Tiesības uz privāto dzīvi ir vienas no cilvēktiesībām, kas vēsturiski pieder pilsonisko tiesību un brīvību grupai. To konceptualizācija ir cieši saistīta ar izpratnes paradigmas nostiprināšanos, ka cilvēks ir dzimis brīvs, viņam piemīt cieņa un tiesības, kas var tik izmantotas bez jebkādas diskriminācijas. Brīvam cilvēkam ir nepieciešama sava privātā telpa, kurā cilvēks var pašnoteikties. Otrs cilvēks tajā var ienākt tikai atbilstoši savstarpējam līgumam. Sabiedrības pārvaldības institūti (pamatā valsts) nav tiesīgi tajā iejaukties, ja vien nerodas nepieciešamība to darīt šajā sabiedrībā vispāratzīta leģitīma mērķa interesēs. Šāda iejaukšanās var notikt vienīgi, ievērojot likumu, kā arī atbilstoši samērīguma principam. Sabiedrībai attīstoties, mainās izpratne par to, kas veido cilvēka privātumu un līdz ar to ir atstājams strikti cilvēka ziņā. Doktrīnā tiek konceptualizētas sešas privātuma dimensijas, proti: 1) tiesības būt vienam; 2) ierobežota pieeja tam, kas raksturo personas būtību; 3) noslēpums; 4) personas dati; 5) personības aizsardzība un 6) intimitāte. Ungāru jurists Matē Dāniels Sabo (Máté Dániel Szabó), kopsavelkot domu par privātumu izpratni, saka, ka “privātums ir personas tiesības lemt pašam par sevi”.

Termins “tiesības” parādās viduslaikos kanonisko tiesību rakstos. Tā avots ir romiešu tiesības, kurās termins ius latīņu valodā tiek lietots, pamatā aprakstot likumu, taču 12. un 13. gs. tā saturs tiek paplašināts, iekļaujot tajā domu par personas tiesībām kontrolēt vai prasīt kaut ko. Kanoniskajās tiesībās ir saskatāma transformācija, ka tiesības (ius) piemīt indivīdam, un tāda izpratne izriet no dabiskām tiesībām, kurās visi cilvēki tiek uzskatīti par vienlīdzīgiem, jo cilvēks radīts pēc Dieva līdzības un apveltīts ar racionālu prātu. Tādējādi termins “tiesības” ir ar plašāku saturu nekā termins “likums”. 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 1. pants apstiprina tādu termina “tiesības” izpratni, kas cieši saistīta ar domu, ka cilvēkam tiesības piemīt dabiski. Termins “tiesības uz privāto dzīvi” ietver domu par ikviena cilvēka tiesībām noteikt savu privāto dzīvi. Terminam “privātā dzīve” ir atvērts un mainīgs saturs atkarībā no laikmeta specifikas. Jāņem vērā terminu “privātā dzīve” un “privātums” (angļu privacy, vācu Privatsphäre) artikulācija. Visās valodās termins “privātums” nav rodams, vai arī tam ir šaurāka nozīme. Starptautiskajās cilvēktiesībās tādēļ tiek lietots termins “privātā dzīve”, kas ļauj objektivizēt privātuma fenomenu universālu tiesību kategorijā. 

Lai gan tiesības uz privātumu mūsdienu izpratnē nostiprinājās 19. un 20. gs., cilvēces ideju vēsturē doma par publiskās un privātās dzīves sfēras nošķīrumu parādās jau pašos agrīnākajos avotos. Bībelē ir sastopama doma par privātuma sargāšanu, bet Hammurapi likumu krājums aizsargā personas mājvietu. Tāds regulējums rodams arī romiešu tiesībās, kuru ietekmē Eiropas kultūrā veidojās publiskās un privātās sfēras nošķīrums. Savukārt viduslaikos šī doma nav rodama, jo tā laikmeta sabiedrības uzbūvi raksturo kopienas kontrole pār saviem locekļiem. Vēsture rāda, ka īpaši totalitāriem režīmiem ir tendence patvaļīgi iekļūt cilvēku privātajā telpā. Tādējādi parādās šādas varas nepieciešamība kontrolēt cilvēku, viest bailes un graut brīvu personību. 

Pirmo reizi tiesības uz privāto dzīvi tika formulētas kā cilvēktiesības 1891. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) juristu Semjuela Vorrena (Samuel Warren) un Lūisa Brendaisa (Louis Brandeis) rakstā “Tiesības uz privātumu” (The Right to Privacy), kas publicēts Hārvarda tiesību žurnālā Harvard Law Review. Rakstā autori definēja tiesības uz privātumu kā tiesības būt “atstātam mierā” (left alone). Cilvēces vēsture rāda, ka tiesības uz privāto dzīvi, kas aptver vienatnību, intīmo pasauli un anonimitāti, tomēr ir nesens fenomens, jo daudzu tūkstošu gadu garumā cilvēks ļoti nenorobežoja un “neaizklāja” savu privātumu.

20. gs. raksturo divi pasaules kari, paņemot daudzu cilvēku dzīvības, un īpaši asas idejiskas un politiskas cīņas par industrializācijas sniegto iespēju pārvaldību un sadali tādā formā, kas spētu nodrošināt mierīgāku cilvēku līdzāspastāvēšanu un cilvēces attīstību jaunajos apstākļos. Tika piedāvāta demokrātiskas valsts pārvaldes forma, kas balstījās tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principos, kā šāds iespējami labākais pārvaldības modelis. Nostiprinājās ideja, ka katrs cilvēks ir vērtība neatkarīgi no konkrētām šim cilvēkam raksturīgām iezīmēm. Ideju par to, ka katrs cilvēks piedzimst brīvs un vienlīdzīgs cieņā un tiesībās, nostiprināja kā vispārējo tiesību principu gan universālā līmenī ar daudzu starptautisku dokumentu starpniecību, gan daudzu valstu konstitūcijās. Šis princips paskaidroja un pamatoja visas kopš 20. gs. pirmās puses konkretizētās cilvēka tiesības un brīvības, tostarp tiesības uz privāto dzīvi, kuras cilvēktiesību konsolidācijas procesā pieder pie to tiesību grupas, par kurām demokrātiskā pasaulē iestājas kā pirmām aizsargājamām tiesībām. Demokrātiskās pasaules sākotnējā loģika balstījās tajā, ka ar principiem un tiesiskiem mehānismiem jāsargā cilvēks no valsts represīvas iejaukšanās cilvēka brīvajā gribā. Privātās dzīves aizsardzības mērķis ir sniegt iespēju cilvēkam pašam veidot savu pasauli, prasmes un iemaņas, attiecības ar cilvēkiem, tādējādi nostiprinoties kā neatkarīgai un brīvai personībai. Rietumu kultūrtelpā viena no pamata vērtībām ir cilvēka individualitāte un pašnoteikšanās, kuru aizsargā tiesības uz privātumu. Cilvēka individualitāte ir centrālā paradigma liberālisma politikas un ekonomikas teorijai, jo šīs teorijas balstās uzskatā, ka pārliecināta, droša un radoša personība mijiedarbībā ar citiem ir galvenais procesu un ekonomikas virzītājspēks.

Tiesības uz privātumu pieder pilsonisko un politisko tiesību un brīvību grupai. Tās tika konkretizētas 1948. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) pieņemtajā Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un tiek iekļautas gandrīz visos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību līgumos, kuru priekšmets ir pilsonisko un politisko tiesību aizsardzība. Tādējādi tiesības uz privāto dzīvi veido universālo standartu. Taču Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā šādas tiesības nav iekļautas, savukārt Āzijā nav spēkā esoša reģionālā cilvēktiesību dokumenta. Ņemot vērā to, ka Eiropā ir visattīstītākā valstu reģionālās sadarbības arhitektūra, kurā principiāla loma ir tiesību aizsardzībai neatkarīgā tiesā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Savienības Tiesa, kā arī Eiropas Padomes un īpaši Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu konstitucionālās, administratīvās un vispārējās jurisdikcijas tiesas 20. gs. ir radījušas nozīmīgu tiesu judikatūru, atklājot tiesību uz privāto dzīvi saturu un to sargājot. Latvijas Republikas Satversmes 96. pants nosaka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Cieši saistītas ar tiesībām uz privāto dzīvi ir tiesības uz korespondences un mājokļa aizsardzību, kas 96. pantā, līdzīgi kā starptautiskos dokumentos, ir izdalītas atsevišķi, taču privātā dzīve aptver gan mājokli, gan korespondenci. Latvijas Republikas Satversmes tiesa savā judikatūrā ir skaidrojusi 96. panta tvērumu un ir sniegusi šādu tiesību uz privāto dzīvi skaidrojumu: “Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās”.

21. gs. raksturo īpaši strauja zinātnes un tehnoloģiju attīstība. No vienas puses, tā sniedz cilvēkam papildu iespējas izmantot savas tiesības, bet, no otras puses, tieši cilvēka privātums ir apdraudēts, jo tehnoloģiju sniegtās iespējas izsekot un profilēt cilvēku kļūst neierobežotas. Teorētiķi uzdod jautājumu, vai privātums vēl pastāv. Demokrātiskās pasaules atbilde šim izaicinājumam ir pēc iespējas turpināt aizsargāt tiesības uz privātumu gan ar likumdošanas, gan tiesu prakses palīdzību. Tādējādi arvien aktuālāk kļūst nostiprināt valsts pozitīvos pienākumus sargāt personu privāto telpu. Abas Eiropas tiesas savā pieejā ir vienotas, uzskatot, ka brīvu cilvēku veido arī viņa pašnoteikšanās privātajā telpā. Šobrīd Rietumu pasaulē nav artikulēts alternatīvs vai jauns skatījums saistībā ar cilvēka būtību, un līdz ar to nav šī skatījuma par tiesību uz privāto dzīvi nozīmi cilvēka kā brīvas un racionālas būtnes vajadzību nodrošināšanā. Eiropas Savienības Tiesa tehnoloģiju sniegto iespēju kontekstā 2014. gadā pasludināja tiesības būt aizmirstam dažādās tehnoloģiju platformās kā ES Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā ietverto tiesību uz privātumu un datu aizsardzību konkretizāciju, tādējādi turpinot sargāt 20. gs. nostiprinājušos izpratni par privātuma aizsardzību.

Tiesības uz privāto dzīvi kā centrālais cilvēka sevis izpratnes koncepts prasa no valsts un starptautiskajām institūcijām papildu pūles un resursus, lai varētu nodrošināt privātuma aizsardzību tehnoloģiju laikmetā. Vajadzīgas arī jaunas pieejas paaudžu dialogā, kā arī mācību saturā un metodēs, jo katra nākamā paaudze raugās uz privātuma tēmu atšķirīgi. Centrālais jautājums, uz kuru jāsniedz atbilde, ir par to, vai personas privātuma iespējama samazināšanās skar personas iekšējo brīvību un līdz ar to var potenciāli apdraudēt tādas cilvēkam raksturīgas īpašības kā radošums, iniciatīva, atbildība un tamlīdzīgi.