Par pirmo aizsargtērpa prototipu var uzskatīt tā saucamo mēra ārsta apģērbu viduslaikos – garu ādas mēteli, kas nosedz ķermeni, komplektā ar masku, zābakiem un ādas cimdiem. 1910.–1911. gadā Mandžūrijā (Ziemeļķīnā) izcēlās mēra epidēmija, kurā mirstība sasniedza gandrīz 100 %, – no mēra nomira aptuveni 60 000 cilvēku. Ārstu aizsardzībai pret infekciju tika izgatavoti speciāli aizsardzības tērpi, kas izrādījās efektīvi. Šie tērpi tiek uzskatīti par moderno aizsargtērpu pirmajiem paraugiem. Pirmā pasaules kara laikā karojošās valstis papildus smacējošām kaujas vielām (hloram, fosgēnam) sāka izmantot arī kodīgā tipa ķīmiskās kaujas vielas, kas iedarbojās uz cilvēka ādu; šīs vielas bija iprīts, luizīts. Līdz ar to aizsargtērpu attīstībā iezīmējās tendence par galveno apdraudējumu uzskatīt ķīmiskos ieročus. Pēc Otrā pasaules kara aizsargtērpu attīstība un ražošana turpinājās. Mūsdienās ķīmiskie aizsargtērpi ir arī Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku rīcībā.

Mūsdienās ķīmiskos aizsargtērpus izmanto gan bruņotajos spēkos, gan ugunsdzēsēju vienībās, zinātniskajos institūtos, ķīmisko vielu rūpniecībā, gan arī citviet. 

Pastāv divu veidu ķīmiskie aizsargtērpi: filtrējošais un izolējošais aizsargtērps. 

Filtrējošā aizsargtērpa darbības princips (1. attēls) ir gaisa attīrīšana no radioaktīvā, bioloģiskā un ķīmiskā piesārņojuma. Filtrējošā aizsargtērpa pamatā ir speciāls filtrējošs materiāls – aktīvā ogle –, kas no abām pusēm ir pārklāta ar audumu. Aktīvā ogle darbojas tāpat kā gāzmaskas filtrā, bet, atšķirībā no gāzmaskas filtra, caur kuru gaiss tiek ieelpots ar spēku, caur aizsargtērpu gaiss plūst pasīvi. Ķīmiskās kaujas vielas tiek absorbētas aktīvajā oglē; radioaktīvās daļiņas un bioloģiskie aģenti noklājas uz aizsargtērpa virsmas. Aizsargtērpam ir jāaiztur ķīmiskās kaujas vielas ne mazāk kā sešas stundas.

Filtrējošā aizsargtērpa pozitīvā iezīme ir paaugstināts cilvēka komforts, jo notiek gaisa apmaiņa; negatīvās iezīmes ir risks, ka ķīmiskās kaujas vielas var izsūkties caur tērpa materiālu, un tas, ka lietus laikā aktīvā ogle samirkst un zaudē savas īpašības. 

Filtrējošais aizsargtērps sastāv no jakas ar kapuci un biksēm (vai arī vienlaidus kombinezona), kas izgatavoti no filtrējošā materiāla, gumijas cimdiem un gumijas zābakiem. Filtrējošo aizsargtērpu parasti valkā komplektā ar filtrējošo gāzmasku, retāk – ar saspiestā gaisa aparātu. 

Filtrējošo aizsargtērpu kā galveno aizsargtērpu veidu izmanto Ziemeļatlantijas līguma organizācija (North Atlantic Treaty Organization, NATO) un citu Rietumu valstu bruņotie spēki. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un Krievijas bruņotajos spēkos filtrējošie aizsargtērpi tika izmantoti nelielā apjomā, galvenokārt gaisa desanta un speciālo uzdevumu vienībās. 

Izolējošā aizsargtērpa darbības princips (2. attēls) ir cilvēka ķermeņa pilnīga izolācija. Izolējošā aizsargtērpa pamatā ir gumijots audums, gumija vai polietilēns, kas pilnībā aiztur gan gaisu, gan ķīmiskās vielas, radioaktīvās daļiņas un bioloģiskos aģentus. Izolējošā aizsargtērpa pozitīvā iezīme ir augsta aizsardzība pret jebkāda veida un koncentrācijas saindējumu. Tas arī nezaudē savas īpašības, nonākot saskarē ar ūdeni; negatīvā iezīme ir tā, ka nenotiek gaisa apmaiņa un cilvēkam karstumā rodas diskomforta sajūta. 

Izolējošais aizsargtērps sastāv no jakas, biksēm vai arī viengabala kombinezona, gumijas cimdiem un zābakiem. Izolējošo aizsargtērpu valkā komplektā ar gāzmasku vai ar saspiestā gaisa aparātu. 

Izolējošo aizsargtērpu kā galveno aizsargtērpu veidu izmantoja PSRS un Krievijas bruņotajos spēkos. NATO un citu Rietumu valstu bruņotajos spēkos izolējošie aizsargtērpi tiek izmantoti galvenokārt ķīmiskās aizsardzības vienībās. 

Civilajā sfērā izolējošos aizsargtērpus izmanto galvenokārt ugunsdzēsēji, ķīmiskās industrijas un medicīnas darbinieki. Šo profesiju pārstāvji izolējošo aizsargtērpu izmanto lielākoties komplektā ar saspiestā gaisa aparātu. Darbam ar bioloģiski bīstamiem aģentiem, piemēram, Sibīrijas mēra izraisītājiem, tiek izmantoti paaugstinātas drošības aizsargtērpi. Šādu tērpu iekšienē tiek veidots pozitīvs gaisa spiediens, lai nodrošinātu valkātāju pret bioloģisko aģentu iekļūšanu aizsargtērpā. 

Izolējošie aizsargtērpi var būt paredzēti gan atkārtotai, gan vienreizējai lietošanai. Vienreizējās lietošanas aizsargtērpi ir plānāki, vieglāki un mazāk izturīgi. Šādiem tērpiem nav nepieciešama attīrīšana pēc izmantošanas saindējuma zonā, jo tos pēc izmantošanas utilizē. Tiek samazināts arī risks, ka nekvalitatīvi attīrīts aizsargtērps var apdraudēt tā valkātāju. 

Ne filtrējošais, ne izolējošais aizsargtērps neaizsargā pret caurspiedīgo radiāciju. Tērps aiztur radioaktīvās daļiņas, nepieļaujot to saskari ar cilvēka ķermeni, taču beta un gamma starojums iet tērpam cauri. 

Lielākie filtrējošo un izolējošo aizsargtērpu ražotāji ir firmas Saratoga, Kärcher, Dräger un citas. 

Aizsargtērpi tiek attēloti mākslā – īpaši filmās par zinātniekiem, kuri strādā ar bīstamajiem bioloģiskajiem aģentiem. Daži piemēri: režisora Maikla Beja (Michael Bay) filma “Klints” (The Rock, 1996), Sema Mendesa (Sam Mendes) filma “Podgalvis” (Jarhead, 2005).