Kriptons ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Kr un atrodas 4.  perioda 18.  grupā (cēlgāzes). Kriptona relatīvā atommasa ir 83,798, un tā atoms sastāv no 36 protoniem, 48 neitroniem un 36 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ar]3d¹⁰4s²4p⁶). Tas ir apmēram trīs reizes smagāks par gaisu. Kriptons ir bezkrāsaina gāze bez smaržas un garšas.

Atklādami no gaisa iegūto cēlgāzi – argonu –, angļu ķīmiķi Viljams Remzijs (William Ramsay) un Moriss Viljams Traverss (Morris William Travers) no Londonas Universitātes koledžas (University College London) bija pārliecināti, ka tai ir jābūt vienai no jaunajām periodiskās tabulas elementu grupām. Tā kā abi zināmie elementi – hēlijs un argons – ir gāzes, V. Remzijs un M. V. Traverss cerēja, ka trūkstošie elementi arī būs gāzes, kuras varētu meklēt gaisā. Līdz šim gaiss jau bija rūpīgi izpētīts un bija konstatēts, ka tajā ir aptuveni 99,95 % skābekļa, slāpekļa un argona. Ķīmiķi cerēja, ka trūkstošās gāzes atradīsies atlikušajos 0,05 % gaisa. Viņi strādāja ar sašķidrinātu gaisu. Gaiss kļūst šķidrs, to pietiekami atdzesējot. Jo vēsāks kļūst gaiss, jo vairāk dažādu gāzu tajā pārvēršas šķidrumos. Pie –182,96 °C zemas temperatūras skābeklis no gāzes pārvēršas šķidrumā; slāpeklis tajā pārvēršas pie –195,79 °C. Visas gaisā esošās gāzes var pārvērst sašķidrinātās. Tomēr V. Remzija un M. V. Traversa darbs bija ļoti grūts, jo viņu meklētās gāzes gaisā nebija daudz. Kriptons veido tikai aptuveni 0,000114 % no gaisa. Uz katriem 100 l šķidrā gaisa var atrast aptuveni vienu desmito daļu mililitra kriptona. Mililitra desmitā daļa ir aptuveni viens piliens. Tāpēc V. Remzijs un M. V. Traverss, pašiem nezinot, meklēja vienu kriptona pilienu 100 l šķidrā gaisa. 1898. gada 30. maijā viņi izolēja apmēram 25 cm³ jaunās gāzes. Viņi to nekavējoties pārbaudīja spektrometrā un saprata, ka tas ir jauns elements. Ķīmiķi ierosināja jauno elementu nodēvēt par kriptonu. Nosaukums tika ņemts no grieķu valodas vārda κρυπτός, kryptos, kas nozīmē ‘slēpts’. 1904. gadā V. Remzijs saņēma Nobela prēmiju ķīmijā (Nobelpriset i kemi) par inertu gāzveida elementu atklāšanu gaisā.

Kriptons ir viena no retākajām gāzēm Zemes atmosfērā. Kriptona daudzums atmosfērā ir aptuveni 0,000108 līdz 0,000114 %. Elements veidojas arī Zemes garozā, sadaloties urānam un citiem radioaktīviem elementiem. Tomēr šis daudzums garozā ir pārāk mazs, lai to skaitliski varētu izmērīt. Kriptona pēdas ir atrodamas arī meteorītos un minerālos.

Dabiskajam kriptonam ir seši stabilie dabā sastopamie izotopi: kriptons-84 (57 %), kriptons-86 (17 %), kriptons-82 (12 %), kriptons-83 (12 %), kriptons-80 (2 %) un kriptons-78 (< 0,5 %). Ir zināmi arī vismaz 20 radioaktīvie kriptona izotopi no kriptona-69 līdz kriptonam-102. Kriptonam-81 un kriptonam-85 ir garākie pussabrukšanas periodi – 229 000 gadi un 10,7 gadi. Pārējo radioizotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par vienu dienu. Komerciāli tiek izmantots viens radioaktīvais kriptona izotops jeb kriptons-85. To kombinē ar fosforu, lai iegūtu materiālus, kas spīd tumsā. Šo izotopu izmanto arī noplūžu noteikšanai konteineros. Radioaktīvā gāze tiek ielaista testējamā tvertnē. Tā kā gāze ir inerta, kriptons konteinerā nereaģēs ne ar ko citu. Bet, ja konteineram ir noplūde, radioaktīvais kriptons-85 izplūst. Izotopu var noteikt ar starojuma noteikšanas ierīcēm. Kriptonu-85 izmanto arī, lai pētītu asins plūsmu cilvēka ķermenī. Tas tiek ieelpots kā gāze un pēc tam uzsūcas asinīs. Kriptons-85 ceļo pa asinsriti un sirdi kopā ar asinīm. To detektē ar speciālu iekārtu.

Kriptons ir bezkrāsaina gāze bez smaržas un garšas. Kriptona kušanas un viršanas temperatūras atšķiras tikai par 4 ºC. Kriptona viršanas temperatūra ir –153,34 ºC, tā kušanas temperatūra ir –157,375 ºC (trīskāršais punkts – vielas temperatūras un spiediena vērtības, pie kurām vienlaikus pastāv trīs agregātstāvokļa fāzes: šķidrā fāze, gāzveida fāze un cietā fāze – 73,2 kPa augstā spiedienā). Kriptona blīvums ir 3,425 g/L (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Kriptona atoma kovalentais rādiuss ir 116 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 3,00.

Daudzus gadus tika uzskatīts, ka kriptons ir pilnīgi inerts – tas nereaģē ne ar vienu citu elementu un ar tiem arī neveido savienojumus. 20. gs. 60. gadu sākumā tika atklāts, ka ir iespējams iegūt dažus elementa savienojumus. Angļu ķīmiķis Nīls Bārtlets (Neil Bartlett) atrada veidus, kā veicināt reakcijas starp cēlgāzēm un visaktīvāko elementu – fluoru. 1963. gadā tika iegūti pirmie kriptona savienojumi: kriptona difluorīds (KrF₂) un kriptona tetrafluorīds (KrF₄). Kopš tā laika ir iegūti arī citi kriptona savienojumi, tomēr tiem nav komerciāla pielietojuma. Šie savienojumi ir radīti tikai laboratorijā.

Kriptonu komerciāli izmanto kā uzpildes gāzi energoefektīvām dienasgaismas spuldzēm. To izmanto arī dažās zibspuldzes lampās, kuras pielieto liela ātruma un daudzu kadru fotografēšanā. Dažos lāzeros izmanto kriptona fluorīdu. Vienīgais kriptona komerciālais pielietojums ir dažāda veida lampās. Visizplatītākais šī principa izmantojums ir lidostu skrejceļa gaismās. Gaismas ir tik spilgtas, ka tās var redzēt pat miglā attālumā līdz 300 m. Kriptonu izmanto slaidu un filmu projektoros. Kriptona gāzi pielieto “neona” lukturu izgatavošanā. Neona gaismas ir krāsainas gaismas, kuras bieži izmanto reklāmā. Tās ir līdzīgas dienasgaismas spuldzēm, bet izdala krāsainu gaismu tajās esošās gāzes dēļ. Dažas neona gaismas satur gāzes neonu, bet citas satur citas cēlgāzes. Piemēram, neona gaisma, kas pildīta ar kriptonu, spīd dzeltenā krāsā.