Dzimis uz Harbinu, Mandžūrijā, pie Krievijas impērijas izbūvētās Ķīnas Austrumu dzelzceļa līnijas, izceļojušo latviešu – piegriezēja Jukuma Raudziņa un Emīlijas Johannas Raudziņas (dzimusi Ozoliņa) – ģimenē. Pusotru gadu mācījās Harbinas krievu ģimnāzijā, kur mācības nācās pārtraukt Krievijas Pilsoņu kara norises dēļ. 1920. gadā Dž. Raudziņš kopā ar tēvu pievienojās caur Harbinu pa dzelzceļu braucošajiem 1. latviešu strēlnieku jeb Troickas bataljona (vēlāk – pulks) karavīriem, kuri no Sibīrijas caur Vladivostoku, pēc tam pa jūrasceļu atgriezās Latvijā. Ceļojums ilga pusgadu, un Dž. Raudziņš ieradās Liepājā, Latvijā, 03.10.1920.
Raudziņi pārcēlās uz Rīgu, kur Dž. Raudziņš sākumā mācījās krievu ģimnāzijā. Pēc gada pārgāja uz latviešu skolu – Rīgas pilsētas 28. pamatskolu, 1924. gadā to pabeidza. Dž. Raudziņš no 1924. līdz 1928. gadam mācījās Rīgas pilsētas 2. vidusskolā, no 1928. līdz 1934. gadam studēja Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā. 1934. gada novembrī Dž. Raudziņš pabeidza LU Tiesību zinātnes nodaļas studiju pilnu kursu, un viņam tika piešķirts tiesību zinātņu kandidāta grāds. Dž. Raudziņš bija studentu korporācijas “Tervetia” biedrs.
1934.–1935. gadā Dž. Raudziņš iesaukts Latvijas armijā, dienēja 3. Jelgavas kājnieku pulkā, vēlāk kara resora darbinieks – kasieris Valsts Zemes bankā Jelgavā. Pēc dienesta armijā strādāja Iekšlietu ministrijas struktūrā Rīgā. Ar iekšlietu ministra rīkojumu no 01.07.1938. Dž. Raudziņš tika pārcelts darbā no ministrijas Pašvaldību departamenta revidenta amata uz Cēsu apriņķa lauku pašvaldību revidenta amatu.