P. Klemms publicēja rakstus par iesprūdušām trūcēm, zarnas sieniņas izmaiņām iesprūdušas trūces gadījumā, peritiflītu, akūtu apendicītu, hronisku apendicītu, trūces īpatnībām bērnu vecumā, šautām brūcēm vēdera dobumā ar kuņģa un zarnu bojājumiem, tetānusu (stingumkrampjiem), šujamā materiāla aseptiku, ketguta ligatūru fistulām, primāru peritonītu un citus.
Jau 1899. gadā P. Klemms veica ne tikai vairākas peritiflīta drenāžas, bet arī apendektomijas, kā arī osteomielīta ārstēšanā izmantoja plašu paraosālas flegmonas un kaula atvēršanu ētera narkozē, tamponējot ar lizoformā samērcētiem tamponiem.
20. gs. sākumā P. Klemms bija Krievijas Impērijā iznākošā prestižākā medicīnas žurnāla vācu valodā (St. Petersburger Medizinishe Wochenschrift) līdzredaktors un publicēja vairākus pētījumus par aklās zarnas iekaisumu (Über Blinddarmentzündung, 1896).
Vairāki P. Klemma darbi medicīnā kļuvuši par hrestomātiskiem, piemēram, 1905. gadā par vienu no akūta apendicīta iemesliem, kas īpaši raksturīgs augošam bērnam, viņš atzinis limfaudu iekaisumu (Über die Erkrankung des lymphatischen Gewebes und ihr Verhältnis zur Appendicitis, 1906). Berlīnē izdota P. Klemma monogrāfija par osteomielītu bērniem (Die akute und chronische infektiöse Osteomyelitis des Kindesalters. Auf Grund Eigener Beobachtungen und Untersuchungen, 1914).