Interneta žurnālistika attiecas uz žurnālistiku, kas pielāgota tiešsaistes videi. Interneta iespējas informācijas meklēšanā un apstrādē mūsdienās izmanto daudzu, to skaitā tradicionālo, mediju žurnālisti, bet interneta žurnālistiku definējoša iezīme ir tā, ka tās mediji auditorijas sasniegšanai un vēstījumu nodošanai izmanto tiešsaistē balstītus komunikācijas kanālus. Interneta žurnālistikas mediji var būt tradicionālo plašsaziņas līdzekļu (avīžu, radiostaciju, televīzijas kanālu) interneta versijas, vai arī tie var darboties tikai tiešsaistes vidē.

Tiešsaistē darbojas mediji, kuru darbs atbilst vispārējiem žurnālistikas principiem un profesionālajiem standartiem, kas attīstījušies plašsaziņas mediju kontekstā. Taču internets ir arī viena no vidēm, kurā attīstās mediji, kas darbojas pēc atšķirīgiem priekšstatiem par to, kas ir žurnālistika un kādiem ir jābūt tās kvalitātes standartiem. Jaunu žurnālistikas formu veidošanās, kas mūsdienās īpaši aktīvi notiek tieši interneta vidē, rada grūtības noteikt robežu starp žurnālistiku un jebkura cita satura veidošanu un izplatīšanu.

Būtiska interneta žurnālistikas iezīme ir plašākas atgriezeniskās saites gūšanas iespējas no auditorijas. Plašsaziņas mediju darbiniekiem ne vienmēr ir pieejama detalizēta informācija par savu auditoriju, tās uzvedību un vajadzībām. Turpretī tiešsaistes vidē ir iespējams pastāvīgi sekot līdzi, cik liela un kāda auditorija (un kad) patērē konkrētas satura vienības. Komentāru sadaļās, sociālajos medijos un citviet auditorijai ir iespējams izteikt viedokli par medija darbu. Šādi dati ļauj precīzāk pielāgot medija saturu auditorijas gaidām. Pieprasītākais saturs gan ne vienmēr ir sabiedriski nozīmīgākais.

Interneta žurnālistika ir attīstījusies līdztekus pieaugošajai interneta pieejamībai un lietojumam cilvēku ikdienā. Aizvien vairāk dažādu sabiedrisko procesu un parādību notiek tiešsaistes vidē, un žurnālistika nav izņēmums. 

Liela nozīme interneta žurnālistikas attīstībā ir tam, ka interneta mediju izveide un uzturēšana var prasīt mazāk resursu un ieguldījumu nekā tradicionālo plašsaziņas mediju izveide un uzturēšana, jo to izmaksas parasti ietver telpu īri, dārgu satura ražošanas iekārtu iegādi, salīdzinoši liela darbinieku skaita algošanu, tipogrāfijas pakalpojumu izmantošanu vai elektronisko mediju apraides licences ieguvi. Tas viss sarežģī iekļūšanu mediju tirgū. Lai gan arī lielāko un ietekmīgāko tiešsaistes mediju izmaksas mūsdienās ir būtiskas un kvalitatīva un profesionāli veidota satura radīšana joprojām ir saistīta ar lielām izmaksām, jaunu mediju ir iespējams izveidot arī ar nelieliem ieguldījumiem. Internetā ir pieejamas bezmaksas vai lētas satura publicēšanas iespējas, un satura veidošanas funkcionalitāte ir iekļauta daudzās mūsdienās plaši lietotās tehnoloģijās, to skaitā mobilajos tālruņos.

Tādējādi var teikt, ka tiešsaistes vidē satura ieguve, apstrāde un izplatīšana ir kļuvusi pieejamāka un ka plašākam cilvēku lokam ir kļuvis iespējams nodarboties ar žurnālistiku kādā no tās izpausmēm. Tas attiecas ne tikai uz mediju organizācijām, bet arī uz individuāliem žurnālistiem, jo tiešsaistes vide atvieglo iespējas ar šo profesiju nodarboties arī cilvēkiem, kas nestrādā mediju organizāciju uzdevumā.

Interneta žurnālistikas medijus var iedalīt gan pēc satura atbilstības vispārējiem žurnālistikas standartiem, gan pēc tā, vai tajos darbojas profesionāli žurnālisti, amatieri vai arī sabiedriskie aktīvisti, gan arī pēc tā, vai medijs veido oriģinālsaturu vai arī lielākoties apkopo un sniedz citur publicētus materiālus. Turpinājumā uzskaitīti interneta žurnālistikas mediju būtiskākie veidi: 

1. Interneta ziņu vietnes (portāli) – lai gan šis jēdziens var attiekties uz plašu tiešsaistes mediju grupu, šeit ar to tiek saprasti tiešsaistes plašsaziņas mediji, kuri sagatavo un publicē plašai auditorijai paredzētus ziņu un citus žurnālistikas materiālus. Žurnālistika šādos medijos kopumā atbilst plašsaziņas medijos pieņemtajiem žurnālistikas profesionālajiem un ētikas standartiem, un tā darbojas daudzveidīgajos žurnālistikas žanros, kas ir sastopami arī tradicionālajos medijos (piemēram, ziņas, apraksti, reportāžas, viedokļraksti). Šādi mediji var būt gan veidojušies kā tradicionālo mediju (piemēram, televīzijas kanālu vai avīžu) tiešsaistes versijas, gan arī var darboties tikai interneta vidē.
2. Alternatīvās žurnālistikas vietnes – mediji, kuru veidotā žurnālistika pēc žanriem, tematikas vai satura veidošanas un izplatīšanas principiem atšķiras no masu medijos parasti sastopamajiem. Šis jēdziens sevī obligāti neietver darbību noteiktā mediju formātā vai vidē, tomēr internetā plaši pieejamās iespējas veidot jaunus medijus veicina arī alternatīvu mediju iznākšanu. Alternatīvie mediji var darboties gan savās tīmekļa vietnēs, kas pēc struktūras un dizaina līdzinās interneta ziņu vietnēm, gan izmantot citus formātus, piemēram, blogus. Tie var arī darboties tikai un vienīgi sociālo mediju platformās. Alternatīvie mediji tiek veidoti, lai pārstāvētu to veidotājiem tuvus viedokļus un pozīcijas, kas maz parādās masu mediju saturā. Tie var būt orientēti uz konkrētām minoritātēm, sociālajām grupām vai subkultūrām, bet šādi mediji var būt adresēti arī noteiktu, tai skaitā ekstrēmistisku, ideoloģisko pozīciju pārstāvjiem, kuri šādā veidā popularizē savu pasaules uzskatu. 
3. Pilsoniskās žurnālistikas mediji, kuros informāciju vāc, veido un izplata cilvēki, kuri nav profesionāli žurnālisti un žurnālistikā darbojas ārpus mediju institūcijām, taču kuri vēlas informēt sabiedrību vai veicināt pārmaiņas sev svarīgās jomās. Tāpat kā alternatīvie mediji, arī pilsoniskās žurnālistikas mediji var darboties dažādos formātos, taču mūsdienās tie lielākoties tiek izdoti interneta vidē. Pilsoniskās žurnālistikas pamats ir dalībnieku pilsoniskā pozīcija, bet materiālu kvalitāte dažādos šīs žurnālistikas medijos var būt ļoti atšķirīga. Nereti šādas publikācijas ir subjektīvas un ar skaidri izteiktu autoru viedokli. 
4. Ziņu agregatori (no angļu valodas aggregator – ‘savācējs, apkopotājs’) – vietnes, kurās tiek apkopota un pēc noteiktiem kritērijiem parādīta informācija, kas publicēta dažādos citos avotos. Atšķirībā no iepriekš minētajiem mediju veidiem, agregatori neattiecas uz konkrētiem žurnālistikas satura raksturojumiem un tie var apkopot tematiski un ideoloģiski atšķirīgu mediju saturu. Šādi tiešsaistes pakalpojumi palīdz risināt informācijas pārbagātības problēmu, kas auditorijai rada grūtības izsekot līdzi aktuālajai informācijai par sev interesējošām tēmām. Agregatori var būt gan automatizēti, gan redakcionāli (tajos apkopotais saturs var būt konkrētās vietnes darbinieku atlasīts). Automatizēta agregatora piemērs ir Google News – tiešsaistes pakalpojums, kas pirmajā lapā parāda konkrētā brīža svarīgākās tēmas vai nu globālā mērogā, vai arī reģionā, kurā lasītājs atrodas. Par katru no aktuālajām tēmām tiek sniegtas saites uz medijiem, kas par to ziņo; tāpat ir pieejama meklēšanas funkcija. Redakcionālos agregatoros informācija tiek atlasīta un parādīta atbilstoši medija darbinieku profesionālajiem apsvērumiem. Šādi agregatori var būt gan noteiktas tematikas vietnes, kas regulāri sniedz žurnālistu atlasītus materiālus par norisēm kādā nozarē, gan ikdienas svarīgāko ziņu apkopojumi. Viens no pirmajiem ietekmīgajiem redakcionālajiem agregatoriem ir 1995. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) izveidotā vietne Drudge Report, kas apkopo saites uz ziņu un viedokļu rakstiem un ir ar konservatīvu ievirzi. Cits piemērs ir 2005. gadā dibinātais HuffPost, kura ideoloģiskā ievirze ir liberāla un kas pārpublicētus materiālus kombinē ar oriģinālsaturu.

Interneta žurnālistikas mediji savā darbībā savstarpēji ir ļoti atšķirīgi – tie pārstāv dažādus žanrus, tiem var būt atšķirīga kvalitāte, un to veidotājiem var būt dažādi priekšstati par žurnālistikas profesionālajiem un ētikas standartiem. Līdz ar to nav iespējams izteikt precīzus vispārinājumus par tiešsaistes mediju žurnālistikas saturu kopumā. Tomēr tiešsaistes vide ir veicinājusi specifisku iezīmju veidošanos, kas novērojama dažādos tiešsaistes ziņu medijos.

1. Operativitāte. Vairums žurnālistikas mediju, to skaitā radio un televīzijas kanāli, informāciju par notikumiem auditorijai cenšas nogādāt pēc iespējas drīzāk. Tomēr interneta medijos šī mediju funkcija ir attīstījusies vēl tālāk. Šo mediju saturs tiek atjaunināts pastāvīgi, nevis veidots atbilstoši dienas programmai, kur noteiktos laikos ir ieplānots noteikts saturs (piemēram, ziņu raidījums katras stundas sākumā). Interneta medijos katrā dienas brīdī aktuālākās ziņas tiek ievietotas medija tīmekļa vietnes pirmajā lapā, un tās var tikt pastāvīgi papildinātas atbilstoši jaunākajai pieejamajai informācijai. Tiekšanos uz operativitāti nosaka ne tikai nepieciešamība sniegt sabiedrībai aktuālu informāciju, bet arī konkurence mediju starpā. Tie mediji, kuri pirmie paziņo par kādu notikumu, var iegūt lielāku auditoriju un līdz ar to – arī peļņu. Šādi apsvērumi daļu interneta ziņu mediju mudina ziņot par notikumiem, pirms vēl ir noskaidrotas visas detaļas vai pārbaudīti fakti. Tas palielina kļūdu un nepatiesas informācijas daudzumu žurnālistikas saturā. 
2. Multimedialitāte. Interneta medijos ir plašas iespējas veidot materiālus teksta, audio un video formātā. Lai gan interneta žurnālistikas mediji sākotnēji lielākoties bija tekstuāli un tekstam arī pašlaik tiešsaistes saturā ir liela nozīme, mūsdienās interneta žurnālistika eksistē dažādos formātos un to kombinācijās. Piemēram, tiek veidotas publikācijas, kurās teksts ir papildināts ar attēlu galerijām, videoklipiem vai infografikām. Daži tiešsaistes mediji daļu satura veido tekstuālā formātā, bet daļu – kā video, ieskaitot tiešraides no studijas vai notikuma vietas. Tiek veidoti arī podkāsti (aplādes), kas var būt izplatīti gan medija tīmekļa vietnē, gan straumēšanas pakalpojumos, piemēram, Spotify. 
3. Interaktivitāte. Digitālā vide, kā arī paplašinātās iespējas aizsniegt auditoriju interaktivitātei jeb mijdarbībai ļauj žurnālistikā izpausties vairākos veidos. Pirmkārt, jēdziens attiecas uz nelineārām žurnālistikas formām, kurās saturs tiek sniegts atbilstoši auditorijas pārstāvju izvēlēm. Piemēram, var pievienot hipersaites, kas auditorijas pārstāvjiem ļauj nonākt citos resursos un iepazīties ar papildinformāciju. Interaktivitāte padara iespējamu arī jaunu satura pasniegšanas veidu attīstību. Piemērs ir spēļu elementu iekļaušana žurnālistikas saturā, kas var izpausties kā viktorīnas, testi, virtuālu žetonu piešķiršana lietotājiem par noteiktu darbību veikšanu (un citi veidi). Otrkārt, auditorijai ērtāk nekā plašsaziņas medijos ir iespējams sniegt atgriezenisko saiti par žurnālistu veidotajām publikācijām – piemēram, šīs publikācijas komentējot medija tīmekļa vietnē vai sociālajos medijos. Treškārt, interneta vide padara iespējamu arī žurnālistiku kā kolektīvu procesu: žurnālisti var iesaistīt auditoriju informācijas vākšanā, apstrādē un izplatīšanā. Piemēram, mediji var lūgt auditorijas palīdzību liela datu apjoma analīzē vai arī aicināt sniegt piekļuvi noteiktiem individuāliem datiem par sevi. Apkopotā veidā šie indivīdu dati var parādīt kādu situāciju vai problēmjautājumu plašākā kontekstā. Auditorijai tiešsaistes vidē ir liela nozīme žurnālistikas materiālu izplatīšanā, kad tā dalās ar saitēm uz publikācijām sociālajos medijos.

Tiešsaistes mediju žurnālistika sāka attīstīties 20. gs. 90. gados līdz ar personālo datoru plašāku lietojumu un interneta pieslēguma pieejamības palielināšanos. 

Starp pirmajiem tradicionālajiem plašsaziņas medijiem, kas attīstīja tiešsaistes versiju, bija britu laikraksts The Daily Telegraph, kas 1994. gadā izveidoja tīmekļa vietni Electronic Telegraph. Tajā tika ievietots saturs, kas pirms tam bija sagatavots publicēšanai drukātajā laikrakstā. Līdzīgu pieeju – tradicionālo mediju saturu bez pielāgošanas pārcelt tiešsaistes vidē – sākotnēji izmantoja arī citas mediju organizācijas. Nereti medija tiešsaistes vietnes funkcija sākotnēji bija popularizēt mediju organizācijas tradicionālajos formātos izdoto saturu. 

Viena no pasaulē pirmajām interneta ziņu vietnēm, kas ar jaunāko informāciju tika papildināta visu diennakti, bija Nando Times. To 1994. gadā izveidoja ASV Ziemeļkarolīnas štata Roli iznākošā laikraksta The News & Observer interneta pakalpojumu nodaļa. Lai gan The News & Observer ir reģionāls laikraksts, Nando Times fokusējās uz nacionāla un starptautiska līmeņa ziņām, kuras veidoja no ziņu aģentūru materiāliem. Rakstos bija maz attēlu un citu vizuālo elementu. Tolaik interneta pārraides ātrums nebija liels, tāpēc vizuālo elementu pastiprināts lietojums varēja radīt risku, ka lapa interneta pārlūkprogrammā vērsies lēni. 

Tikai 21. gs. pirmajā desmitgadē daudzas mediju organizācijas savas tīmekļa vietnes sāka aktīvi attīstīt par patstāvīgiem žurnālistikas medijiem, kas ir pielāgoti tiešsaistes videi un operatīvi vēsta par aktualitātēm. Mediju organizāciju vilcināšanos noteica gan tas, ka tiešsaistes sniegtās iespējas žurnālistikā vēl nebija apgūtas, gan arī ekonomiskie apsvērumi. Interneta vidē sākotnēji bija mazāk iespēju gūt nozīmīgus ienākumus: interneta reklāmas tehnoloģijas nebija attīstījušās, auditorijas bija salīdzinoši nelielas, un arī maksas satura nodrošināšanai nepieciešamās norēķinu sistēmas vai nu nebija lietotājiem ērtas, vai arī nebija pieejamas vispār. Satura izplatīšana tiešsaistē bez maksas varēja apdraudēt mediju uzņēmumu ienākumu gūšanu to pamata formātos. 

20. gs. 90. gados sāka veidoties arī žurnālistikas mediji, kas tika izdoti tikai interneta vidē. Viens no pirmajiem ievērojamajiem šādiem medijiem ir ASV ziņu un viedokļu vietne Salon, kas tika nodibināta 1995. gadā un turpina darboties arī pašlaik. Kamēr tradicionālie plašsaziņas mediji vilcinājās ar tiešsaistes iespēju apguvi un lielāko uzsvaru lika uz esošo formātu attīstīšanu, tiešsaistē balstītie žurnālistikas mediji šajā vidē attīstījās strauji. Laikā, kad interneta auditorija jau bija vērā ņemama, interneta mediji bija iemantojuši konkurences priekšrocības pār daudziem tradicionālajiem medijiem. 

Paralēli tam ir attīstījušies arī mediju izdevumi, kuru veidotāji nav profesionāli žurnālisti. 20. gs. 90. gados sāka parādīties un nākamajā desmitgadē populāri kļuva blogi – tīmekļa vietnes, kurās apgriezti hronoloģiskā secībā ir sakārtoti ieraksti. Bloga formāts neierobežo tā saturu pēc žanra, stilistikas un informācijas kvalitātes, bet daļa blogu ir apskatāmi interneta žurnālistikas kontekstā. Šādu blogu autori vai nu paši rada publikācijas par tēmām, kas tiem un to auditorijai šķiet interesantas, vai dalās ar citos avotos atrodamu informāciju, vai arī komentē plašsaziņas mediju ziņoto. Nozīmīgs gadījums, kas parādīja šādas ar mediju organizācijām nesaistītas publiskās komunikācijas pieaugošo nozīmi, notika 2004. gadā ASV. Mazāk nekā divus mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām telekompānijas CBS žurnālists Dans Rāters (Dan Rather) raidījumā 60 Minutes II paziņoja, ka toreizējais un atkārtoti kandidējošais prezidents Džordžs Bušs (George Walker Bush) militārā dienesta laikā 20. gs. 70. gados nav izpildījis pavēli un ka ir notikusi ārēja iejaukšanās, lai dokumentācijā Dž. Bušu parādītu labākā gaismā. Šis apgalvojums tika izteikts, pamatojoties uz medija rīcībā nonākušajiem dokumentiem. Drīz pēc pārraides sākās intensīvas diskusijas blogos, it īpaši Little Green Footballs, Free Republic un Power Line, kuru autori norādīja uz pazīmēm, kas liecina, ka raidījumā sniegtā informācija ir nepatiesa un dokumenti ir safabricēti. Šīs diskusijas piesaistīja arī plašsaziņas mediju uzmanību. CBS sākotnēji noliedza, ka dokumenti būtu viltojums, taču vēlāk atzina kļūdu. Vairāki medija darbinieki zaudēja amatu. 

21. gs. otrajā desmitgadē līdz ar tādu sociālo mediju kā Facebook un Twitter popularitātes kāpumu sāka pieaugt to nozīme arī žurnālistikas satura izplatīšanā un mediju auditoriju sasniegšanā. Tas žurnālistiem un mediju organizācijām kārtējo reizi ir licis meklēt veidus, kā pašu veidoto saturu pielāgot videi, kurā tas tiek patērēts: daudzi sociālo mediju lietotāji nevēlas lasīt garus rakstus vai skatīties un klausīties garus ierakstus. Turklāt sociālo mediju vidē žurnālistikas materiāliem ir jākonkurē ar cita veida saturu, kas auditorijai nereti šķiet pievilcīgāks vai izklaidējošāks. Dažas žurnālistikas organizācijas līdztekus darbam citos formātos veido materiālus, kas pielāgoti konkrētām sociālo mediju platformām un tiek izplatīti tikai tur. Spilgts šādas pieejas piemērs ir ASV izdevuma Washington Post profils sociālo mediju platformā TikTok. Tur ievietotie īsie videoklipi dinamiskā veidā stāsta par aktualitātēm, minot tikai svarīgākās detaļas; auditorijas informēšana nereti notiek ar humoristiskiem skečiem.

Interneta žurnālistikas mediju darbiniekiem nereti ir jāspēj veikt daudzveidīgus darbus (fotografēt, filmēt, montēt un ievietot sagatavoto materiālu tiešsaistē). Tajā pašā laikā žurnālistika mūsdienās darbojas kā izkliedēts process: informācijas vākšana un apstrāde, kā arī rezultāta izplatīšana var pilnībā nebūt atsevišķa medija un tajā strādājošo žurnālistu darba rezultāts. Liela nozīme mediju darbā ir arī citiem komunikatoriem, to skaitā sabiedriski nozīmīgu notikumu aculieciniekiem vai viedokļu līderiem, kuri sociālajos medijos vai citos komunikācijas kanālos publicē pašu veidotus materiālus. Šādi materiāli var tikt izmantoti plašsaziņas mediju saturā, bet daļa auditorijas tiem piekļūst arī tiešā veidā, bez plašsaziņas mediju starpniecības. Šāda mijiedarbība ilustrē žurnālistikas modeli, kur daļu no žurnālistu funkcijām pilda indivīdi, kas nav saistīti ar mediju organizācijām, bet kuri sniedz ieguldījumu kādā no mediju satura veidošanas posmiem un kuru devums atbilst žurnālistikas sabiedriskajiem uzdevumiem.

Interneta žurnālistikas attīstība ir atstājusi iespaidu gan uz plašsaziņas mediju nozari, gan uz informācijas apriti sabiedrībā.

Plašsaziņas mediju nozari interneta žurnālistika visvairāk ir ietekmējusi ar konkurences palielināšanos un tradicionālo mediju biznesa modeļu efektivitātes mazināšanu. Tiešsaistē darbojas daudz mediju, un konkurence par auditorijas uzmanību kļūst aizvien asāka. Gan interneta, gan tradicionālajiem medijiem tas liek meklēt jaunus veidus, kā piesaistīt auditoriju un pielāgoties tās interesēm. Tas tiek darīts, gan attīstot vizuālo noformējumu, gan izvēloties tēmas, par kurām vēstīt, gan pielāgojot izteiksmes stilu. Dažos gadījumos auditorijas piesaistīšanas centienu rezultāts ir žurnālistika, kas spēj labāk kalpot sabiedrībai. Citos gadījumos veidojas žurnālistika ar zemiem profesionālajiem standartiem un orientāciju uz auditorijas īstermiņa vēlmju apmierināšanu; šāda veida žurnālistika neņem vērā sabiedrības ilgtermiņa intereses.

Interneta žurnālistikas mediju attīstība ietekmē mediju biznesa modeļus – pieaugošās konkurences dēļ daļai tradicionālo masu mediju mūsdienās kļūst aizvien grūtāk gūt pastāvēšanai nepieciešamos ienākumus. Īpaši krasi tas ir redzams avīžu nozarē, kurai ar interneta žurnālistikas medijiem ir grūti sacensties ne tikai operativitātes, bet arī cenas ziņā. Drukātie laikraksti parasti tiek izplatīti par maksu, turpretī liela daļa interneta žurnālistikas mediju ienākumus gūst no reklāmām (un to saturs ir brīvi pieejams). Mūsdienās daļa no lielākajiem interneta ziņu medijiem arī ir ieviesuši abonentmaksu, tomēr kopumā tiešsaistes medijos aktuālo informāciju auditorijai ir iespējams gūt, par to tiešā veidā nemaksājot, un daudzos gadījumos reklāmas modelis auditorijai ir bijis pievilcīgāks.

Reklāmas biznesa modelis dažos gadījumos ir saistāms arī ar interneta žurnālistikas kvalitātes problēmām. Šāds biznesa modelis paredz, ka lielākos ienākumus gūst tie mediji, kuri spēj piesaistīt lielāko auditoriju, jo tādā gadījumā vairāk cilvēku redzēs reklāmas un uz tām uzklikšķinās. Par to reklāmdevēji maksā mediju organizācijām. Tomēr populārs saturs ne vienmēr ir kvalitatīvs saturs.

Interneta mediju žurnālistikas attīstība ir palielinājusi publiski pieejamās informācijas apjomu. Tradicionālajos medijos ir strikti satura apjoma ierobežojumi, un tas informācijas atlasē liek būt selektīviem. Turpretī tiešsaistes medijos ievietoto rakstu, audio vai videoklipu garuma ierobežojumu praktiski nav, un ir iespējams publicēt visu informāciju, kuru redakciju darbinieki uzskata par publicēšanas vērtu. Turklāt interneta žurnālistikas medijiem mēdz būt radikāli atšķirīgi profesionālie standarti. Informācija, kuru par publicēšanai nepiemērotu varētu uzskatīt plašsaziņas mediju redakcijas, kas ievēro tradicionālos žurnālistikas profesionālos standartus, var parādīties medijos, kuru standarti ir brīvāki. No vienas puses, liels un pēc atšķirīgiem standartiem strādājošu mediju skaits mazina iespēju, ka ārēji spēki spēj cenzēt un kontrolēt informācijas plūsmas sabiedrībā. No otras puses, daļa no publicētās informācijas var būt arī nekvalitatīva vai tāda, kas, nesniedzot būtisku labumu sabiedrībai, kādam indivīdam vai grupai nodara neproporcionāli lielu kaitējumu.