Savu filozofisko sistēmu K. Žakovs nodēvēja par limitismu. Rīgā izdotajā darbā “Limitisms. Zinātņu, filozofijas un reliģijas vienotība” (Лимитизм. Единство наук, философий и религий, 1929) autors skaidroja, ka limitisms ir zinātņu sistēma, kuru raksturo kopīga metode, risinot jautājumus par esamības un cilvēka būtību. Limitisma mācība ietver atziņu, ka cilvēku zināšanas ir mainīgs lielums, kas tuvojas esamībai kā savai robežai.
Limitismā esamība atklājas kā potencionalitātes un realitātes mijiedarbība. Pirmcēlonis (krievu первопричина) jeb Dievs, izjūtot spriedzi, radīja Pirmpotencionalitāti (krievu первопотенциал). Tai piemita telpiskuma, laika un matērijas tendences, no kurām izveidojās dažādas potencionalitātes, kas kļuva par cēloni realitātes esamībai. Pasaules cikls nosaka, ka realitāte atkal pārtop par potencionalitātēm. Tās atgriežas pie Pirmpotencionalitātes, kura tiecas savienoties ar Pirmcēloni. Limitisms kā sistēma ietver reālo pieredzi, kas atklājas zinātnēs, potencionālu pieredzi, kuru pēta metafizika, un dievišķā pieredzi jeb reliģiju.
Cilvēka apziņu K. Žakovs raksturoja kā nelielu realitātes punktu laukā, kuru veido neapzinātā sfēra. Cilvēka nāvi filozofs pielīdzināja sapnim, kurā dvēsele aizmirst savu ķermeniskumu un grēcīgie darbi parādās kā vajājoši dēmoni, labie darbi – kā draugi. Pēc nāves cilvēks vai nu atkal pārdzimst uz Zemes, vai arī, ja ir sasniedzis pietiekami augstu garīgo attīstību, savienojas ar dievišķo.
Pēc K. Žakova ieceres, limitismam bija jāveidojas kā plašai kustībai. Tā apvienotu dievbijīgos cilvēkus, kuri tiektos izzināt Dievu kā Pirmcēloni, lai paceltos augstākā esamības līmenī. Kritizējot sociālismu un marksismu, K. Žakovs savos darbos iestājās par nacionālu valstu patstāvību un savstarpējo sadarbību. Filozofs cerēja uz cilvēces kopības izveidi, kas veicinātu katras nācijas potenciālā radošā gara realizēšanos, tuvojoties dievišķā izzināšanai. Šī kopība atklātu zinātnes, filozofijas un reliģijas vienotību, tāpēc zustu savstarpējo konfliktu cēloņi.