Spēlfilma “Mans draugs – nenopietns  cilvēks” (1975) ir melodrāma ar komēdijas elementiem, kas parāda padomju cilvēku dzīves veidu un eksistences principus, izceļot darba ētikas un savstarpējo attiecību aspektus. 1973. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Valsts Kinematogrāfijas komitejas (Государственный комитет СССР по кинематографии, Госкино) un PSRS Rakstnieku savienības scenāriju konkursā par strādnieku tēmu godalgotais Aleksandra Gorohova (Александр Сергеевич Горохов) scenārijs “Katra rūpes” (Заботы каждого) tika piedāvāts filmas veidošanai Rīgas kinostudijā. Rīgā dzimušais autors pirms studijām Viskrievijas valsts kinomotogrāfijas institūtā (Всеросийский Государственный институт кинематографии имени С. А. Герасимова, ВГИК) Maskavā bija strādājis Rīgas siltumtīklos un labi pazina  scenārijā aprakstīto sociālo vidi. Režisors Jānis Streičs piedāvātajā materiālā saskatīja laikmetam aktuālu tēmu par jaunu cilvēku, kurš nespēj iekļauties padomju sistēmas diktētajā dubultajā morālē.

Spēlfilmā ar remontdarbiem saistītās epizodes ir filmētas Daugavpilī, sievasmātes līgavaiņa Ciekura lepnā māja – Valmierā.

Režisors J. Streičs, scenārists A. Gorohovs, operators Miks Zvirbulis, mākslinieks Viktors Šildknehts, kostīmu māksliniece Skaidra Deksne, grima māksliniece Mirdza Celma, komponists Raimonds Pauls, filmas redaktors Jānis Rokpelnis, filmas direktore Lilija Liepiņa.

Jānis Paukštello (Arvīds Lasmanis), Gaļina Maculēviča (Inta Lasmane), Jānis Liepiņš, Valdis Liepiņš (Arvīda un Intas bērni), Dzidra Ritenberga (sievasmāte Mirdza), Aleksejs Mihailovs (Ciekurs), Lilita Bērziņa (Andersone), Kārlis Pumpuriņš (kaimiņš), Ēvalds Valters (Čakāns), Raimonds Auškāps (Jēkabsons), Eduards Pāvuls (kadru daļas vadītājs), Oļģerts Dunkers (Šefs), Voldemārs (Vladimirs) Lobiņš (Drūmais).

Filmas galvenais varonis ir jauns cilvēks Arvīds Lasmanis, jauks un smaidīgs cilvēks, divu mazu dvīņu puiku tētis, kurš jau vairākkārt bijis spiests mainīt dažādas darba vietas. Arvīds ir ideālists, kurš nespēj izlikties, neredzot, ka darbs tiek paveikts pavirši un nekvalitatīvi. Sievasmātes jaunības draugs un līgavainis topošo radinieku Arvīdu iekārto siltumtīklu remontbrigādē, kuru pats vada. Jau pirmajās darba dienās atklājas, ka tajā vairāk pieraksta atskaitēs, nekā godprātīgi padara. Arvīds ar sievu un bērniem mitinās vairāku ģimeņu apdzīvotā komunālā dzīvokļa vienā istabā, kur puiku draiskulību dēļ bieži izceļas strīdi ar kaimiņiem. Savukārt sievas māte ir pārcēlusies dzīvot uz privātmāju, kur viss ir pēc padomju cilvēka augstākajiem standartiem: importa mēbeles, kopts dārzs un plaša siltumnīca, kurā audzētie tomāti nodrošina papildu ienākumus greznai dzīvei. Arvīds saprot, ka dzīves līmeņa salīdzinājums nav viņa jaunajai  ģimenei par labu un padomju cilvēka alga nespēj piepildīt jaunās ģimenes vajadzības, tāpēc viņš sāk piestrādāt par kapraci. Vairāki emocionāli notikumi liek viņam vēlreiz pārvērtēt, kas dzīvē ir svarīgākais.

Filmas scenārijs tika lokalizēts Latvijas apstākļiem, darba procesā iesaistot arī autoru A. Gorohovu. J. Streičs un A. Gorohovs kopīgi pārveidoja scenāriju, saglabājot  galveno personāžu – optimistisko puisi, kurš gribēja strādāt godīgi un teica priekšniekiem to, ko domāja. A. Gorohova varonis, lai vairāk nopelnītu, naktīs gāja kraut vagonos arbūzus, J. Streiča varonis – piepelnījās kā kapracis. Tā filmā parādījās kolorītās epizodes ar latviešu kapu kultūru un bēru tradīcijām. Par padomju pārticības simbolu kļuva tomātu siltumnīca privātmājas zālienā, kas bija daudzu ģimeņu papildu ienākumu avots. Pārveidojot scenāriju, J. Streičs tajā iekļāva asprātīgus dzīves novērojumus, ko pats bija piedzīvojis. “Mans draugs – nenopietns cilvēks” ir režisora pirmā sadarbība ar operatoru M. Zvirbuli, kurš bagātināja filmas epizodes ar saviem dzīves novērojumiem un ieteica vecā kokgriezēja tēlā filmēt vecmeistaru Ē. Valteru. Filmā redzamo mākslas darbu – koka velnu – autors ir Valters Hirte.

Filmas veidošanā liela uzmanība tika pievērsta vizuālajām detaļām, kas precīzi raksturoja padomju laika dzīves stilu. Filmas mākslinieks bija pieredzējušais V. Šildknehts, kurš izveidoja greznu dzīvokli, kādi bija raksturīgi starpkaru periodā Rīgā. Padomju režīma laikā tādos tika iemitinātas vairākas  svešas ģimenes un tos sāka dēvēt par komunālajiem dzīvokļiem. Pēc  J. Streiča lūguma dzīvoklis tika piekrauts ar nolietotām, vecām tā laika mēbelēm, kas sasaucas ar L. Bērziņas iemiesoto tipāžu – kādreizējā lielā dzīvokļa saimnieci Madam’ Andersoni.

Rīgas kinostudijas Mākslas padome pārstrādāto scenāriju pieņēma 26.12.1974., filmēšanas periods sākās 19.03.1975. Filmā ir izmantotas komponista R. Paula estrādes dziesmas.

Šī ir pirmā J. Streiča spēlfilma, kas oriģinālā tika filmēta latviski un pēc tam dublēta krieviski.

Filmas pirmais publiskais seanss notika 1976. gada aprīļa sākumā Daugavpilī, pēc tam to sāka izrādīt Rīgas kinoteātros un citur Latvijā.

“Mans draugs – nenopietns cilvēks” ir uzskatāma par vienu no būtiskākajām 20. gs. 70. gadu kino filmām, kas iezīmēja attieksmes maiņu pret tagadnes ideju atspoguļojumu uz ekrāna un filmas režisora – autora – pozīcijas nozīmi šajā procesā. 70. gadu vidū Rīgas kinostudijā tika veidotas vairākas spēlfilmas, kas atspoguļoja okupētās Latvijas realitāti uz ekrāna, atklājot padomju laika sadzīvi un morāli. J. Streičs, rādot filmā dumpinieka – jauna vīrieša, ideālista Arvīda – tēlu, izveidoja latviešu kino jauna tipa varoni, kurš ikdienas problēmas uztver kā dzīves jēgas jautājumus un uzdrošinās ironizēt par eksistējošo kārtību, uzdrošinās sacelties pret nepatiesību un izlikšanos. Viņš ir nemanipulējams un neērts pastāvošajai sistēmai. Arvīda lomā J. Streičs kino atklāja jauno aktieri J. Paukštello, kurš vēlākos gados filmējās nozīmīgās lomās vairākās citās J. Streiča filmās, spilgti iezīmējot padomju laikmeta pretrunas ar humoristiski satīriskiem līdzekļiem (“Svešās kaislības”, 1983, “Aizaugušā grāvī viegli krist”, 1986).

Latvijas Ļeņina komjaunatnes prēmija J. Streičam (1976).