20. gs. raksturo divi pasaules kari, paņemot daudzu cilvēku dzīvības, un īpaši asas idejiskas un politiskas cīņas par industrializācijas sniegto iespēju pārvaldību un sadali tādā formā, kas spētu nodrošināt mierīgāku cilvēku līdzāspastāvēšanu un cilvēces attīstību jaunajos apstākļos. Tika piedāvāta demokrātiskas valsts pārvaldes forma, kas balstījās tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principos, kā šāds iespējami labākais pārvaldības modelis. Nostiprinājās ideja, ka katrs cilvēks ir vērtība neatkarīgi no konkrētām šim cilvēkam raksturīgām iezīmēm. Ideju par to, ka katrs cilvēks piedzimst brīvs un vienlīdzīgs cieņā un tiesībās, nostiprināja kā vispārējo tiesību principu gan universālā līmenī ar daudzu starptautisku dokumentu starpniecību, gan daudzu valstu konstitūcijās. Šis princips paskaidroja un pamatoja visas kopš 20. gs. pirmās puses konkretizētās cilvēka tiesības un brīvības, tostarp tiesības uz privāto dzīvi, kuras cilvēktiesību konsolidācijas procesā pieder pie to tiesību grupas, par kurām demokrātiskā pasaulē iestājas kā pirmām aizsargājamām tiesībām. Demokrātiskās pasaules sākotnējā loģika balstījās tajā, ka ar principiem un tiesiskiem mehānismiem jāsargā cilvēks no valsts represīvas iejaukšanās cilvēka brīvajā gribā. Privātās dzīves aizsardzības mērķis ir sniegt iespēju cilvēkam pašam veidot savu pasauli, prasmes un iemaņas, attiecības ar cilvēkiem, tādējādi nostiprinoties kā neatkarīgai un brīvai personībai. Rietumu kultūrtelpā viena no pamata vērtībām ir cilvēka individualitāte un pašnoteikšanās, kuru aizsargā tiesības uz privātumu. Cilvēka individualitāte ir centrālā paradigma liberālisma politikas un ekonomikas teorijai, jo šīs teorijas balstās uzskatā, ka pārliecināta, droša un radoša personība mijiedarbībā ar citiem ir galvenais procesu un ekonomikas virzītājspēks.
Tiesības uz privātumu pieder pilsonisko un politisko tiesību un brīvību grupai. Tās tika konkretizētas 1948. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) pieņemtajā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un tiek iekļautas gandrīz visos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību līgumos, kuru priekšmets ir pilsonisko un politisko tiesību aizsardzība. Tādējādi tiesības uz privāto dzīvi veido universālo standartu. Taču Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā šādas tiesības nav iekļautas, savukārt Āzijā nav spēkā esoša reģionālā cilvēktiesību dokumenta. Ņemot vērā to, ka Eiropā ir visattīstītākā valstu reģionālās sadarbības arhitektūra, kurā principiāla loma ir tiesību aizsardzībai neatkarīgā tiesā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Savienības Tiesa, kā arī Eiropas Padomes un īpaši Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu konstitucionālās, administratīvās un vispārējās jurisdikcijas tiesas 20. gs. ir radījušas nozīmīgu tiesu judikatūru, atklājot tiesību uz privāto dzīvi saturu un to sargājot. Latvijas Republikas Satversmes 96. pants nosaka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Cieši saistītas ar tiesībām uz privāto dzīvi ir tiesības uz korespondences un mājokļa aizsardzību, kas 96. pantā, līdzīgi kā starptautiskos dokumentos, ir izdalītas atsevišķi, taču privātā dzīve aptver gan mājokli, gan korespondenci. Latvijas Republikas Satversmes tiesa savā judikatūrā ir skaidrojusi 96. panta tvērumu un ir sniegusi šādu tiesību uz privāto dzīvi skaidrojumu: “Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās”.