un Kolberģis. 

Ezers tiek izmantots dažādām aktivitātēm – ūdens tūrismam un dažādiem ūdens sporta veidiem, licencētai makšķerēšanai, ūdensputnu medībām, arī kā peldvieta.

Jau kopš 20. gs. 50. gadiem Alūksnes ezerā tiek rīkotas ātrumlaivu sacensības, tām īpaši ir piemērots Alūksnes līcis jeb iekšezers ezera rietumu daļā, kuru no valdošajiem rietumu vējiem pasargā Pilssala, bet no ziemeļu vējiem – Tempļakalna pussala, savukārt no dienvidiem to piesedz Alūksnes muižas parks. Tā ir viena no visaugstākā līmeņa ātrumlaivu sacensību organizēšanas vietām Latvijas, Baltijas, Eiropas un pasaules mērogā. Šim mērķim pašvaldība Pilssalā izveidojusi piemērotu infrastruktūru, par ko arī 2014. gadā Starptautiskā ūdens motosporta savienība (Union internationale motonautique) piešķīra Alūksnes ezeram ar objektu “Pilssala” vides ilgtspējas galveno balvu kā vienai no skaistākajām un tīrākajām vietām pasaulē, kur iespējams apvienot sacensību rīkošanu un nodrošināt augstu vides kvalitāti.

Ezeru ir iecienījuši arī citu sporta veidu cienītāji. Ziemā aktuāla ir zemledus makšķerēšana, slidošana, skijorings, auto braukšana uz ledus un pat ledus burāšana, savukārt vasarā – makšķerēšana, spiningošana, peldēšana, airēšana, ūdens slēpošana, ūdens motosports ar laivām un motocikliem, burāšana.

Kopš 2002. gada Alūksnes ezeru apsaimnieko Alūksnes novada pašvaldības aģentūra “ALJA”. 

Ezera izcelšanos, tā ezerdobes veidošanos, kas ir cieši saistīta ar Alūksnes augstienes Malienas pauguraines veidošanos pēdējā apledojuma ledāja darbības rezultātā, pētījuši ievērojami ģeologi: Leonīds Slaucītājs veica ezera morfometriskos mērījumus, Ojārs Āboltiņš pētīja Alūksnes augstienes ģeoloģisko uzbūvi un Alūksnes ezerdobes veidošanās ģeoloģiskos apstākļus. Ģeoloģisko uzbūvi pētīja arī Antoņina Vanaga, Valdis Juškevics, Juris Skrebelis un citi. Ezera nogulumu sastāva un ģeoķīmiskos pētījumus veica Oskars Purmalis un Juris Burlakovs. Ezera hidrobioloģisko un hidroķīmisko stāvokli pētīja SIA “ELLE” eksperti, bet Alūksnes ezera ekspluatācijas (apsaimniekošanas) noteikumus izstrādāja SIA “Nāra”.

Alūksnes ezera ekosistēmas pētījumus 2015.–2017. gadā veica Vides risinājumu institūta speciālisti Matīsa Žagara vadībā. Iegūtie rezultāti ļāva atzīt, ka Alūksnes ezers ir viens no tīrākajiem ezeriem Latvijā un, iespējams, arī vistīrākais kultūrezers.

Alūksnes ezers un tā krasti ar savu kultūrvēsturisko nozīmīgumu ir svarīgs pētījumu objekts arheologiem. Plašus arheoloģiskos pētījumus 20. gs. pēdējās dekādēs veica arheologs Māris Atgāzis. Viņš pētīja arī Cepurītes salu un atklāja, ka tur bijusi nocietināta apmetne. Vēlāk, 2011., 2016., 2018. un 2019. gadā, arheoloģiskie pētījumi Alūksnes viduslaiku pilī tika veikti arheologa Ulda Kalēja vadībā, kā arī veikti atsevišķi arheoloģiskās uzraudzības darbi Pilssalas teritorijā. U. Kalējs un Antonija Vilcāne 2017. gadā veica pirmos arheoloģiskos izrakumus Alūksnes Tempļa kalnā.