Atklādami no gaisa iegūto cēlgāzi – argonu –, angļu ķīmiķi Viljams Remzijs (William Ramsay) un Moriss Viljams Traverss (Morris William Travers) no Londonas Universitātes koledžas (University College London) bija pārliecināti, ka tai ir jābūt vienai no jaunajām periodiskās tabulas elementu grupām. Tā kā abi zināmie elementi – hēlijs un argons – ir gāzes, V. Remzijs un M. V. Traverss cerēja, ka trūkstošie elementi arī būs gāzes, kuras varētu meklēt gaisā. Līdz šim gaiss jau bija rūpīgi izpētīts un bija konstatēts, ka tajā ir aptuveni 99,95 % skābekļa, slāpekļa un argona. Ķīmiķi cerēja, ka trūkstošās gāzes atradīsies atlikušajos 0,05 % gaisa. Viņi strādāja ar sašķidrinātu gaisu. Gaiss kļūst šķidrs, to pietiekami atdzesējot. Jo vēsāks kļūst gaiss, jo vairāk dažādu gāzu tajā pārvēršas šķidrumos. Pie –182,96 °C zemas temperatūras skābeklis no gāzes pārvēršas šķidrumā; slāpeklis tajā pārvēršas pie –195,79 °C. Visas gaisā esošās gāzes var pārvērst sašķidrinātās. Tomēr V. Remzija un M. V. Traversa darbs bija ļoti grūts, jo viņu meklētās gāzes gaisā nebija daudz. Kriptons veido tikai aptuveni 0,000114 % no gaisa. Uz katriem 100 l šķidrā gaisa var atrast aptuveni vienu desmito daļu mililitra kriptona. Mililitra desmitā daļa ir aptuveni viens piliens. Tāpēc V. Remzijs un M. V. Traverss, pašiem nezinot, meklēja vienu kriptona pilienu 100 l šķidrā gaisa. 1898. gada 30. maijā viņi izolēja apmēram 25 cm3 jaunās gāzes. Viņi to nekavējoties pārbaudīja spektrometrā un saprata, ka tas ir jauns elements. Ķīmiķi ierosināja jauno elementu nodēvēt par kriptonu. Nosaukums tika ņemts no grieķu valodas vārda κρυπτός, kryptos, kas nozīmē ‘slēpts’. 1904. gadā V. Remzijs saņēma Nobela prēmiju ķīmijā (Nobelpriset i kemi) par inertu gāzveida elementu atklāšanu gaisā.