Gāzmaskas tika radītas, lai aizsargātu karavīrus pret ķīmisko ieroču iedarbību. Attīstoties arī bioloģiskajiem ieročiem un kodolieročiem, gāzmaskas tika pielāgotas arī aizsardzībai pret bioloģiskajiem aģentiem un radioaktīvajām daļiņām. Mainoties masu iznīcināšanas ieroču potenciālajiem mērķiem, gāzmaskas sāka pielāgot arī civiliedzīvotāju aizsardzībai. Mūsdienās gāzmaskas izmanto arī policija un citas drošības struktūras, ugunsdzēsēji un glābēji, kā arī cilvēki, kuri strādā ar rūpnieciskajām bīstamajām ķīmiskajām vielām. 

Gāzmaskas darbības princips ir piesārņotā gaisa attīrīšana (filtrēšana) no kaitīgajām vielām. Gāzmaska nepapildina gaisu ar skābekli, tāpēc to var izmantot tikai tādā vidē, kur ir ne mazāk kā 17 % skābekļa (parasti gaisā ir aptuveni 21 % skābekļa). 

Jebkura filtrējošā gāzmaska (1. attēls) sastāv no divām galvenajām daļām: maskas un filtra. 

Maska sastāv no 1) gumijas sejsega ar acu stikliem, 2) stiprinājuma siksnām un 3) vārstu kārbas, ko veido ieplūdes un izplūdes vārsts.

Ar ieplūdes (ieelpas) un izplūdes (izelpas) vārstu gāzmaskā tiek regulēta gaisa aprite. 2. attēlā ir redzama gāzmaskas vārstu kārba. Ar melnu ir iezīmētas kārbas sienas, ar dzeltenu – vārsti: Nr. 1 un Nr. 2 gaisa izplūdes vārsti, Nr. 3 gaisa ieplūdes vārsts. Ar bultām ir norādīta gaisa kustība. 

Cilvēkam ieelpojot (2. attēls pa kreisi), maskas iekšienē rodas retinājums, kas aizver abus izplūdes vārstus un atver ieplūdes vārstu, nodrošinot gaisa ieplūdi tikai caur filtru un ieplūdes vārstu. 

Cilvēkam izelpojot (2. attēls pa labi), maskas iekšienē rodas pārspiediens, kas atver abus izplūdes vārstus un aizver ieplūdes vārstu, lai izelpotais gaiss neietu caur filtru. 

Gāzmaskas filtrs (3. attēls) sastāv no trim galvenajiem aizsargslāņiem: 1) pretdūmu filtra, 2) aktīvās ogles un 3) pretputekļu filtra. Ar zilajām bultām ir norādīts gaisa kustības virziens.

Pretdūmu filtrs ir izgatavots no speciāla filtrējoša materiāla (kartona u. tml.) un attīra gaisu no dūmiem, putekļiem un tamlīdzīga piesārņojuma.

Aktīvā ogle ir filtra svarīgākā sastāvdaļa, kas attīra gaisu no ķīmiskajām kaujas vielām. Aktīvā ogle ir ļoti smalks, porains materiāls ar ļoti lielu virsmu (vienam gramam ogles virsmas laukums var būt no aptuveni 800 līdz 1500 m²). Ķīmiskās kaujas vielas, plūstot caur aktīvās ogles slāni, nosēžas uz aktīvās ogles virsmas. Gāzmaskas filtrā ir aptuveni 100 g aktīvās ogles.

Pretputekļu filtrs attīra gaisu no aktīvās ogles putekļiem, un gaiss nonāk gāzmaskas sejsegā, no turienes – cilvēka plaušās. 

Gāzmaskās mūsdienās tiek ieviesti dažādi uzlabojumi, lai panāktu lielāku tās valkātāja komfortu un valkātājs varētu labāk izpildīt uzdevumus. Tradicionāli militārajā vidē izmantojamai gāzmaskai ir divi acu stikli, taču to vietā var būt viens liels stikls labākai redzamībai. Šādas gāzmaskas parasti izmanto policisti un ugunsdzēsēji. Gāzmaskas konstrukcija var paredzēt iespēju pievienot filtru labajā vai kreisajā pusē, atkarībā no tā, vai karavīrs ir labrocis vai kreilis; filtra novietojums netraucē darbībām ar ieroci. Gāzmaskā var būt iebūvēta dzeršanas iekārta (1. attēls) – speciāls ventilis, caur kuru var dzert ūdeni no gāzmaskas komplektā ietilpstošas pielāgotas pudeles. Šis uzlabojums būtiski atvieglo gāzmaskas valkātāja komfortu un novērš organisma atūdeņošanās (dehidratizācijas) risku. Pastāv iespēja ievietot gāzmaskā brilles; tās speciāli izgatavo bez kājiņām un nostiprina maskas iekšpusē. Gāzmaskas komplektā var būt arī speciālas plēvītes vai gela zīmuļi, kas samazina gāzmaskas stiklu aizsvīšanu.

Valkājot gāzmasku, elpošana ir apgrūtināta, jo gaiss tās lietotājam ir jāievelk caur filtru. Tādēļ ir izstrādātas gāzmaskas, kurās neliels, ar elektrību darbināms ventilators dzen gaisu caur filtru, atvieglojot elpošanu. Šajā gadījumā gāzmaskas komplektā ietilpst speciāla takelāža, filtri un ventilators atrodas uz muguras vai pie jostas, un filtri ir pievienoti maskai ar gaisa cauruli.

Gāzmaskas ir paredzētas civiliedzīvotājiem, un tās mazākā izmērā var tikt izgatavotas arī bērniem. Maziem bērniem, kuri nevar uzvilkt gāzmasku, ir izstrādāti speciāli aizsardzības apvalki ar iepriekš aprakstīto filtru sistēmu. Tā nodrošina bērnu ar attīrītu gaisu.

Gāzmasku filtri sākotnēji tika radīti aizsardzībai pret ķīmiskajām kaujas vielām. Pēc Otrā pasaules kara, attīstoties ķīmiskajai rūpniecībai, radās nepieciešamība izveidot gāzmasku filtrus aizsardzībai pret rūpnieciskajām ķīmiskajām vielām, piemēram, hloru un amonjaku, jo parastais gāzmaskas filtrs minētās vielas spēj aizturēt ļoti īsu laiku. Šim nolūkam aktīvajai oglei tiek pievienoti dažādi citi materiāli. Pastāv aptuveni 30 dažādas filtru modifikācijas. 

Svarīgs parametrs ir vītne, ar kuru tiek savienota maska un filtrs. Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) valstīs šis izmērs ir noteikts ar vienotu standartu un atvieglo nodrošinājumu ar jauniem filtriem. Sakritības vai arī apzinātas rīcības rezultātā arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ražotie gāzmasku filtri bija savietojami ar NATO standarta gāzmaskām un otrādi. 

Mūsdienās ir pazīstamas pamatā filtrējošās gāzmaskas, taču PSRS bruņoto spēku vajadzībām tika ražotas arī izolējošā tipa gāzmaskas (4. attēls), kas sastāvēja no trim galvenajām daļām: sejsega, reģeneratīvās patronas un tā saucamā elpošanas maisa. Cilvēkam izelpojot, gaiss plūst caur reģeneratīvo patronu, attīrās no ogļskābās gāzes un ieplūst elpošanas maisā. Cilvēkam ieelpojot, gaiss no elpošanas maisa plūst caur reģeneratīvo patronu, tiek papildināts ar skābekli un nonāk cilvēka plaušās. Šādas gāzmaskas tika izmantotas galvenokārt ķīmiskās aizsardzības vienībās. Tanku vienībās šādas gāzmaskas lietoja, lai apkalpe varētu evakuēties no tanka, ja tas, šķērsojot ūdens šķērsli, bija noslāpis vai iestrēdzis un bija jāpamet. Šādas maskas svars ir 4–5 kg. Maskas trūkums ir tāds, ka gaiss tiek attīrīts un papildināts ar skābekli, izmantojot ķīmiskos reaģentus, līdz ar to tas ir kaitīgs veselībai. 

Elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļus cilvēce sāka attīstīt jau senatnē, izmantojot samitrinātas auduma maskas pret dūmiem. Par vienu no pirmajiem aizsardzības līdzekļiem var nosacīti uzskatīt arī tā saucamo “mēra ārsta” masku viduslaikos. Maskas “knābī” bija ievietotas dažādas zālītes, kas, kā uzskatīja, aizsargāja pret slimību.

19. gs. strauji sāka attīstīties kalnrūpniecība un radās nepieciešamība aizsargāties pret metānu un citām gāzēm, kas apdraudēja cilvēkus šahtās. Līdz ar to sāka izstrādāt elpošanas ceļu aizsardzības līdzekļus.

Gāzmaskas pirmo reizi masveidā tika ražotas un izmantotas Pirmā pasaules kara laikā vienlaikus ar ķīmisko ieroču attīstību. Sākotnēji maskas bija ļoti primitīvas, bet ātri attīstījās. Radās nepieciešamība aizsargāt arī acis, tāpēc tika izgatavotas visu seju aizsedzošas maskas ar acu stikliem. Gāzmaskas aizsardzības kvalitāte un piedāvātais komforts mūsdienās ir būtiski uzlabojušies, taču galvenās sastāvdaļas un darbības princips ir saglabājies nemainīgs līdz mūsdienām.

Gāzmaskas ražo daudzas kompānijas. Septiņas pasaulē lielākās ir Avon Protection, 3M Company, MSA Safety, Martech Services Company, Shalon Chemical Industries, Honeywell International, Drägerwerk AG & Co. KGaA. Gāzmasku ražotāji parasti ražo arī individuālos aizsargtērpus un radioaktivitātes, bioloģisko aģentu un ķīmisko vielu detekcijas iekārtas. 

Gāzmaska nosedz cilvēka seju, slēpjot emocijas. Gāzmaskas kā kara šausmu simbols bieži tiek attēlotas filmās un vizuālajā mākslā, īpaši saistībā ar Pirmo pasaules karu, kad masveidā tika lietoti ķīmiskie ieroči. Šādi piemēri ir režisora Maikla Beja (Michael Bay) filma “Klints” (The Rock, 1996), Sema Mendesa (Sam Mendes) filma “Podgalvis” (Jarhead, 2005), Delberta Manna (Delbert Mann) filma “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (All Quiet on the Western Front, 1979), uzņemta pēc Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarque) romāna motīviem. Vizuālajā mākslā: mākslinieka Banksy “Zēns ar gāzmasku” (Gas mask boy, 2009), Fransuā Flamenga (François Flameng) “Vācu karavīri ar gāzmaskām (German Soldiers with Gas Masks, 1917), Tonija Blū (Tony Blue) “Iebrukums” (Invasion, 2019).

Aukstā kara laikā gāzmaskas bija viens no simboliem, kas vizualizēja pasauli pēc iespējamā kodolkara.