Rudbāržu pagasts atrodas Latvijas rietumu daļā, Kurzemē. Robežojas ar Kuldīgas novada Skrundas pilsētu un Raņķu, Skrundas, Nīkrāces un Laidu pagastu, kā arī Dienvidkurzemes novada Kalvenes un Kazdangas pagastu. Attālums līdz novada administratīvajam centram Kuldīgai – 47 km, līdz galvaspilsētai Rīgai – 156 km.
Pagasta teritorija ir 110,6 km2. Iedzīvotāju skaits 2021. gadā – 802. Pagastā ir divi ciemi – Rudbārži (pagasta centrs) un Sieksāte.
2023. gada 26. janvārī tika apstiprināts Rudbāržu pagasta ģerbonis. Autors – heraldikas mākslinieks Edgars Sims. Tajā izmantoti trīs Rudbāržiem raksturīgi simboli:
Rudbāržu pagasta austrumu daļa atrodas Kursas zemienes Pieventas līdzenumā (augstums – 40–60 m virs jūras līmeņa), rietumu daļa atrodas Rietumkursas augstienes Bandavas paugurainē (augstums – virs 100 m virs jūras līmeņa, augstākā vieta – 129 m virs jūras līmeņa). Pauguri (Āpšu, Ļūdiku, Mailenes, Meitu, Zviedrukalns, Korkalns, Tauģēnkalns, Ķīškalns, Liepkalns, Mālkalns, Vilkkalns) mijas ar līdzenumiem (Zīļuleja, Kārumleja). Lielākā upe ir Ventas kreisā krasta pieteka Koja (upes garums 25 km), teritorijas ziemeļu daļā atrodas Ēnavas upes augštece, bet pagasta vidusdaļā – Ventas kreisā krasta pieteka Garūdene. Rietumos pagasts robežojas ar Ilzika ezeru, savukārt uz Kojas upes atrodas uzpludināts Rudbāržu dzirnavezers (4,1 ha), pagstā atrodas Ķipīšu ezers (6,5 ha), kā arī vairāki dīķi (Bāliņu, Gobzemju, Apšenieku, Lāčdīķis). Meži aizņem 51 % no pagasta platības. Rudbāržu mežaparks (bijušais muižas parks, platība 6,5 ha) ir īpašs ar neskarto dabu un vecajiem kokiem. Parkā aug gan vietējās, gan 57 introducētās sugas, piemēram, Amerikas sarkanais ozols (Quercus rubra), Pensilvānijas osis (Fraxinus pennsylvanica), valrieksts (Juglans regia), dižskabārdis (Fagus sylvatica) u. c. Dabiskais meža biotops nodrošina ligzdošanas vietas dzeņiem un pūcēm. Parkā un tā apkārtnē ir novērota 121 putnu suga. Šeit bija arī baronu fon Firksu (von Fircks) dzimtas kapenes, kas padomju okupācijas laikā nopostītas. Parkā izveidota dabas taka. Pagasta teritorijā uzskaitīti 28 valsts nozīmes un 44 vietējās nozīmes dižkoki, kā arī savdabīgie koki. Pie Dainu mājām reģistrēts Latvijā dižākais melnalksnis (apkārtmērs – 4,5 m, augstums – 15 m). Rudbāržu pagasta daba un kultūrvēsturiskais mantojums ir labvēlīgi faktori tūrisma attīstībai. Vizuāli augstvērtīgākās atklātās un plašās ainavas atrodas Sieksātes apkārtnē. Galvenie tautsaimniecībā izmantojamie derīgie izrakteņi ir grants, smilts un kūdra.
Iedzīvotāju skaits 2021. gadā – 802, blīvums – 7,4 iedzīvotāji uz km2. Iedzīvotāju skaitam ir tendence samazināties. 2011. gadā pagasta teritorijā bija reģistrēti 972 iedzīvotāji, 2000. gadā – 1318, 1989. gadā – 1372, 1979. gadā – 1406, 1969. gadā – 1524, bet 1935. gadā – 1731. Iedzīvotāju skaitu izmainīja Otrā pasaules kara notikumi, varas, iekārtas un teritorijas maiņas. Padomju okupācijas varas iestādes 1941. gadā deportēja 31 Rudbāržu pagasta iedzīvotāju, bet 1949. gadā – 106.
Iedzīvotāji ir nodarbināti valsts pārvaldes un apkalpojošās sfēras iestādēs, lauksaimniecībā, cūkkopībā, mežsaimniecībā, kokapstrādē un citur.
Rudbāržu pagasta teritoriju šķērso Rīgas–Liepājas dzelzceļš un valsts galvenais autoceļš A9, kā arī pirmās šķiras autoceļš P117 (Skrunda–Aizpute) un otrās šķiras autoceļi V1273 (Sieksāte–Laidi), V1275 (Rudbārži–Kalvene), V1274 (Rudbārži–Internātskola) un V1295 (Turlava–Kalvene–Embūte). Pagasta ceļu kopgarums – 56 km, liels grantēto ceļu īpatsvars. Ērta satiksme ar Skrundu (9 km) un Liepāju (60 km). Skolēnu pārvadājumi tiek nodrošināti ar pašvaldības transportu.
Teritoriju šķērso maģistrālais gāzes vads Iecava–Liepāja.
Sakarus nodrošina mobilo telekompāniju operatori.
Rudbāržu pagastā atrodas divi ciemi, 218 mājas, vairāk nekā 100 dažādi uzņēmumi. Galvenā saimnieciskā darbība saistīta ar mežu un lauksaimniecības zemju izmantošanu. 2022. gadā lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopplatība – 3101 ha, meži aizņem 1,242 ha. 20. gs. 90. gadu sākumā, mainoties saimniekošanas formām, izveidojās 212 zemnieku un 222 piemājas saimniecības. 2022. gadā bija 35 zemnieku saimniecības, kuras paplašinājušās, nostabilizējušās un turpina attīstīties. Zemes īpašnieki galvenokārt ir privātpersonas, kas izveidojušas savas saimniecības, gan zemi mantojot, gan iepērkot. Darbību turpina arī vairākas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, individuālie uzņēmumi, komersanti un piemājas saimniecības. Vadošās nozares ir graudkopība un cūkkopība, saimniecības nodarbojas arī ar mežsaimniecību, jauktu lauksaimniecību, dārzkopību, biškopību, zivsaimniecību un produkcijas realizāciju. Augstu ražošanas līmeni sasniedzis modernizētais pilna cikla cūkgaļas ražošanas uzņēmums SIA “Korkalns”. Ar meža stādu audzēšanu un pārdošanu nodarbojas SIA “Grigaļi”. Mežizstrādi, ceļu un rotaļu laukumu būvi un aprīkošanu un citus darbus veic z/s “Kamenes”. Smiltsērkšķus audzē un pārstrādā z/s “Zviedri”, bet viesu mājā “Garīkas” atrodas apskates saimniecība – Latvijā pirmā šitaki sēņu audzētava. Par dzīvnieku resursu saglabāšanu rūpējas mednieku kolektīvi “Rudbārži’ un “Sieksāte.” Ir pārtikas un rūpniecības preču veikals, pieejami skaistumkopšanas pakalpojumi. Centralizētos siltuma, ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus Rudbāržu pagasta abos ciemos sniedz SIA “Skrundas komunālā saimniecība”, atkritumu apsaimniekošanu visā pagasta teritorijā nodrošina SIA “EKO Kurzeme”.
Rudbāržu skola oficiālos muižniecības pārskatos pirmo reizi minēta 1849. gadā, taču Kurzemes guberņas statistikas grāmatās jau 1826. gadā. Skolas nams celts 1872. gadā ar barona Frīdriha fon Firksa (Friedrich von Fircks) materiālu atbalstu, tajā bija paredzētas telpas 60 skolēniem un pagasta valdes vajadzībām. 1937. gadā ēku pārbūvēja, paplašinot telpas 200 skolēniem, un skolai pievienoja Lēnu 1. pakāpes pamatskolu; skolu pārdēvēja par Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskolu, bet no 1955. līdz 1968. gadam skolas nosaukums bija Rudbāržu vidusskola. 1962. gadā skola tika pārcelta uz Rudbāržu pili (arī muižas pili). 1963. gadā bijušajās skolas telpās tika atvērta Rudbāržu internātskola, kura 1984. gadā tika pārveidota par speciālo intrenātpalīgskolu, bet 1992. gadā par sanatorijas internātskolu, kura tika slēgta 2017. gadā. Mūsdienās ēkas plānots renovēt un izveidot sociālās aprūpes centru.
Pēc Otrā pasaules kara Rudbāržu pils ēkā atradās meža darbinieku (meža izstrādes meistaru) skola, no 1962. gada – vidusskola, no 1968. gada – Rudbāržu pamatskola, kura 2017. gadā tika reorganizēta par sākumskolu, bet 2018. gada martā nelielā skolēnu skaita dēļ tika slēgta. Tuvākās mācību iestādes mūsdienās atrodas Skrundā un Nīkrācē.
Rudbāržu pils ēkās izvietojās Jaunsardzes centra struktūrvienība. 2021. gada 1. jūlijā tika dibināta Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālā vidusskola, kurā skolēni papildus vidusskolas vispārējām prasībām apgūst militārās zināšanas un iegūst jaunākā militārā instruktora profesiju. Rudbāržu muižas renovācijas laikā kadetiem mācības notiek Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma telpās, bet no 2023. gada skola pastāvīgi atradīsies Rudbāržos. Vieta izvēlēta ģeogrāfiski, jo turpat netālu, Skrundas tuvumā, ir armijas poligons, kuru varēs izmantot karavīru apmācībai. Šīs vietas izvēlei ir arī simboliska nozīme, jo no Rudbāržu muižas 1919. gada 3. martā sākās Latvijas atbrīvošana.
Rudbāržu kultūras nams (Skrundas kultūras nama struktūrvienība) atrodas pagasta centrā, 1912. gadā celtajā pagasta pārvaldes ēkā, līdzās citām iestādēm. Tajā ir zāle ar 100 vietām un skatuve. Kultūras namā darbojas amatierteātris “Spēlmaņi” (dibināts 1990. gadā) un folkloras kopa “Kamenītes” (dibināta 1988. gadā). Pagastā ir aktīva sabiedriskā dzīve un pieejamas daudzveidīgas sporta aktivitātes. Izveidoti bērnu rotaļu laukumi, pludmales volejbola un basketbola laukums, kā arī apgaismots āra hokeja laukums. Tiek rīkotas pagasta sporta spēles un turnīri.
Rudbāržu bibliotēka (dibināta 1947. gadā) ir Kuldīgas Galvenās bibliotēkas struktūrvienība, atrodas Rudbāržu centrā, nodrošina grāmatu, periodikas, datu bāzu un dažāda veida informācijas un pakalpojumu pieejamību. Bibliotēkā tiek rīkoti dažādi pasākumi un izstādes.
Pagasta centrā atrodas ģimenes ārsta prakse, kurā ikdienā strādā ārsta palīgs. Veselības aprūpes pakalpojumus vietējie iedzīvotāji var saņemt tuvākajās pilsētās. Pieejams sociālā dienesta atbalsts un palīdzība. Pagasta teritorijā pie autoceļa Skrunda–Aizpute atrodas aprūpes nams “Valtaiķi” (Kuldīgas slimnīcas struktūrvienība).
Rudbārži vēstures avotos pirmo reizi minēti 16. gs. kā lēņa zeme. Mūsdienu Rudbāržu teritorijā vēsturiski atradās Jaunapuzes muiža, Jaunpelces muiža, Jaunsieksātes muiža, Sieksātes muiža, Rudbāržu muiža. Mūsdienu Rudbāržu pagasta teritorija veidojusies pēc Otrā pasaules kara, kad tajā iekļāva bijušo Sieksātes pagastu, bet, administratīvi teritoriāli pārkārtojot, daļu no Rudbāržu pagasta pievienoja Nīkrāces un Skrundas pagastam. 1935. gadā Rudbāržu pagasta teritorija bija 10 014 ha, Sieksātes pagasta – 3874 ha. 1945. gadā Rudbāržu pagastā tika izveidotas Rudbāržu, Lēnas un Pelču ciemu padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1954. gadā Rudbāržu ciemam pievienoja Pelču un Sieksātes ciema padomes, 1977. gadā – daļu no Skrundas ciema padomes teritorijas. Lēnas ciema padomi 1954. gadā pievienoja Nīkrācei, ar kuru robežas tika mainītas arī 1959. un 1966. gadā. 1948.–1949. gadā Rudbāržu pagasta teritorijā tika nodibināti pirmie kolhozi – “Darbs”, “Plēsums”, “Progress”, “Drosme”, “Burtnieks” un “8. marts”. Pēc vairākkārtējas nelielo kolhozu apvienošanas tika izveidots kolhozs “Rudbārži”, kuru 1966. gadā pārveidoja par padomju saimniecību. 1975. gadā kā ražošanas iecirkni tam pievienoja Sieksāstes ciema kolhozu “8. marts”. Kopsaimniecība tika likvidēta 1991. gadā. Rudbāržu ciema padome ietilpa Skrundas (1949–1959), Aizputes (1959–1962) un Kuldīgas (1962–2009) rajonos. 1990. gadā Rudbāržu ciema padomes teritorijā tika atjaunots Rudbāržu pagasts. 2009. pagasts (kā administratīva teritorija) tika iekļauts Skrundas novadā, bet 2021. gadā Skrundas novads tika iekļauts Kuldīgas novadā.
Rudbāržu muižas pils celta 1835. gadā Frīdriha Karla fon Firksa (Friedrich Karl von Fircks) valdīšanas laikā. Pēc pārbūves 1883. gadā vēlīnā ampīra stilā celtā simetriskā divstāvu ēka ieguva manierisma un renesanses formu dekoratīvo apdari, kā arī apjoma papildinājumus. 1905. gada 15. decembrī revolucionāri pili nodedzināja. 1908. gadā arhitekta Leo Reinīra (Leo Reynier) vadībā sākās tās atjaunošana modernizēta baroka stilā. Līdz mūsdienām svētku zālē saglabājušies divi marmora kamīni, dažās telpās 20. gs. sākumā tika ielikts parkets, bet ievērības cienīgas ir ārdurvju vērtnes un greznais metālkalums virs tām. Neatkarības kara laikā 1919. gadā pilī notika pulkveža O. Kalpaka štāba apspriedes, šeit tika dota arī 3. marta pavēle sākt uzbrukumu. Šo vēsturisko notikumu piemiņai pie pils balkona 1989. gadā tika atjaunota bronzas piemiņas plāksne “1919. gadā no šīs vietas iesākās Latvijas atbrīvošana pulkveža O. Kalpaka vadībā.” 1938. gadā pili pārbūvēja un ierīkoja Latvijas armijas karavīru atpūtas namu. Otrā pasaules kara laikā tur bija vācu kara hospitālis. Mūsdienās muiža ir Aizsardzības ministrijas pārraudzībā, tiek remontēta un pielāgota kadetu apmācībām.
Viesu māja “Garīkas” atrodas atjaunotajā muižas kungu namā, kas no 19. gs. līdz 1920. gadam piederēja baronu fon Firksu dzimtai. Kungu māja celta 1885. gadā. Tā ir atjaunota vienstāva māja ar divslīpju jumtu un divām verandām. Atjaunotas arī krāsnis un kāpnes. Īpašnieki saņēmuši vairākas godalgas par sakoptāko un skaistāko lauku saimniecību. No vecās apbūves gandrīz nekas nav saglabājies.
Sieksātes muiža atrodas Sieksātē. Īpašumu 19. gs. otrajā pusē kā vasaras rezidenci un medību pili iegādājas Eberhards Georgs Frīdrihs Jūliuss fon Mēdems (Eberhardt Georg Friedrich Julius von Medem). 1905. gada revolūcijā to nodedzināja. 1906. gadā pēc īpašnieka Heinriha Teodora Karla Otto fon Mēdema (Heinrich Theodor Karl Otto von Medem) ieceres un arhitekta Gvido Berči projekta ēku atjaunoja, radot ilūziju, ka nams būvēts sen un jau pārdzīvojis vairākas pārbūves. Te var redzēt gan rokoko, gan klasicisma, gan ampīra stila iezīmes. Darbi tika pabeigti 1912. gadā. 1920. gadā pēc agrārās reformas muižas īpašums tika likvidēts. Kopš 1923. gada tajā atradās skola, kura tika iesvētīta 1926. gadā kā Sieksātes 1. pakāpes pamatskola. Otrā pasaules kara laikā ēkā atradās vācu kara hospitālis. No 1945. gada līdz 1975. gadam ēkā bija Sieksātes pamatskola, bet pēc tās likvidācijas – padomju saimniecības “Rudbārži” noliktava. 1979. gadā ēka nonāca Liepājas piena kombināta rīcībā, tika atjaunota, ierīkota mācību un atpūtas bāze. 2004. gadā ēkā sāka darbu uzņēmums “Kalnamuižas viesnīca” ar mērķi atjaunot seno greznību. Kopš 2012. gada muiža pārdēvēta par Piena muižu. Apbūves ansamblis rūpīgi atjaunots un pielāgots saimnieciskai darbībai. Piena muižā atrodas viesu nams, sporta un atpūtas komplekss, kā arī Piena muzejs (dibināts 1985. gadā), kurā pieejamas dažādas ekskursijas. Daļēji atjaunots parks.
Rudbāržu pagasta Sieksātē atrodas keramikas darbnīca “Vilki”, kurā pieejamas ekskursijas.
Rudbāržu evaņģēliski luteriskā baznīca celta 1906. gadā no sarkanajiem ķieģeļiem ar mazu tornīti virs kores. Baznīca ir viens no vismazākajiem dievnamiem Latvijā. Līdz Pirmajam pasaules karam baznīca bija vācu draudzes dievnams, pēc kara – Valtaiķu baznīcas filiāle. 1934. gadā Rudbāržos tika izveidota patstāvīga draudze. Netālu no baznīcas atrodas piemiņas akmens represētajiem pagasta iedzīvotājiem
Rudbāržu un Nīkrāces pagastā izveidots pārgājiena maršruts ”Kalpaka ceļš” (Rudbāržu muiža–Lēnu baznīca), lai popularizētu militāro vēsturi.
Filologs, baltists, literatūrzinātnieks, mūziķis Austris Grasis dzimis Rudbāržu pagastā.
Rudbāržu pagasts.