Oto fon Hūns pirmais aizsāka baku vakcināciju Krievijas Impērijā (27.11.1800.), Aleksandra Augstumu iestādes (tagad Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs) dibinātājs (1824) un pirmais direktors. Veica plašus pētījumus Vidzemes un Rīgas iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošanā, epidēmiju ierobežošanā, demogrāfijā un topogrāfijā.

O. fon Hūns piedzima Jelgavā Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendenta, mācītāja un garīgo grāmatu izdevēja Kristiana Hūna (Christian Huhn) un Durbes mācītāja meitas Sofijas Elizabetes Štafenhāgenas (Sophie Elisabeth Stavenhagen) ģimenē. Vecākais brālis Gothards Frīdrihs Kristians (Gotthard Friedrich Christian) bija mācītājs, kurš no kanceles sludināja baku potēšanas nepieciešamību un bija viens no vakcinācijas kabineta izveidošanas ierosinātājiem Jelgavā.

No 1780. gada līdz 1783. gadam O. fon Hūns mācījās Jelgavas akadēmiskajā ģimnāzijā Academia Petrina (atklāta 1775. gadā; tagad te atrodas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs). 1784. gadā Halles Universitātē (tagad Martin-Luter-Universität Halle-Wittenberg) vienu semestri studēja teoloģiju, tad pievērsās medicīnai un no 1785. gada studēja Getingenē (Universität Göttingen; tagad Georg-August-Universität Göttingen), saņemot universitātes zelta medaļu par labāko konkursa darbu (1785). 1788. gadā Getingenes Universitātē ieguva Dr. med. grādu, aizstāvēdams darbu par medicīnisku un ķirurģisku novērojumu kopojumu (Observationum medicarum ac chirurgicarum, fasciculus. Cum tabula aenea). 1789. gadā O. fon Hūns Pēterburgā nokārtoja eksāmenu, lai iegūtu tiesības strādāt par ārstu Krievijas Impērijā.

1789. gadā O. fon Hūns kļuva par Rīgas kara hospitāļa (dibināts 1754. gadā) otro ārstu, bet drīz vien pievērsās privātpraksei, īsā laikā kļūdams par populāru ārstu Rīgā. 1804. gadā viņš pēc grāfa Andreja Razumovska (Андрей Кириллович Разумовский) aicinājuma pārcēlās uz Maskavu. 1805. gadā kā grāfa A. Razumovska mājas ārsts apceļoja Ukrainu un 1806. gadā trijos sējumos Maskavā izdeva savus ceļojuma iespaidus par Ukrainu (Flüchtige Bemerkungen auf einer Reise von Moskau nach Klein-Rußland). 1808. gadā O. fon Hūns pārdeva savu 2000 sējumu lielo bibliotēku Maskavas Universitātei (Императорский Московский университет; tagad Московский государственный университет имени М. В. Ломоносова).

No 1809. gada līdz 1811. gadam – Napoleona karu laikā – pēc kņaza Nikolaja Repņina (Николай Васильевич Репнин) uzaicinājuma O. fon Hūns kļuva par Krievijas Impērijas vēstniecības ārstu Kaselē un Parīzē. No 1811. gada līdz 1813. gadam strādāja par ārstu Pēterburgā. 1813. gadā O. fon Hūns ar ģimeni atgriezās Rīgā, darbojās kā ārsts, zinātnieks, vēsturnieks un kultūras darbinieks.

21.09.1824. O. fon Hūns Rīgas apkaimē (Otrā Ķeizardārza teritorijā Aleksandra Augstumos) pie Sarkandaugavas dibināja “Dievam tīkamu iestādi” (Богоугодное учреждение на Александровских высотах) garā vājajiem, nespējniekiem, ar iekāriskām slimībām sirgstošajiem, pārmācāmajiem un spaidu darbos norīkotajiem. Dziednīcā ar 221 vietu strādāja viens ārsts – O. fon Hūns –, kurš vienlaikus līdz mūža galam bija arī iestādes direktors. Līdzās cietumniekiem (72), pārmācāmajiem (40), nespējniekiem (45) un venerisko slimību pacientiem (15) psihisko slimnieku ievietošanai un uzraudzībai bija atvēlētas 52 vietas. Iestādes nosaukums (Aleksandra Augstumi) saglabājās līdz pat 1944. gadam. 

Ar paliekošu vērtību bija O. fon Hūna sagatavotais un bagātīgi ilustrētais “Rīgas pilsētas topogrāfiskais apraksts ar ārsta novērojumu pielikumu” (vāciski Rīgā, 1795; Топографическое описание города Риги с приложением врачебных наблюдений, krieviski Pēterburgā, 1804), kas aptver daudzus svarīgus vēsturiskus datus un medicīniskus vērojumus.

1814. gadā iznāca “Papildinājums Vidzemes medicīnas topogrāfiskajam aprakstam ar baku potēšanas tabulām un rasējumiem par zemnieku istabām un pirtīm” (Дополнение к медико-топографическому описанию Лифляндии, krieviski Pēterburgā, 1814).

Medicīnā nozīmīgākais O. fon Hūna veikums ir pirmā baku vakcinācija Krievijas Impērijā 27.11.1800., izmantojot angļu ārsta Edvarda Dženera (Edward Jenner) 1796. gadā atklāto vakcinācijas metodi. Jau 11.1800. pēc O. fon Hūna lūguma Rīgas tirgotājs Džeimss Pīrsons (James Pierson) ar kuģi no Londonas atveda pirmo govju baku vīrusa porciju, jo, kā atzina O. fon Hūns, vietējām govīm viņš šādu slimību nav varējis konstatēt (E. Dženers atklāja, ka serums, kas iegūts no govs, kura slimo ar bakām, ir efektīvāks aizsarglīdzeklis nekā no slima cilvēka limfas ņemtais). 

1803. gadā O. fon Hūns Rīgā kopā ar Rīgas pilsētas slimnīcas pirmo ārstu Joahimu Edleru fon Rammu (Joachim Edler von Ramm) atvēra pirmo tā saukto baku potēšanas institūtu (Schutzpockeninstitut), kas faktiski bija vakcinācijas kabinets, kur bez maksas potēja visus, kas to vēlējās. Sākotnēji potēšana notika O. fon Hūna mājā, un līdz 12.08.1804. vakcīnu bija saņēmuši 979 bērni un pieaugušie.

Vēsturiski nozīmīgas ir arī vairākas O. fon Hūna publikācijas par bakām vācu un krievu valodā, no kurām ievērojamākā ir 1807. gadā izdotā “Vispārējā aizsargbaku ieviešana Eiropas un Āzijas Krievijā” (Повсеместное введение предохранительной оспы в Европейской и Азиатской России, vāciski un krieviski, Maskava, 1807).

O. fon Hūns bija ne tikai ārsts, bet arī novators. Visu dzīvi viņš tiecās ieviest praktiskus uzlabojumus visdažādākajās jomās, piemēram, atklāja Rīgā pirmo publisko dušu pie Daugavas (1790), lai mazinātu noslīkšanas risku.

Krievijas imperatora Pāvila I (Павел I Петрович Романов) naudas balva (1000 rubļu) par Rīgas topogrāfisko aprakstu, ko vēlāk tulkoja un izdeva par valsts līdzekļiem (1798), Krievijas imperatores Marijas Fjodorovnas (Мария Фёдоровна, dzimusi kā Virtembergas Sofija Doroteja, Sophia Marie Dorothea Auguste Luise von Württemberg) briljanta gredzens par baku vakcinācijas uzsākšanu un galma padomnieka civildienesta pakāpe (1801), Krievijas imperatora Aleksandra I (Александр I Павлович) briljanta gredzens par Vidzemes medicīnisko topogrāfiju (1812), Ķeizariskās brīvās ekonomikas biedrības (Императорское Вольное экономическое общество) zelta medaļa (1829) par sasniegumiem baku vakcinācijā. O. fon Hūns bija apgaismības ideju popularizētājs un centās īstenot jaunas ieceres, kas uzlabotu sabiedrības veselību. 

O. fon Hūns apbalvots ar Krievijas Impērijas IV šķiras Sv. Vladimira ordeni (1821) un II šķiras Sv. Annas ordeni (1827). Londonas Karaliskās Dženera biedrības (Royal Jennerian Society) goda biedrs (1822). Pēterburgas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas (Санкт-Петербургская медико-хирургическая академия) goda loceklis (1803). Rīgas literāri praktiskās pilsoņu savienības (Literärisch-praktische Bürgerverbindung) un Kurzemes literatūras un mākslas biedrības (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst) biedrs no to izveidošanas brīža.

Par O. fon Hūna dzīvi, darbu, jaunievedumiem un nepublicētajiem darbiem var uzzināt Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra muzeja ekspozīcijā.