Sorbu valodās runā Lauzicas (sorbu Lužica) sorbi – autohtona slāvu etniskā grupa, kas dzīvo vēsturiskajā Lauzicas reģionā, mūsdienu Vācijas austrumu daļā (Brandenburgas un Saksijas federālajās zemēs). Bieži minētais runātāju skaits (20 000 augšsorbu, 2 000 lejassorbu) ir aplēse, kas pamatota uz daudzvalodu pašvaldību iedzīvotāju skaitu un skolēnu skaitu sorbu skolās. Īpaši lejassorbu valoda ir uz izmiršanas robežas. Turklāt mūsdienās visi etniskie sorbi ir pilnīgi bilingvāli, un sorbu valodu lietošana bieži vien aprobežojas ar privāto sfēru. Lai gan abām valodām ir mazākumtautību (un pat oficiālo) valodu statuss un tās saņem ievērojamu atbalstu no dažādām izglītības un kultūras iestādēm (ievērojamākā ir 1912. gadā dibinātā Domowina (“Tēvija”)), tomēr jau ilgu laiku samazinās dzimtās valodas runātāju skaits un tās lietojuma plašums dažādās komunikatīvās situācijās. Pašreizējā sliktā sociolingvistiskā situācija ir saistīta arī ar ogļu ieguvi Lauzicā, kuras dēļ daudzi sorbu ciemi ir bijuši spiesti pārvākties, un sorbu masveida pārcelšanās uz citiem reģioniem ir novedusi pie sākotnējā valodas monolīta izjaukšanas vai tā pārveidošanos par valodas salām. Likumdošanā noteiktajā bilingvālajā apgabalā, kurā publiskajā telpā ir atrodamas divvalodu iezīmes, ietilpst t. s. “katoļu apgabals” (īpaši ciemi Ralbica/Rožante un Hrosčica), kur vairāk nekā 80 % iedzīvotāju ģimenē joprojām runā sorbiski, bet arī vairāki citi Lauzicas ciemi, kur dzimtā valoda ir sastopama tikai sporādiski, galvenokārt vecākajā paaudzē. Sorbi izdod arī savus periodiskos izdevumus, tiem ir ikdienas četru stundu radio pārraide un pusstundas ikmēneša televīzijas žurnāls Wuhladko (“Lodziņš”) jeb Łužyca (“Lauzica”).

Vācu valodai vienmēr ir bijusi un joprojām ir liela ietekme uz sorbu valodām; tās parasti pārņem vācu vārdus, taču to ietekmē arī vācu fonētika (/r/ > /R/) vai sintakse (darbības vārds teikuma/frāzes beigās). Mūsdienās vācu valoda līdztekus angļu valodai ietekmē sorbu valodu likteni globālajā pasaulē.

Sorbu valodās ir 7 (8) patskaņi (to kvantitāte neietekmē nozīmi) un 30 līdzskaņi.

Gan augšsorbu, gan lejassorbu valodā ir patskanis o bijušās cietās jeras vietā, savukārt e mīkstās jeras vietā. Nazālie patskaņi ir vokalizējušies šādi: augšsorbu ę  > (j)a, ǫ > u; lejassorbu ę > ě, ǫ > u. Augšsorbu valodā ir notikusi pārmaiņa g > h.

Sorbu valodu īpatnība ir protēze w- (izrunāta bilabiāli) vārda sākumā, kas atšķirībā no citām slāvu valodām ir arī rakstu valodas sastāvdaļa.

Uzsvars ir pastāvīgs, realizēts galvenokārt pirmajā zilbē.

Sorbu alfabēta pamatā ir latīņu alfabēts, kas papildināts ar burtiem un dažām diakritiskajām zīmēm – č, ć, ě, ł, ń, ó, ř, š, ž un burtkopām dź, ch. Augšsorbu valodā ir 37 grafēmas: A a, B b, C c, Č č, Ć ć, D d, Dź dź, E e, Ě ě, F f, G g, H h, Ch ch, I i, J j, K k, Ł ł, L l, M m, N n, Ń ń, O o, Ó ó, P p, Q q, R r, Ř ř, S s, Š š, T t, U u, V v, W w, X x, Y y, Z z, Ž ž. Savukārt lejassorbu alfabētā ir 37 burti, no kuriem astoņi ir patskaņi un 29 līdzskaņi. Atšķirībā no augšsorbu valodas tajā ir burti ŕ, ś un ź, bet nav burtu ř, dź un ch.

Pirmajā sorbu rakstības posmā (pirmais nepārtrauktais teksts augšsorbu valodā – Budyska přisaha (“Budišinas zvērests”) datēts ar 16. gs. otro pusi, senākais rokraksts lejassorbu valodā ir Miklavuša Jakubica (Miklawusch Jakubica) 1548. gada Jaunās Derības tulkojums) pamatā bija vācu rakstība, bet no 17. gs. tika veicināts čehu valodas modelis, kas bija piemērotāks abu valodu tipoloģiskā tuvuma dēļ. Šī pareizrakstības sistēma galvenokārt balstās uz fonoloģiskiem, analoģiskiem un etimoloģiskiem principiem. Līdz 1945. gadam paralēli lietoja fraktūru un latīņu rakstību; no 18. gs. izveidojās divas rakstības augšsorbu valodas izloksnēm un viena lejassorbu izlosknēm. Tikai 20. gs. 50. gados vairākas paralēlās augšsorbu valodas rakstības normas tika apvienotas vienā. Pēdējā lielā augšsorbu valodas pareizrakstības reforma notika 2005. gadā, galvenokārt integrējot dažus svešvārdus (kompjuteris) un ieviešot svešvārdu paradigmas ar protēzi j-. Augšsorbu un lejassorbu valodas komisijas regulāri tiekas, lai apspriestu aktuālos valodas jautājumus.

Sorbu valoda ir fleksīva valoda ar daudzām sarežģītām lokāmo vārdu paradigmām. Tajā ir saglabājušās daudzas parādības, kas citās slāvu valodās pamazām ir izzudušas, piemēram, divskaitlis vai vienkāršais pagātnes laiks (aorists un imperfekts), lai gan mūsdienās šie senie elementi drīzāk ir izzuduši, īpaši dzīvajā sarunvalodā.

Augšsorbu valodā ir septiņi locījumi (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, lokatīvs, vokatīvs un instrumentālis) un trīs gramatiskie skaitļi (bez vienskaitļa un daudzskaitļa arī divskaitlis). Lejassorbu valodā ir 6 locījumi: vokatīvs ir izzudis.

Īpašības vārdiem ir locījums, skaitlis un dzimumus, daudziem īpašības vārdien ir arī salīdzināmās pakāpes (pamata, salīdzināmā un pārākā; gramatikās aprakstīts arī t. s. absolutīvs, kuru veido, pārākajai pakāpei pievienojot priedēkli na-, piemēram, rjany (jauks) – rjeńši – najrjeńši – nanajrjeńši). Ir izzudušas īpašības vārdu īsās formas.

Darbības vārdiem ir skaitļa (vienskaitlis, divskaitlis, daudzskaitlis), kārtas (aktīvs, pasīvs, medijs – t. i., atgriezeniskais pasīvs), veida (pabeigts, nepabeigts), laika (tagadne, pagātne, nākotne, perfekts, pluskvamperfekts), personas (1., 2., 3.) un izteiksmes (īstenības, vēlējuma, pavēles) kategorijas; saliktajām darbības vārdu formām ir arī dzimte (vīriešu, sieviešu, nekatrā).

Augšsorbu valodai raksturīga iezīme salīdzinājumā ar citām rietumslāvu valodām ir arī slāvu analītiskā perfekta (wón je wobwliwował) un sintētiskā preterita (wón wobwliwowaše) saglabāšana, kas sastopams divās formās (aorists, imperfekts), saskaņojot ar verba veida kategoriju.

Darbības vārda veidā tiek izšķirts aktīvs un pasīvs. Abās valodās tiek lietots “progresīvais” pasīvs ar vācu palīgdarbības vārda werden ‘kļūt’ aizguvumu: augšsorbu wordować, lejassorbu wordowaś. Tomēr šī pasīva forma augšsorbu valodā ir tikai sarunvalodas iezīme, rakstītajā valodā tā lielākoties aizstāta ar atgriezenisko pasīvu.

Interesanta iezīme ir neprecēto un precēto sieviešu nošķiršana pēc uzvārda galotnes. Neprecētām sievietēm un meitenēm tā ir galotne -ec/-ic vai -ojc, precētām sievietēm -owa/-ina.

Vārdu secība sorbu valodās ir brīva. Tās pamatveids ir SOV (subjekts, objekts, darbības vārds) vai SVO; raksturīga vācu valodas sintakse teikumu saliktajās darbības vārda formās, piemēram, Hanka je wčera wječor hižo wobjed za dźensa zwariła (Hanka jau vakar ir pagatavojusi šodienas pusdienas).

Leksikas pamatā ir vārdi no pirmsslāvu valodas, taču ievērojamam skaitam vārdu nav analogu nevienā citā slāvu valodā: nan ‘tēvs’, kołp ‘gulbis’, žro ‘kodols’, cyroba ‘ēdiens’, tykanc ‘kūka’. Mūsdienu vārdu krājums, lai samazinātu aizguvumu skaitu no vācu valodas, ir papildināts ar daudziem kalkiem: syćomłóćawa ‘kombains’ < vācu Mähdrescher, pjerobul ‘badmintons’ < vācu Federball, zynkopask ‘magnetofona lente’ < vācu Tondband, šuskaty honjak ‘reaktīvais iznīcinātājs’ < vācu Düsenjäger u. c. Salīdzinot ar citām slāvu valodām, daudz izplatītāka ir kompozīcija, tomēr sarunvalodā priekšroka tiek dota tiešajiem aizguvumiem no vācu vai angļu valodas.

Atšķirības starp augšsorbu un lejassorbu leksiku: swoboda × lichota ‘brīvība’, chěža × wjaža ‘māja’, twarjenje × chrom ‘ēka’, patoržica × gwězdka ‘Ziemassvētku vakars’, zbožo × gluka ‘laime’, swačina × pojědank ‘launags’, prajić × groniś ‘sacīt’, lutować × žariś ‘taupīt’.

Sorbu valodai ir divi literārās valodas varianti: augšsorbu (Augšlauzicā) un lejassorbu (Lejaslauzicā). Tie ir ļoti tuvi, daudzmaz saprotami, ar nelielām atšķirībām fonētikā (augšsorbu g > h) un leksikā (augšsorbu valoda ir tuvāka čehu valodai, lejassorbu – poļu valodai). Lauzicas centrālajā teritorijā vairākos tekstos ir saglabājies īpašs Slepas dialekts, kas ir uz robežas ar augšsorbu un lejassorbu valodu. 20. gs. 50. un 60. gados veikti dialektu pētījumi, labi dokumentēta arī mūsdienu “katoļu apgabala” sarunvaloda. Tas ir etniski un lingvistiski stabilākais apgabals visā Lauzicā, un augšsorbu valoda šeit joprojām ir dominējošā valoda ikdienas dzīvē.

Sorbu valoda ir attīstījusies no sākotnējās slāvu valodas, un sorbu dialekti veido īpašu rietumslāvu valodu grupu līdzās lehu (poļu, kašubu) un čehoslovāku dialektiem. Mūsdienu sorbu senči – slāvu ciltis lauziči un milčani – apdzīvoja Lauzicu no 7. līdz. 9. gs. – šajā laikā pirmo reizi ir dokumentēts nosaukums Lauzica/lauziči. Tomēr jau 10. gs. slāvu ciltis pakļāvās Austrumfranku impērijas uzbrukumiem un nonāca vācu varā. No 1329. līdz 1635. gadam Augšlauzica bija Čehijas kroņa zemju daļa, bet pēc tam pārgāja Saksijas kūrfirstes pakļautībā. Pirmie sorbu teksti tika sagatavoti 16. gs. vidū reformācijas kustības ietvaros: tie bija reliģisko tekstu tulkojumi, paredzēti liturģijai dzimtajā valodā; 17. gs. līdzīgi tulkojumi tika pievienoti arī katoļticīgajiem Lauzicā. 19. gs., nacionālās atmodas laikā, plašākā mērogā sāka veidoties sorbu literatūra un mūzika, tika dibinātas tautiskas biedrības Matica (augšsorbu 1847. gadā, lejassorbu – 1880. gadā), daudz kultūras biedrību un koru, kā arī tika izveidota sokolu kustība, ko iedvesmoja atmoda čehu zemēs. Tomēr atšķirībā no citām slāvu tautām sorbi nekad nav ieguvuši savu valsti vai autonomas minoritātes statusu kādā teritorijā. Trešā reiha laikā pakāpeniski tika aizliegtas visas sorbu biedrības un izdevējdarbība. Pēc Otrā pasaules kara sorbiem tika piešķirts nacionālās minoritātes statuss, un pirmo reizi minoritāšu tiesību aizsardzība tika īstenota ar likumu. Tomēr visām kultūras aktivitātēm bija jāatbilst valsts politiskajai līnijai, un pat tiesiskā aizsardzība nenovērsa daudzus politiskus soļus, kas vēl vairāk veicināja lielākās daļas sorbu ciemu ģermanizāciju (skolu slēgšana, sorbu izglītības atcelšana vai pārcelšana uz mācībām pēcpusdienā u. c.). Vācijas atkalapvienošanās laikā tika atjaunotas gandrīz visas pēc Otrā pasaules kara izveidotās sorbu iestādes, kuru finansēšanu tagad organizē Lauzicas fonds, kurā iemaksas veic Brandenburgas un Saksijas federālās zemes, kā arī Vācijas Federatīvā Republika. Tomēr sorbu valodas lietošanas tiesību īstenošana joprojām nav pašsaprotama, kā to apliecina protests pret skolas slēgšanu Hrosčicā 2001. gadā un citi konflikti.