Pirmās ziņas par savrupatradumiem šajā teritorijā ir no 1924. gada, kad, rokot robežkupicu no Alsungas muižas atdalītajām jaunsaimniecībām, atrastas senlietas – bronzas sakusumi un bronzas rotaslietas – gredzeni, aproces. Senkapu teritorija tika iedalīta Kalniņu jaunsaimniecībai, 1959. gadā Kalniņu mājas dabā vairs nepastāvēja, bet, lai nerastos pārpratumi, Kalniņu senkapu nosaukums paturēts. 1924. gadā Kārlis Rubulis Pieminekļu valdes uzdevumā veica pārbaudes izrakumus un atsedza melnu zemes slāni, kurā atrada tikai atsevišķus senlietu fragmentus. Turpmākos gadus teritorija tika apstrādāta lauksaimniecībā, senlietas izarot. 1959. gadā uzkalniņa centrā tika izrakta būvbedre mājas celtniecībai, rakšanas laikā atrasts lielāks daudzums senlietu. Lai novērstu turpmākus postījumus 1959. un 1960. gadā arheoloģes Ievas Cimermanes vadībā notika arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā kopā tika izpētīti četri izrakumu laukumi 217 m² lielā teritorijā (1959. gadā 120 m², 1960. gadā 97 m²), izpētot tikai daļu senkapu teritorijas. Atsegti 35 ugunskapi un viens vēlāku laiku skeletkaps, iegūstot 1432 senlietas un to fragmentus. 1967. gadā senkapus apsekoja arheologs Ēvalds Mugurēvičs, kurš konstatēja, ka senkapu teritorijā ir uzcelta ēka ar šķūnīti. 1995. gadā arheologs Valdis Bērziņš apzināšanas ekspedīcijas laikā, apskatot senkapu teritoriju, konstatēja, ka tajā ierakta 1,5 x 4 m liela kartupeļu bedre, un izmestajās zemēs atrada bronzas kaklariņķi.

Kalniņu senkapi ir viens no plašāk pētītajiem vēlā dzelzs laikmeta un viduslaiku kuršu kapulaukiem Latvijas teritorijā. Senkapos apbedītie, visticamāk, sadedzināti ārpus kapa bedres, izņemot 2. kapu, kurā mirušā sadedzināšana varētu būt notikusi uz vietas kapa bedrē. Senkapu teritorijā speciāla mirušo dedzināšanas vieta nav konstatēta, tomēr uzkalniņa centrā esošā melnā un ogļainā zeme, kuras biezums vietām sasniedza 1 m, liek domāt, ka šajā vietā varēja notikt mirušo sadedzināšana. Seklāk ieraktie ugunskapi stipri postīti, apstrādājot zemi, tādējādi kapa bedres izmērs, forma un orientācija bija nosakāma tikai daļai apbedījumu. Atsegtos apbedījumus var iedalīt: pirmkārt, mazās, nepilnu 1 m² apaļās kapu bedrēs, kuru diametrs 0,5–0,9 m un kuras pildītas ar jauktu zemi un sīku oglīšu un kalcinētu kaulu piejaukumu, otrkārt, lielākas četrstūrainas un nenoteiktas formas kapu bedres 1,5–6 m² lielas. Kopumā pie šis grupas var pieskaitīt 26 bedres, 11 no tām ir četrstūra, bet 15 nenoteiktas formas. To pildījumā zeme ir gan gaišāka, gan arī tumšāka, jaukta ar oglītēm un kalcinētiem kauliem. Šajos kapos mirušo pīšļi kopā ar senlietām (degušas sārtā, lauztas, locītas) izkaisīti vai nu pa visu kapa bedri, vai novietoti kompaktās grupās kapa bedres apakšā.

Atsevišķi var izdalīt 2. kapu, kas pēc savas formas ir gareni ovāla 1,5 x 3 m liela un 1,10 m dziļa kapa bedre un kas pildīta ar ļoti tumšu un ogļainu zemi un lieliem ogļu gabaliem, iespējams, mirušais sadedzināts uz vietas kapa bedrē. Kapā atrastās senlietas, iespējams, norāda uz tā piederību vīrieša apbedījumam – trīs dzelzs šķēpu gali, zobena šķērša fragments, jostas sprādze un apkalumi, svaru kausiņu fragmenti u. c. Šajā kapā atrastos nedegušos gredzenus, smalko vīto kaklariņķi, miniatūro celu aužamo dēlīti un vērpjamo vārpstiņu I. Cimermane saista ar tuvinieku, sieviešu, ziedojumiem.

Vairumā apbedījumu atrodamie darbarīki, ieroči un rotas iepriekš salauztas un sadedzinātas kopā ar mirušo. Sieviešu kapos atrastas bronzas rotas (aproces, gredzeni, saktas, kaklariņķi, piekariņi), miniatūri priekšmeti (vērpjamās vārpstiņas, māla trauciņi, celu dēlīši u. c.), iedzīves priekšmeti (šujamās adatas) u. c. Vīriešu kapa inventārā dominē ieroči (dzelzs zobeni, cirvji, šķēpi), zirglietas (pieši, sedlu kāpšļi, laužņi), izkaptis, naži, šķiļamdzelži, bronzas rotas (aproces, saktas, gredzeni, kaklariņķi u. c.), svariņu piederumi, atslēgas, jostu piederumi u. c. Alsungas Kalniņu senkapos kā vīriešu, tā sieviešu kapos atrastas kuršiem raksturīgas lentveida aproces – pat līdz 10 vienā kapā. Vīriešu kapos atrastas arī aproces ar paplašinātu vidusdaļu un zvērgalvu galiem. Gandrīz visos kapos atrastas bezripas māla trauku lauskas un viena līdz sešas dzeramo ragu bronzas apmales. No saktām visizplatītākās ir pakavsaktas ar rēdžu galiem, kā arī magoņpogaļu, zvērgalvu un atrotītiem galiem. Vairākos vīriešu kapos atrastās bronzas krustveida saktas ar sudraba platējumu. Vīriešu kapos atrasti dažāda veida jostu apkalumi un sadalītāji, no kuriem daļa, iespējams, bijusi ar sudraba platējumu.

Alsungas Kalniņu senkapus sākts lietot no 11. gs. vidus / otrās puses, bet ļoti intensīvi tie izmantoti 12.–13. gs. Arī vēlākos gadsimtos šajos senkapos apbedīti mirušie, uz ko norāda atsegtais pēcapbedījums – skeletkaps bez piedevām, kā arī ziņas, ka senkapu teritorijā un apkārtnē vairākkārt atrasti skeletapbedījumi. I. Cimermane norāda, ka senkapus pārstāts izmantot līdz ar ordeņa nostiprināšanos šajā rajonā, kā piemēru minot Alsungas vācu pils celtniecību 1372. gadā.

Senkapi atrodas dažus simtus metru no Alsungas pilskalna (Dižgabalkalna), kas tiek saistīts ar senkapos apbedīto dzīvesvietu, bet, tā kā arheoloģiskā izpēte šajā vietā nav notikusi, tas nav droši pierādīts.

Uzkalniņu, kurā ierīkoti senkapi, no dienvidiem un rietumiem norobežo garena ieplaka, kurā agrāk tecējusi Roņavalkas upīte. Lieko ūdeņu novadīšanai 1957. gadā izraka novadgrāvi uz Užavas upi. No austrumu puses ieplaka ir lēzenāka, bet ziemeļos uzkalns pakāpeniski pāriet līdzenumā.

Alsungas Kalniņu senkapi ir reģistrēti jau kopš 1924. gada kā kuršu ugunskapi un ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Kalniņu senkapi, kā arī Alsungas pilskalns un Alsungas viduslaiku pils minēti gandrīz visos Alsungas novada un Kurzemes ceļvežos.