Alsungas pilskalnu pirmo reizi zinātniskajā literatūrā 1869. gadā minējis un tā aprakstu sniedzis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš to apsekoja 1866. gada vasarā. Viņš atzīmēja, ka, neņemot vērā to, ka kalnam nav vērojamas izteiktas mākslīgas nocietināšanas pazīmes, tas uzskatāms par 1230. gadā kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto Alsungas (Aliswanges) pils vietu, jo citi pilskalni Alsungas tuvumā nav zināmi. 14.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš pirmais pieminēja, ka kalnu dēvē par Dižgabalkalnu. E. Brastiņš arī pirmais fiksēja iespaidīgo, to ietverošo terasi un norādīja, ka gan plakumā, gan terasē konstatējams līdz 2 m dziļš kultūrslānis. Ziemeļrietumu stūris jau toreiz bijis postīts, grābjot granti. 20. gs. 20. gadu otrajā pusē presē tika publicēti atsevišķi raksti par to, ka pilskalns netiek kopts un tā terases postījusi jauna apbūve. Otrā pasaules kara laikā pilskalna plakumā bija ierīkots novērošanas tornis.

Pirmās teikas par pilskalnu minēja jau A. Bīlenšteins, kurš fiksēja nostāstus, ka zem tā atrodoties pagrabs, bet pats kalns izmantots senos karos, lai apšaudītu Alsungas ordeņa pili. Viņš pierakstījis arī trīs teikas par Alsungu 16.–17. gs. E. Brastiņš minēja nostāstus par to, Dižgabalkalnu – Alsungas pilskalnu – “esot vergu laikos licis sanest lielskungs Šverins un ka kalnā esot senāk caurums bijis”.

Alsungas pilskalns ir ierīkots savrupā, 8–10 m augstā ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientētā ovālā paugurā Užavas upes pietekas Kauliņas krastā, uz kuras pie Mazreģvalka vēlāk uzstādināts Dzirnavezers. Pilskalna plakums ir 22 x 54 m liels. Visapkārt plakumam, apmēram 3–4 m zemāk, to ietver ap 8 m plata terase. Kādreiz izlīdzinātā plakuma virsma nelīdzena, vērojamas atsevišķas sen ieraktu bedru vietas un bijušā novērošanas torņa pamatu vieta. Tā rietumu un austrumu pusē jau kopš 20. gs. 20. gadu otrās puses cieši klāt nogāzei uzceltas ēkas, kas šajos virzienos traucē pilskalna vizuālo uztveramību.

Ap 2010. gadu pilskalna rietumu nogāzē nesaskaņoti tika izveidotas kāpnes, bet jau iepriekš kalna Pils ielas puses nogāzē velēnas kārtā ir ierakti akmeņi, kas veido Latvijas valsts kontūru un kuru konteksts ar objektu kopumā nav izprotams. Pēdējos gados pilskalna plakums un nogāzes tiek regulāri pļautas, Pils ielas malā, pilskalna pakājē, uzstādīta par pilskalnu informējoša norādes zīme.

Alsungas pilskalns līdz šim arheoloģiski nav pētīts. Ir ziņas, ka pie pilskalna 1938. gadā atrasti dzelzs šķēpu gali, gredzeni un citas senlietas. 2012. gadā apzināšanas ekspedīcijas laikā pilskalnā kurmju rakumos tika atrastas vairākas bezripas trauku lauskas, tostarp divas švīkātās keramikas, kas ir apliecinājums tam, ka pilskalna apdzīvotības pirmsākumi saistāmi jau ar agro metāla periodu.

To, ka pilskalns bijis apdzīvots arī vēlajā dzelzs laikmetā, netieši apliecina apstāklis, ka tikai ap 200 m uz rietumiem no tā atrodas jau kopš 1924. gada zināmie Alsungas Kalniņu senkapi. Tos postīja celtniecības darbu laikā 20. gs. 50. gadu beigās, un tāpēc 1959. gada maijā tur tika veikti aizsardzības izrakumi arheoloģes Ievas Cimermanes vadībā. Izrakumi turpinājās 1960. gada vasarā. Kopumā izrakumos izpētīja 217 m² lielu platību, atklājot 35 ugunskapus un kopā ar savrupatradumiem iegūstot vairāk nekā 1400 senlietu. Tika konstatēti vismaz trīs atšķirīga izveidojuma apbedījumi: ar labi saskatāmām, ogļainu zemi pildītām kapu bedrēm, ar četrus un vairāk kvadrātmetrus lielām, jauktu zemi pildītām kapu bedrēm, kurās nereti sastopamas garas koku ogles, un ar neliela izmēra apaļām kapu bedrēm. Apbedījumos līdzi, kā jau tas kuršiem ierasts, doti dzīvē lietotie darbarīki, ieroči un rotas, bieži priekšmetus iepriekš salaužot un tad sadedzinot kopā ar mirušo. Pārsvarā dedzināšana notikusi ārpus kapa, bet garo koka ogļu atradumi atsevišķos gadījumos arī pieļauj iespēju, ka mirušie sadedzināti kapu bedrēs. Apbedīšanas tradīcijas un atradumi ļauj secināt, ka kapulauks lietots no 11. gs. līdz 13. gs. un uzskatāms par Alsungas pilskalnā dzīvojošo iedzīvotāju apbedījumu vietu.

Alsungas pilskalns, līdzīgi kā netālu esošie Kalniņu senkapi un Alsungas viduslaiku pils, minēts gandrīz visos savdabīgajam Alsungas novadam un Kurzemei kopumā veltītajos ceļvežos. Vietējie iedzīvotāji ar šiem objektiem lepojas; tie atrodas pašvaldības īpašumā.