J. Bāra 1847. gadā ierosinātās izmaiņas latviešu rakstībā ir mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas pamatā. 

J. Bārs piedzima Līvbērzes pagasta Lāčos (kam atbilst uzvārds, jo no vācu valodas der Bär – ‘lācis’) kalēja Indriķa (Heinriha) Bāra ģimenē kā jaunākais bērns. Agri zaudēja tēvu, uzauga vecākā brāļa ģimenē Dobelē. Brālim piederēja veikals un viesnīca. J. Bārs apprecējās ar vācbaltieti Aleksandru Karolīni Bīdermani (Alexandra Caroline Biedermann) no Igaunijas, kura latviski neprata. Iespējams, tāpēc Bāru ģimene ar sešiem bērniem piederēja Kuldīgas vācu draudzei. 

J. Bārs mācījās Dobeles Ķesteros jeb Dobeles latviešu draudzes ķesterātā, vēlāk ar radu atbalstu – Jelgavas ģimnāzijā (1830–1833), pēc tam sāka studēt astronomiju Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), taču nodomu atmeta un pievērsās medicīnas studijām (1833–1841). Studiju laikā pievienojās vecākajai Kurzemes vācbaltiešu studentu korporācijai “Curonia” (1836). Viens no viņa mācībspēkiem bija slavenais medicīnas zinātnieks (ķirurģijā) Nikolajs Pirogovs (Николай Иванович Пирогов).

Pēc ārsta diploma iegūšanas 02.1842. J. Bārs uz īsu brīdi apmetās Žagarē, Kauņas guberņā, bet jau 1844. gadā pēc Elejas grāfa Paula fon Medēma (Paul Graf von Medem) ieteikuma ieņēma Kurzemē ienesīgāko muižas ārsta vietu Dundagā pie barona Kārļa Kristiāna fon Osten-Sakena (Carl Christian von der Osten-Sacken). Vieta pēc ārsta un barona Kārļa Georga Teodora fon Bolšvinga (Carl Georg Theodor von Bolschwing) pēkšņās nāves bija vakanta un Kurzemes, arī Jelgavas, ārstu iekārota. Dundagā ārsta prakse pakāpeniski nodrošināja finansiālo stabilitāti. Šajā periodā Kurzemi plosīja holeras epidēmija, kas smagi skāra visu Krievijas Eiropas daļu, arī Baltijas guberņas. 1855. gadā J. Bārs pārcēlās uz Kuldīgu un 1862. gadā kļuva par apriņķa ārstu, tas ir, medicīnas administratoru ar plašu darbalauku. Šo amatu J. Bārs pildīja līdz 1878. gadam, kad atteicās no ārsta prakses redzes pasliktināšanās dēļ, bet gadu vēlāk viņš mira no vēža. Kā zinīgs un prasmīgs ārsts J. Bārs baudīja lielu uzticību sabiedrībā. 

1867. gadā J. Bāram piešķīra civildienesta titulpadomnieka pakāpi, 1877. gadā – galma padomnieka (hofrāta) pakāpi. 

Nozīmīgākais J. Bāra darbībā ir saistāms ar veikumu latviešu valodniecībā. Viņa 1847. gadā rosinātās izmaiņas rakstībā ir mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas pamatā. J. Bārs pirmais ieteica patskaņa garumu apzīmēt ar horizontālu svītriņu, novērsa dubultlīdzskaņus un t. s. čupu burtus (sch=š, tsch=č). Fonētikā J. Bārs pirmais pareizi noteica latviešu valodas skaņu sistēmu, raksturoja lauzto un stiepto intonāciju, galvenās skaņu pārmaiņas runas plūsmā, izvirzīja šaurā un platā “e” lietošanas nosacījumus. J. Bāra valodnieciskos darbus turpmāk atzinuši un izmantojuši Augusts Bīlenšteins, Juris Alunāns un citas valodniecības autoritātes. 

Ārsts un valodnieks J. Bārs ir viena no savdabīgākajām personībām latviešu literatūras, medicīnas un Latvijas 19. gs. vēsturē vispār. Viņš ir pirmais latviešu tautības valodnieks, viens no pirmajiem latviešu ārstiem (pēc medicīnas vēsturnieka Arņa Vīksnas aprēķiniem – sestais). Laikā, kad strauji sāka veidoties latviešu inteliģence, J. Bārs gāja savrupu ceļu, balstīdamies akadēmiskās zināšanās, kuras, par spīti šaurai materiālai rocībai, viņam izdevās sasniegt. 

J. Bārs bija arī literāts, publicēja labskanīgas dzejas un atdzejojumus. Viņš pirmais sāka tulkot krievu rakstnieku darbus latviešu valodā – tās bija Ivana Krilova (Иван Андреевич Крылов) fabulas, kas J. Bāra atdzejojumā publicētas “Latviešu Avīzēs” 1846. un 1847. gadā. J. Bārs darbojās Latviešu literārajā (draugu) biedrībā, kur uzstājās ar priekšlasījumiem valodniecības jautājumos. Sabiedriskajos uzskatos J. Bārs bija dedzīgs latviešu pārvācošanas pretinieks un nacionāls cīnītājs vēl pirms jaunlatviešu kustības. Tā kā viņš nonāca konfliktā ar vietējiem muižniekiem un mācītājiem, viņam vairs nebija iespējams īstenot mūža lielāko ieceri – latviešu valodas vārdnīcas sastādīšanu.

1978. gadā mākslinieks Jānis Strupulis izveidoja bronzas piemiņas medaļu J. Bāram. Vecais Dundagas doktorāts, kurā dzīvoja J. Bārs, šodien vairs nav saglabājies (ēku nojauca 1969. gadā), taču ir palicis vietvārds Dakterleja (lejpus dzirnavām). Kuldīgas vecie kapi tagad ir pārveidoti parkā, taču laika gaitā izdzisušo un nolīdzināto J. Bāra kapa vietu izdevās lokalizēt un 10.1985. iezīmēt ar piemiņas akmeni.