Rubīdijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Rb un atrodas 5. perioda 1. grupā (sārmu metāli). Rubīdija relatīvā atommasa ir 85,468, un tā atoms sastāv no 37 protoniem un 37 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr]5s¹). Rubīdijs ir mīksts metāls sudrabaini pelēkā krāsā.

Litija un kālija minerāls lepidolīts tika atklāts 18. gs. 60. gados. 1861. gadā vācu ķīmiķis Roberts Bunzens (Robert Wilhelm Eberhard Bunsen) un vācu fiziķis Gustavs Kirhofs (Gustav Robert Kirchhoff) no Heidelbergas Universitātes (Universität Heidelberg) pētīja šo minerālu un pamanīja, ka, uzmetot to uz kvēlojošām oglēm, minerāls sāka putot un pēc tam sacietēja kā stikls. Analīze parādīja, ka tas satur litiju un kāliju, bet tajā bija vēl viens elements – rubīdijs. Viņi tālāk izšķīdināja minerālu skābē un izgulsnēja tajā esošo kāliju, kas izgulsnējās kopā ar nezināmo elementu. Rūpīgi mazgājot šīs nogulsnes ar verdošu ūdeni, zinātnieki noņēma vairāk šķīstošo kālija komponentu un pēc tam apstiprināja, ka nogulsnēs ir palicis jauns elements. Uzņemot atlikušā elementa atomu spektru, tas parādīja divas intensīvas rubīnsarkanas līnijas, kas līdz tam nekad nebija novērotas. Rubīdijs ir viens no četriem elementiem, kuri tika atklāti, pateicoties atomu spektroskopijai. Jauno elementu nosauca par rubīdiju. Vārds cēlies no latīņu valodas vārda rubidus, kas apzīmē sarkano krāsu. Tīra rubīdija metāla paraugu pirmo reizi saražoja 1928. gadā. 

Rubīdijs ir 23. visbiežāk sastopamais elements Zemes garozā; tā saturs ir aptuveni 35–75 daļas uz miljonu. Tas ir tikpat izplatīts kā niķelis, hroms, cinks un varš. Visizplatītākās rubīdija rūdas ir lepidolīts, karnalīts, leicīts un pollucīts. Rubīdijs ir atrodams arī jūras ūdenī un minerālavotos. To komerciāli iegūst no lepidolīta kā litija ekstrakcijas blakusproduktu. Kālija minerāli un sāļi satur arī rubīdiju un ir vēl viens tā komerciālais avots. 

Dabā sastopami divi rubīdija izotopi: rubīdijs-85 (72 %) un rubīdijs-87 (28 %). Rubīdijs-87 ir radioaktīvs izotops ar tik garu pussabrukšanas periodu 4,9×10¹⁰, ka tiek pieskaitīts pie stabiliem izotopiem. Ir zināmi aptuveni 20 mākslīgie rubīdija radioaktīvie izotopi. Izņemot rubīdiju-87, visilgāk pastāvošie radioizotopi ir rubīdijs-83 ar pussabrukšanas periodu 86,2 dienas, rubīdijs-84 ar pussabrukšanas periodu 33,1 diena un rubīdijs-86 ar pussabrukšanas periodu 18,6 dienas. Visu pārējo radioizotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par vienu dienu. Rubīdiju-87 izmanto, lai novērtētu iežu vecumu. Daudzu veidu ieži satur divus rubīdija izotopus: rubīdiju-85 un rubīdiju-87. Kad rubīdijs-87 sadalās klintī, tas pārvēršas par jaunu izotopu – stronciju-87. Jebkurš iezis, kas satur rubīdiju-87, nedaudz satur arī stronciju-87. Stroncija-87 daudzums klintī ir atkarīgs no tā, cik ilgi tas tur atradies. Lai noteiktu iežu vecumu, zinātnieki mēra stroncija-87 daudzumu. Šī iežu vecuma mērīšanas metode tiek izmantota, lai noteiktu Zemes un meteorītu vecumu. 

Rubīdijs ir mīksts un sudrabains metāls. Rubīdija viršanas temperatūra ir 688 ºC, tā kušanas temperatūra ir 39,30 ºC. Rubīdija blīvums ir 1,53 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Rubīdija atoma kovalentais rādiuss ir 215 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 0,82. 

Rubīdijs ir viens no ķīmiski aktīvākajiem elementiem. Tas aizdegas, kad saskaras ar gaisā esošo skābekli. Šī iemesla dēļ tas ir jāuzglabā sausā minerāleļļā vai ūdeņraža atmosfērā. Rubīdijs strauji reaģē arī ar ūdeni. Tas ražo rubīdija hidroksīdu (RbOH) un ūdeņraža gāzi, kas uzliesmo. Rubīdijs spēcīgi reaģē ar halogēniem (fluoru, hloru, bromu un jodu). Ja rubīdija paraugam ir pietiekami liels virsmas laukums, tas var sadegt, veidojot superoksīdus. Rubīdija superoksīds (RbO₂) ir dzeltens pulveris. Rubīdija peroksīdi (Rb₂O₂) var veidoties, oksidējot metālu ar nepieciešamo skābekļa daudzumu. Rubīdijs veido arī divus citus oksīdus (Rb₂O un Rb₂O₃). Rubīdija oksidēšanās pakāpe savienojumos parasti ir +1. 

Rubīdijam vai tā savienojumiem ir salīdzinoši maza komerciālā nozīme. Augstās cenas un nenoteiktais un ierobežotais piedāvājums neļauj to plaši izmantot tirdzniecībā. Rubīdiju izmanto atompulksteņu izgatavošanai. Šie pulksteņi tiek izmantoti tikai ļoti specializētiem mērķiem, kuros ir svarīga ļoti precīza laika uzskaite. Lai satelītu navigācijas sistēma darbotos pareizi, satelītu raidītie signāli tiek pārraidīti sinhroni. Lai to panāktu, satelīti pārvadā ļoti stabilus pulksteņus. Rubīdiju izmanto arī fotoelementu izgatavošanai. Šim pielietojumam joprojām tiek dota priekšroka, ja salīdzina ar citiem sārmu grupas elementiem. Rubīdijs tiek izmantots kā fotoelementu sastāvdaļa, lai noņemtu skābekļa pēdas no vakuuma caurulēm un izgatavotu īpašus stikla veidus. Rubīdijs ir viegli jonizējams, tāpēc to izmantoja jonu dzinējos, taču tika konstatēts, ka tas ir mazāk efektīvs nekā cēzijs. Rubīdija nitrātu dažreiz izmanto uguņošanas pulveros, lai piešķirtu tiem purpursarkanu krāsu.