Sociālās korekcijas iestādes īsteno programmu, kas paredz organizēt audzēkņu vērtīborientāciju un sagatavot tos sociālajai reintegrācijai, sniedzot zināšanas un prasmes patstāvīgai dzīvei sabiedrībai. Būtisks sociālās korekcijas iestāžu uzdevums ir nodrošināt arī audzēkņu veselības nostiprināšanu un nepieciešamības gadījumā arī ārstēšanu no alkoholisma, narkomānijas un citām atkarību slimībām.

Pirmā institūcija bērnu un jauniešu sociālās korekcijas īstenošanai Latvijas teritorijā bija 1893. gadā atvērtā Rīgas Zemkopības-amatniecības kolonija nepilngadīgajiem Ropažos. Tajā uzņēma tikai zēnus. Kolonijas izveide un organizēšana bija Vidzemes nepilngadīgo labošanas patversmju un zemkopības koloniju biedrības iniciatīva, tomēr kolonijas darbības nodrošināšanā finansiāli iesaistījās gan Rīgas pilsētas dome, gan dažādas biedrības, kā arī atsevišķas privātpersonas ar ziedojumiem. Ņemot vērā, ka Latvijas teritorija atradās Krievijas Impērijas sastāvā, šāda veida iestāžu izveidi un darbību noteica Krievijas Impērijas likumdošanas akti. Kolonijas darbību reglamentēja 1866. gada 5. decembrī apstiprinātais likums par nepilngadīgo likumpārkāpēju korekciju, kas noteica, ka bērnus vecumā no 10 līdz 17 gadiem, ja tie ir pārkāpuši likumu, nedrīkst ieslodzīt cietumā kopā ar pieaugušajiem likumpārkāpējiem, bet tiem ir jāizveido atsevišķas institūcijas, kur tie tiktu sistemātiski pakļauti korekcijai un audzināšanai. Šis likums balstījās atziņā, ka nepilngadīgus likumpārkāpējus (bērnus un jauniešus) nedrīkst ievietot cietumā kopā ar pieaugušajiem noziedzniekiem, jo degradējošā un morāli kropļojošā cietuma vide varētu nelabvēlīgi ietekmēt bērnu un jauniešu nenobriedušo psihi.

Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara izraisīto sociālās un ekonomiskās krīzes seku fons veicināja kriminogēnās situācijas pasliktināšanos arī bērnu un jauniešu vidū. Daudzi bērni kara gados bija zaudējuši vecākus, paliekot bez apgādes iespējām un nonākot nelabvēlīgos dzīves apstākļos, kas ievērojami palielināja riska faktorus bērnu un jauniešu nonākšanai konfliktā ar likumu. Tas radīja nepieciešamību arī Latvijas Republikā veidot bērnu un jauniešu sociālajai korekcijai paredzētas institūcijas. Pirmā no tām bija 1920. gada 17. aprīlī Tukuma apriņķa Irlavas pagastā izveidotā un Irlavas muižas (agrākā skolotāju semināra) ēkās izvietotā Irlavas Valsts nepilngadīgo zemkopības un amatniecības kolonija, kuru izveidoja pēc tam, kad tika likvidēta Pirmā pasaules kara gados izveidotā un Liepājas pilsētas valdes pakļautībā esošā patversme – zēnu darba audzināšanas iestāde, no kuras uz Irlavu pārveda 21 zēnu. Irlavas Valsts nepilngadīgo zemkopības un amatniecības kolonija sākotnēji atradās Tieslietu ministrijas pakļautībā, bet no 1921. gada oktobra (līdz 1939. gadam) Izglītības ministrijas pārziņā, savukārt nacistiskās Vācijas okupācijas periodā kolonija bija pakļauta Tieslietu ģenerāldirekcijai (kolonija darbojās līdz 1944. gada augustam, bet pēc tam audzēkņi atbrīvoti un telpas izmantotas lazaretes vajadzībām). Ministriju pakļautības maiņa iezīmēja nomaiņu arī skatījumā uz kolonijām konceptuāli, uzsverot, ka tās nav apcietinājuma vietas, bet audzināšanas iestādes, kas nodrošina arī izglītību pamatskolas līmenī, līdz ar to starpkaru periodā koloniju galvenais darbības mērķis bija audzināšana, nevis pārmācīšana vai sodīšana.

Disciplīnas un iekšējās kārtības problēmu dēļ Irlavas Valsts nepilngadīgo zemkopības un amatniecības kolonijas meiteņu nodaļa 1924. gada oktobrī tika pārcelta uz speciāli šim mērķim veidoto Valsts Ropažu meiteņu koloniju, kas darbojās līdz 1944. gadam.

Visa padomju okupācijas perioda laikā Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) darbojās kopumā 13 labošanas darbu kolonijas (piemēram, Rīgā, Daugavpilī, Iecavā, Cēsīs u. c.) ar atšķirīga apcietinājuma režīma veidu. Šajās kolonijās ievietoja nepilngadīgos likumpārkāpējus ne tikai no LPSR, bet arī no citām padomju republikām (līdzīgā veidā arī Latvijas ieslodzītie tika sūtīti ārpus Latvijas), tomēr Latvijas nepilngadīgos pārsvarā ievietoja Cēsu labošanas darbu kolonijā nepilngadīgajiem. Padomju okupācijas periodā labošanas darbu kolonijās ievietoja arī jauniešus, kas bija iesaistīti pretpadomju propagandas un aģitācijas aktivitātēs (piemēram, Ivars Lorencis, Ritvars Jaunpetrovičs u. c.). Padomju okupācijas periodā nepilngadīgo labošanas darbu kolonijas atsevišķos iekšējās dzīves elementos aizvien vairāk sāka līdzināties pieaugušo ieslodzījuma vietām. Institucionāli labošanas darbu kolonijas atradās LPSR Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Ieslodzījuma vietu (tostarp koloniju) darbību reglamentēja LPSR Kriminālkodekss, kā arī LPSR labošanas darbu kodekss (teorētiski noteica labošanas darbu iestāžu veidus).

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas tika īstenoti vairāki demokrātiski pārkārtojumi bērnu tiesību aizsardzības politikā un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses jomā, kas vistiešākajā veidā skāra arī nepilngadīgo noziedznieku sociālo korekciju Latvijā. Primāri tas izpaudās likumdošanas jomā (vietējā un starptautiskā līmenī). Nacionālā mērogā bērnu un jauniešu tiesības reglamentā Civillikums, Bērnu tiesību aizsardzības likums un Krimināllikums. 90. gadu sakumā Latvija ratificēja vairākas starptautiskas vienošanās par bērnu un jauniešu tiesību aizsardzību un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilaksi, piemēram, 1991. gadā Latvija pievienojās Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) Konvencijai par bērnu tiesībām, 1993. gadā Latvija apstiprināja Vispasaules deklarāciju par bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību, 90. gados. un 21. gs. pašā sākumā nepilngadīgas personas Latvijā atradās apcietinājumā vai izcieta brīvības atņemšanas sodu šādās Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošās iestādēs: Matīsa cietuma izmeklēšanas nodaļā nepilngadīgajām personām, Liepājas izmeklēšanas cietuma nepilngadīgo nodaļā, Daugavpils cietuma nepilngadīgo nodaļā, Iļģuciema cietuma nepilngadīgo nodaļā (sievietes), Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, no kurām pēdējās divas institūcijas nodrošina nepilngadīgo sociālo korekciju arī pašlaik.

Latvijā notiesātās nepilngadīgās personas izcieš piespriesto brīvības atņemšanu Ieslodzījuma vietu pārvaldes institūcijās ‒ Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem (AIN) un Iļģuciema cietumā (ar atsevišķu audzināšanas nodaļu nepilngadīgajām sievietēm). Ieslodzījuma vietu pārvalde ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas nodrošina apcietinājuma kā drošības līdzekļa un brīvības atņemšanas kā kriminālsoda funkciju izpildi. Iļģuciema cietuma nepilngadīgo nodaļā tiek turētas gan nepilngadīgās notiesātās meitenes, gan arī apcietinātās meitenes, savukārt Cēsu AIN nepilngadīgie notiesātie tiek izvietoti nodaļās kopā ar tiem notiesātajiem, kuri, izciešot sodu, ir sasnieguši 18 gadu vecumu.

Notiesātajiem jauniešiem soda izpildes vietās nodrošināta arī izglītības pieejamība. Cēsu 2. vakara (maiņu) vidusskola, kas ir Cēsu AIN struktūrvienība, nepilngadīgajiem ieslodzītajiem īsteno vairākas izglītības programmas, piemēram, vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības, kā arī speciālās izglītības programmas jauniešiem ar mācīšanās traucējumiem un garīgās veselības traucējumiem. 2020. gadā ieslodzītajiem jauniešiem bija nodrošināta arī iespēja iesaistīties augstākās izglītības apguvē tālmācības ceļā (ar pasta pakalpojumu vai iestāžu administrācijas pārstāvju starpniecību, izmantojot internetu). Šo iespēju 2020. gada pirmajā pusgadā izmantoja 14 ieslodzītie. Iļģuciema cietuma nepilngadīgo nodaļā izglītības iespējas dažādos līmeņos nodrošina Rīgas 14. vidusskola, profesionālās izglītības kompetences centrs “Jelgavas tehnikums”, kā arī profesionālās izglītības kompetences centrs “Rīgas Stila un modes tehnikums”. 2020. gadā neformālās izglītības programmas īstenoja arī biedrība “Iļģuciema sievietes”.

Jau kopš pirmo bērnu un jauniešu sociālās korekcijas institūciju izveides Latvijā viens no problemātiskākajiem šo institūciju darbības aspektiem bija atbilstoši kvalificēta personāla piesaiste, ko ietekmēja gan sarežģītā darba vide kolonijā, gan nepieciešamās zināšanas un profesionālās iemaņas, kā arī potenciālā darbinieka rakstura iezīmes un izturēšanās veids. Par 1893. gadā atvērtās Rīgas Zemkopības-amatniecības kolonijas nepilngadīgajiem vadītāju kļuva pedagogs Indriķis Palēvičs (direktora amatā 1921.‒1925. gadā). Viņš pētīja Rietumeiropas valstu (Itālijas, Lielbritānijas, Francijas) pieredzi nepilngadīgo sociālās korekcijas jomā un centās ārzemju jaunākās atziņas un pieredzi adaptēt Ropažu kolonijas iespējām un darba apstākļiem. I. Palēvičs bija pieredzes ziņā bagātākais pedagogs, kurš uz nepilngadīgo sociālās korekcijas procesu raudzījās plašākā sociālā un ētiskā kontekstā. Tas bija galvenais iemesls, lai viņš 1921. gadā tiktu izvēlēts arī par Irlavas Valsts nepilngadīgo zemkopības un amatniecības kolonijas direktoru. I. Palēvičs konceptuāli mainīja gan skatījumu uz koloniju kā audzināšanas iestādi (administratīvā un sabiedriskā līmenī), gan metodes, kā labot audzēkņus. Viņam tuvas bija arī ukraiņu pedagoga Antona Makarenko (Антoн Семенович Макaренко) pedagoģiskās idejas (kolektīvās audzināšanas un darba teorijas). Kolonijas personālsastāvs skaitliskā ziņā bija niecīgs, jo sākotnēji kopā ar I. Palēviču strādāja vēl tikai divi pedagogi un tehniskais darbinieks.

Pēc I. Palēviča Irlavas kolonijas direktora amatu ieņēma pedagogs Ādolfs Greste (direktora amatā 1925.‒1933. gadā), kurš, līdzīgi kā I. Palēvičs, rūpējās, lai izveidotu sabiedrībā pozitīvu tēlu par viņa vadīto Irlavas koloniju. Līdz ar pedagoģiskā personāla un tehnisko darbinieku skaita pieaugumu Ā. Greste īstenoja I. Palēviča iecerēto kolonijas struktūras pārveidi, nomainot nodaļu sistēmu un ieviešot saimju sistēmu (grupēšana pēc vecumiem, attīstības un interesēm, mazinot jaunāku audzēkņu nevēlamus kontaktus ar vecākiem audzēkņiem), kuras galvenā jēga bija radīt paplašinātu ģimenes modeli, kura ietvaros pedagogs iespējami daudz uzturas kopā ar konkrētās saimes bērniem. Ā. Grestes administratīvās vadības laikā tika izkopti arī trīs galvenie principi, uz kuriem balstījās sociālās korekcijas process (audzēkņi nodarbināti dažādos darbos, bet atpūta ir nopelns par darbu; uzsvars uz audzēkņu emocionāli estētisko audzināšanu un tās izkopšanu ar kora, orķestra, teātra palīdzību; audzināšana tiek veikta tikai verbāli, maksimāli pārliecinot audzēkni ar vārdiem).

Līdzīgā veidā, veicot ne tikai kolonijas administratīvā darba pienākumus, bet aktīvi iesaistoties arī pedagoģiskajā darbā, strādāja Valsts Ropažu meiteņu kolonijas direktors Dāvids Brinkmanis (direktora amatā 1924.–1940. gadā), kurš kolonijas darbībā centās ieviest atsevišķas pretrunīgi vērtētā itāļu psihologa un kriminologa Čezāres Lombrozo (Cesare Lombroso) idejas.

Lai gan 20. gs. 20.–30. gados kolonijas pedagogu algas bija gandrīz divreiz lielākas nekā parastā valsts skolā strādājoša pedagoga atalgojums, tomēr atbilstošas kvalifikācijas trūkuma un grūto darba apstākļu dēļ kolonijās dažkārt trūka pedagogu, vai arī pedagogi šajās iestādēs strādāja neilgu laiku.

Padomju okupācijas periodā iezīmējās citas problēmas saistībā ar koloniju personālu, piemēram, koloniju pedagoģiskajā personālā bija maz latviešu, kā arī ļoti daudz darbinieku pensijas gados (pēc 1989. gada datiem, aptuveni 40 % no visiem darbiniekiem bija pensijas gados). Atsevišķa problēma koloniju darbībā, kas ievērojami apgrūtināja arī jauniešu resocializāciju, bija psihologu trūkums un minimālās iespējas saņemt šī speciālista konsultācijas, kas savukārt iezīmēja plašāku nepilnību – nepietiekami izstrādātas jauniešu korekcijas un sociālās rehabilitācijas programmas. Arī 20. gs. 90. gados un 21. gs. pašā sākumā psihologa pieejamība kolonijās (gan Cēsu AIN, gan Iļģuciema cietuma nepilngadīgo nodaļā) uzskatāma par vienu no personāla problēmām, tomēr atšķirībā no padomju okupācijas perioda, pēdējo 30 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ieslodzītajiem plašāk pieejami kapelāna pakalpojumi.

Vairāk nekā 15 gadus Cēsu AIN direktora amatā nostrādāja Juris Baidaks, kurš organizēja iestādes darbību pārejas posmā no LPSR pastāvošās tiesu un sodu sistēmas uz jauno Latvijas Republikas sistēmu, kā arī piedalījās vairāku apjomīgu labiekārtošanas darbu īstenošanā Cēsu AIN.

Sociālās korekcijas iestādēs ievietoto jauniešu skaita izmaiņas un dinamika laika gaitā bijusi svārstīga, un to ietekmējuši vairāki faktori, piemēram, nepilngadīgas personas definīcija un vecuma robežas, kuru ietvaros šī definīcija tiek personai piemērota, skatījums uz brīvības atņemšanu kā nepilngadīgo noziedznieku soda veidu, tiesiskais regulējums, kas nosaka kriminālās atbildības iestāšanos nepilngadīgajiem, alternatīvi soda veidi brīvības atņemšanai.

Analizējot audzēkņu skaitu un sastāvu Rīgas Zemkopības-amatniecības kolonijā nepilngadīgajiem, iespējams konstatēt divas iezīmes. Pirmkārt, lielākā daļa ieslodzīto sociālā ziņā pārstāv zemnieku kārtu (aptuveni 2/3 no visa audzēkņu skaita), tiem seko pilsētnieku zemāko sociālo slāņu bērni un jaunieši (aptuveni 1/3 no visu audzēkņu skaita). Otrkārt, biežākais no pārkāpumiem konstatējamas dažāda īpašuma zādzības, kā arī ļaunprātīga citas personas īpašuma bojāšana, piemēram, dedzināšana.

Irlavas Valsts nepilngadīgo zemkopības un amatniecības kolonijas izveide 1921. gadā pierādīja disproporciju, kāda bija un turpmākajos gados saglabājās nepilngadīgo meiteņu un zēnu likumpārkāpēju vidū (attiecībā aptuveni 1:10).

Analizējot Irlavas kolonijas audzēkņu skaitu un sastāvu 1929. gadā, iespējams secināt, ka lielākā daļa audzēkņu bija vecumā starp 15 un 18 gadiem (79,4 %), etniskās piederības ziņā izteikti lielākā daļa bija latviešu (233), tad seko krievi (75), poļi (25), lietuvieši (17), ebreji (13) un citu mazākumtautību pārstāvji. Lielākā daļa audzēkņu nāca no Vidzemes novada (157), bet visvairāk no Rīgas un Rīgas apriņķa (102), savukārt biežākais likumpārkāpums, par ko jaunietis ievietots kolonijā, bija zādzības (310 gadījumi jeb 81 %) un huligānisms (22 gadījumi jeb 5,8 %). Izteikti lielāko daļu audzēkņu pirms nokļūšanas kolonijā audzinājuši abi vai viens no vecākiem (345 gadījumos). Vairāk nekā 40 % (43,1) audzēkņu pirms nonākšanas kolonijā jau reiz bijuši sodīti, savukārt 54,6 % iepriekš sodīti divas vai vairākas reizes.

Ropažu Valsts meiteņu kolonijā uzņēma audzēknes vecumā no 12 līdz 17 gadiem, bet atšķirībā no zēniem, lielākā daļa meiteņu nonākušas kolonijā vecāku izirušo laulību dēļ. Gan Irlavā, gan Ropažos audzēkņi pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas varēja tikt nosūtīti uz institūciju, kurā ieslodzīti pieaugušie, tomēr parasti, ja audzēkņiem nebija uzvedības problēmu, viņi turpināja soda izciešanu sākotnējā vietā.

Padomju okupācijas periodā LPSR labošanas darbu kolonijās liela daļa ieslodzīto bija no citām padomju republikām. Šāda ieslodzīto apzināta jaukšana notika ne tikai tādēļ, ka Latvijā bija dažāda režīma kolonijas, kurās varēja uzņemt nepilngadīgos, kas veikuši arī smagus un ļoti smagus likumpārkāpumus, bet arī lai psiholoģiski ietekmētu jaunieti, nosūtot viņu uz citu ieslodzījuma vietu.

Šobrīd Cēsu AIN un Iļģuciema cietuma nepilngadīgo audzināšanas nodaļa ir vienīgās institūcijas valstī, kur piespriesto brīvības atņemšanas sodu iestādē izcieš zēni un meitenes no 14 līdz 18 gadu vecumam, bet, lai pabeigtu apmācības vai nostiprinātu resocializācijas rezultātus, iestādē atļauts palikt jauniešiem arī līdz 21 gada vecumam (labas uzvedības gadījumā). Mūsdienās samērā reti tiesas piespriež reālu brīvības atņemšanu nepilngadīgajiem, kuri pirmo reizi tiek saukti pie kriminālatbildības (biežāk tas notiek, ja tiesājamais pastrādājis sevišķi smagu noziegumu, piemēram, slepkavību, izvarošanu vai nodarījis smagus miesas bojājumus), tāpat piespriestā brīvības atņemšana ir īslaicīga (ilgst dažus mēnešus), tādēļ gada laikā institūcijā esošo jauniešu skaits var būt ļoti svārstīgs. Piemēram, 2020. gada 31. decembrī Cēsu AIN atradās 11 nepilngadīgie, bet 14 ieslodzītie jau bija 18 gadus veci, savukārt Iļģuciema cietuma nepilngadīgo audzināšanas nodaļa nebija neviena ieslodzītā.

Cēsu AIN (agrākās labošanas darbu kolonijas) iekšējā dzīve dokumentēta iestādes bijušā darbinieka, pedagoga Andreja Dripes aprakstos par koloniju “Kolonijas audzinātāja piezīmes” (1975). Kino režisors Hercs Franks uzņēmis dokumentālo filmu “Aizliegtā zona” (1975), kurā sekojis vienam ieslodzītajam gadu no viņa ieslodzīšanas līdz atbrīvošanai, savukārt 2010. gadā iznākusi režisores Lienes Laviņas dokumentālā filma “Aiz žoga”, kuras centrā ir viens audzēknis ‒ Guntars ‒ no Cēsu AIN.