Alsungas pilskalnu pirmo reizi zinātniskajā literatūrā 1869. gadā minējis un tā aprakstu sniedzis ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš to apsekoja 1866. gada vasarā. Viņš atzīmēja, ka, neņemot vērā to, ka kalnam nav vērojamas izteiktas mākslīgas nocietināšanas pazīmes, tas uzskatāms par 1230. gadā kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto Alsungas (Aliswanges) pils vietu, jo citi pilskalni Alsungas tuvumā nav zināmi. 14.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš pirmais pieminēja, ka kalnu dēvē par Dižgabalkalnu. E. Brastiņš arī pirmais fiksēja iespaidīgo, to ietverošo terasi un norādīja, ka gan plakumā, gan terasē konstatējams līdz 2 m dziļš kultūrslānis. Ziemeļrietumu stūris jau toreiz bijis postīts, grābjot granti. 20. gs. 20. gadu otrajā pusē presē tika publicēti atsevišķi raksti par to, ka pilskalns netiek kopts un tā terases postījusi jauna apbūve. Otrā pasaules kara laikā pilskalna plakumā bija ierīkots novērošanas tornis.