“Anglijas karogs” ir viena no pirmajām 19. gadsimtā Latvijas teritorijā radītajām un uzvestajām operām. Operas libreta pamatā ir ievērojamā rakstnieka Valtera Skota (Walter Scott) romāns “Talismans” (The Talisman, 1825), kas veltīts Krusta karu laika vēsturei ar tajā centrēto divu pasauļu – Rietumu (to simbols ir Anglijas karalis Ričards Lauvassirds, Richard the Lionheart) un Austrumu (sultāns Saladīns, صلاح الدين يوسف بن أيوب‎, Ṣalāḥ al-Dīn Yūsuf ibn Ayyūb) – neviennozīmīgajām un brīžiem pārsteidzošajām cilvēciskajām attiecībām. Jau drīz pēc iznākšanas V. Skota romāns iedvesmoja vācu dramaturgu Jozefu fon Aufenbergu (Joseph von Auffenberg) sacerēt romantisku pieccēlienu drāmu “Kurdistānas lauva” (Der Löwe von Kurdistan, 1827), kurā par titulvaroni tika izraudzīts sultāns Saladīns.

Operas libretu uz V. Skota un J. Aufenberga literāro darbu pamata sarakstīja Silēzijā dzimušais vācu mūziķis Karls Alts (Carl Gottlieb Alt), kurš strādāja par mājskolotāju Pērnavā un 1836. gada vasarā devās uz Rīgu, lai kā vijolnieks piedalītos H. Dorna organizēto Daugavas mūzikas svētku (Düna-Musikfest) orķestrī. 1837. gadā K. Alts kļuva par Rīgas Domskolas skolotāju, bet gadu vēlāk arī par Rīgas reformātu un anglikāņu draudžu ērģelnieku; vēlāk pievērsās mūzikas publicista darbībai laikrakstā Rigasche Zeitung. 

Opera piedzīvoja četras izrādes; tās visas notika H. Dorna darbības laikā Rīgā.

Operas nosaukums ir simbolisks. Tas saistīts ar Ričarda I (Richard I) vadīto Trešo krusta karagājienu (darbība notiek 12. gs. beigās), izvirzot pienākumu pret tēviju kā augstāko morāli. Patriotiskā noskaņa piesaka sevi jau operas uvertīrā (tās galvenā tēma), bet īpaši spilgti – austriešu bruņinieku dziedājumā Was glänzt so treu und lieb, und gut (“Kas mirdz tik uzticami un tik mīļi”) 2. cēlienā. Tēvzemes gods ir ne tikai operas galvenā idejiskā ass, bet arī sižetiskās darbības atspere.

“Anglijas karogs” iekļaujas t. s. bruņinieku operu klāstā, kas 19. gs. 20.–40. gados veidoja būtisku vācu romantiskās operas repertuāru.

Operai ir četri cēlieni. Tās darbība norisinās 1191. gadā Palestīnā.

Skotu bruņinieks Kenets ceļo Palestīnas karstajās smiltīs, lai piepildītu mērķi – skatīt Jeruzalemē Svēto kapu. Ceļā viņš satiek turku seldžuku Ardanu, kurš, neraugoties uz atšķirīgo pasaules uztveri, kļūst par bruņinieka ceļabiedru. Tomēr draudzība tiek gandrīz apdraudēta, kad Kenetam jāglābj no turka skāvieniem princese Edīte Plantageneta – Anglijas karaļa Ričarda brāļameita un Keneta slepenā mīļotā. Jaunais bruņinieks pavada Edīti un kopā ar viņu sastapto Ričarda laulāto draudzeni Berengāriju uz karaļa nometni. Tur Kenetam kā vienam no drosmīgākajiem kaledoniešu zobenbrāļiem tiek uzticēts nosargāt Anglijas karogu, kas plīvo Svētā Georga kalnā un kuru jau tīkojuši noraut varas intrigās iesaistītie austriešu erchercoga Leopolda bruņinieki. Taču saņemtā ziņa no Edītes, ko patiesībā sūtījusi Berengārija, lai atklātu sev jaunās princeses sirds noslēpumus, liek Kenetam pamest sardzes posteni. Pēc brīža pienāk ziņa, ka karogs ir nolaupīts. Kenetam draud nāve. To uzzinājis, arābu dziednieks El Hakims, kurš nesen glābis Ričardu no ļauna drudža, prasa kā atlīdzību sev Kenetu par vergu. Vēlāk Kenets, pieslējies sultāna Saladīna karapulkam, atgriežas, lai glābtu Ričardu, kurš palicis viens pret ienaidnieku. Augstas klints virsotnē Kenets stājas pretim sazvērestības organizētājam, hospitāliešu ordeņmestram Žilam Amauri un divcīņas brīdī iemet to jūrā. Sultāns atklāj savu identitāti: viņš bijis gan turku seldžuks Ardans, gan dziednieks El Hakims, gan – visbeidzot – pats slavenais Saladīns. Atklājas arī Keneta noslēpums: viņš ir mirušā Skotijas valdnieka mantinieks. Ričards no jauna iesvēta Kenetu par bruņinieku un svētī viņa un Edītes savienību. Visi slavē jauno karalisko pāri, Ričardu un tautu, kas uzticas savam valdniekam.

Līdzīgi kā V. Skota romānā, H. Dorna operā Austrumi, stāvot pretim Rietumu cilvēka postošajām dziņām, atklāj savu augstsirdību, toleranci, un ir ļoti viengabalaini raksturojumā. Tikmēr Rietumi tieši pretēji – iekšēji sašķelti dažādās frakcijās, no kurām katra cenšas īstenot savus politiskos mērķus. Ambīcijas galu galā sēj nesaskaņas un naidu pašas kristīgās nometnes dalībnieku vidū, bet patmīlība un greizsirdība pamudina uz nodevību.

H. Dorna operas mūzika, pats tās tonuss, uzrāda saikni ar sava laika jauno, romantiski versmaino itāļu operu (Vinčenso Bellīni, Vincenzo Bellini, Gaetāno Doniceti, Gaetano Donizetti). Tāda ir, piemēram, Keneta (augsts tenors) ārija 1. cēlienā Flamme Kreuz (“Liesmo krusts”), kurā bruņinieks dzied par viņa rokās liesmojošo krustu kā vairogu. Vienlaikus skaņdarbs iekļaujas vācu muzikālā teātra tradīcijās (runas dialogu iesaiste, vokālo ansambļu īpatsvars) un atstaro ļoti daudzveidīgus – gan mākslas, gan sadzīves mūzikā rastus – impulsus.

Īpaša nozīme H. Dorna operā ir vīru korim. Tas ir vairāku izteiksmīgu ainu veidotājs, atspoguļojot gan protestantiskā korāļa (svētceļnieku dziedājums Aus Herzenstiefen klinge / “No sirds dziļumiem lai skani”), gan vācu līdertāfela (Liedertafel) tradīcijas. Īpaši pēdējais H. Dorna koru mūzikas avots norāda uz 19. gs. 30. gados Baltijā uzplaukušajām pirmajām vīru dziedāšanas kopām – šiem nelielajiem muzikālā bīdermeiera institūtiem, kas kā pilsoniskās sabiedrības “šūnas” vācu valodā runājošajās zemēs būtiski ietekmēja nācijas politisko un sociālo dzīvi, spēcīgi izpauda nacionālās piederības jūtas. Līdzās jau pieminētajam austriešu bruņinieku dziedājumam spilgts šādu tradīciju pārneses piemērs ir matrožu koris Ahoi! operas 4. cēlienā.

H. Dorna operas orķestris ir klasiski balansēts. Komponists no instrumentācijas viedokļa arī radīja vairākas krāsainas epizodes, kas pasvītro vides vai personāža gara atmosfēru, piemēram, aizkulisēs skanošo svētceļnieku korāli (1. cēliens) dublē četri tromboni ar īsiem timpānu sitieniem, bet El Hakima (zems tenors) kavatīnes Bald wird er neugestärkt die Sonne grüßen (“Drīz stiprināts viņš atkal sauli sveiks”, 2. cēliens) kolorītu sākumā veido maigs stīgu orķestris ar divu fagotu spēli paralēlās tercās augstā tesitūrā.

Opera “Anglijas karogs” ilgu laiku tika uzskatīta par zudušu. Tā no jauna tika apzināta 2019. gadā, kad Latvijas Nacionālā bibliotēka uzsāka krātuvē nonākušā Rīgas pirmā pilsētas teātra nošu kataloģizāciju. Šajā procesā arī tika atklāts Rīgā sarakstītās H. Dorna operas manuskripts ar paša komponista autogrāfu.

Pirmizrādē Ričardu atveidoja izcils aktieris un bass Karls Ginters (Carl Günther), bet sultānu Saladīnu – teātra direktors Johans Hofmans (Johann Hoffmann). Berengārijas lomā bija viņa sieva, teātra primadonna Katarīna Hofmane (Katharina Hoffmann). Domājams, ka tieši viņai komponists vēlāk sarakstīja 2. cēliena āriju Ha, wie strahlten seine Blicke (“Ak, kā staroja viņa skatieni”), kas izceļas ar vokālu virtuozitāti.