Iršu kolonija ir nozīmīga kultūrvēsturiska parādība Baltijas teritorijā, kuras izcelsme saistāma ar Krievijas Impērijas ietekmīgo vācisko aprindu vēlmi sekmēt teritorijas apdzīvotību un veicināt impērijas dažādu nostūru eiropeizāciju. Tās pastāvēšanas nepilnu divu gadsimtu laikā kolonijā galvenokārt apmetās amatnieki un zemnieki no dažādām vācu pavalstīm. Laika gaitā daudzi no kolonistiem (“iršinieki”) kļuva Baltijā un pasaulē pazīstami cilvēki. Daudzas iršinieku dzimtas un viņu pēcteči joprojām pastāv un apzinās savu kultūrvēsturisko mantojumu.

Iršu kolonijas pirmsākumi meklējami Krievijas Impērijas īstenotajā politikā, kuras mērķis bija Krievijas eiropeizācija un modernizēšana. Kā šāda mērķa sasniegšanas instrumentu Krievijas cari redzēja Rietumeiropas kolonistu izmitināšanu mazapdzīvotajos Krievijas nostūros. Īpaši kolonizācija uzplauka carienes Katrīnas II (Екатерина II Алексеевна) laikā. Katrīna II pati bija vāciskas izcelsmes, tādēļ īpaši uzrunāja tieši dažādās vācu zemes. Teritoriāli sadrumstalotās vācu pavalstis tobrīd bija pārapdzīvotas, bieži bija novērojams saspīlējums reliģisko kopienu (katoļu un protestantu starpā), tādēļ tur bija plašas aprindas, kas bija gatavas pamest dzimto zemi.

22.07.1763. Katrīna II izdeva rīkojumu, kas paredzēja kolonizācijai nodot apmēram 200 kvadrātkilometrus lielu teritoriju starp Koknesi un Ērgļiem. Tur atradās Iršu muiža (Hirschenhof) un Altenes muiža (Helfreichshof), kas piederēja kronim. Iršu muižas nosaukums bija radies 1637. gadā, kad muižu Zviedrijas karaliene Kristīna (Drottning Kristina) uzdāvināja zviedru majoram Ābramam Larsonam Hiršam-Krūnjurtam (Abraham Larsson Hirsch-Cronhjort).

1764.–1766. gadā tika nokārtots nepieciešamais starptautiski tiesiskais regulējums, lai tā rezultātā 10.1766. šajā teritorijā apmestos 85 ģimenes – kopskaitā 262 personas no Svētās Romas Impērijas, kurā toreiz ietilpa dažādas vācu zemes. Visu sākotnējo ieceļotāju ģimenes ir zināmas un laika gaitā to uzvārdi guva plašāku atpazīstamību Baltijas reģionā, tostarp Asmusi (Assmus), Bīdermaņi (Biedermann), Dekerti (Deckert), Erhardi (Erhard), Gangnusi (Gangnus), Hāzenfūsi (Hasenfuß), Litkes (Lütke), Luci (Lutz), Milleri (Müller), Rātfelderi (Rathfelder), Šmiti (Schmidt) u. c. Lielākoties tie bija ieceļotāji no rietumvācu teritorijām – Pfalcas, Darmštates –, mazāk no ziemeļaustrumu vācu zemēm, piemēram, Brandenburgas, Prūsijas, Pomerānijas.

Neskatoties uz to, ka kolonijas izveides mērķis bija lauksaimnieciskā kolonizācija, pēc nodarbes izceļotāji lielākoties bija amatnieki. Kolonisti atšķirībā no vietējiem iedzīvotājiem bija brīvi ļaudis, kaut gan viņi nedrīkstēja bez atļaujas pamest koloniju. Kolonistus uz 10 gadiem atbrīvoja no nodevām un uz 100 gadiem – no karaklausības, atļāva ticības, valodas, zvejas un medību brīvību un vēlāk pat pašpārvaldes tiesības (pašpārvaldes vadītāju sauca par “šulci”). 19. gs. pēdējā trešdaļā unifikācijas un rusifikācijas rezultāta Krievijas centrālā vara kolonistu tiesības pakāpeniski ierobežoja, līdz 1858. gadā saimnieciskās un pašpārvaldes privilēģijas likvidēja pavisam. 1874. gadā kolonistus vīriešus pakļāva vispārējai karaklausībai. Pirms Pirmā pasaules kara iršinieku privilēģijas faktiski vairs nepastāvēja, izņemot vienīgi 1910. gadā uzbūvēto vācu skolu, kur mācības joprojām notika vācu valodā.

Iršu kolonijas vācieši bija zemnieki un amatnieki. Ilgstoši viņu attiecības ar vietējo vācbaltiešu virsslāni (muižniekiem, pilsētniekiem, amatniekiem, ierēdņiem, inteliģenci utt.) veidojās visai atturīgas, jo iršinieki pēc sava sociālā statusa bija tuvāki latviešiem. Iršinieku ģimenes bija lielas, bieži ģimenēs bieži bija vairāk nekā 10 bērnu, kas draudēja ar pārapdzīvotību, jo kolonijas teritoriju palielināt nedrīkstēja. Piemēram Frīdriha Švekheimera (Friedrich Schweckheimer) ģimenē neilgi pirms vācbaltiešu izceļošanas 1939. gadā bija 12 bērni, bet mēdza būt arī vairāk. Tādēļ laika gaitā iršinieki pameta koloniju un devās uz Rīgu, tur apguva amatus, tika uzņemti cunftēs, kļuva par amatu zeļļiem vai meistariem, sāka mācīties skolās, studēja Rīgas Politehnikumā (Riga Polytechnikum) un Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), pakāpeniski iegūstot arvien augstāku sabiedrisku statusu un atzinību.

Kaut gan Katrīnas II mērķis bija nodibināt tieši lauksaimniecības paraugkoloniju, no kuras panākumiem mācītos pārējie, notika citādāk. Kolonistiem vilšanos sagādāja zemes neauglība, klimats un vācu zemēs ierasto saimniekošanas metožu neatbilstība vietējai specifikai. Pirmajos gados iršiniekiem draudēja pat bads. Daudzi centās bēgt un, ja nebūtu nodrošināta stingra uzraudzība, tad kolonija būtu izputējusi. Tādēļ kolonisti pārņēma saimniekošanas principus no latviešiem, un turpmāk viņu saimniecības un lauki izskatījās tādi kā apkārtējiem latviešiem. 19. gs. nogalē vācbaltiešu prese rakstīja, ka iršiniekus no latviešiem gūti nošķirt arī pēc apģērba, tikai svētku reizēs esot vilkuši vāciskos zilos svārkus. Krietni labāk iršiniekiem padevās lopkopība, bet īpaši – amatniecība un tirgošanās, ko mēdza uzskatīt par tipiski vācisku nodarbi. Plaši pazīstams, līdzīgi kā kurzemnieku “knapsieriņš”, bija iršinieku “kolonistu siers” un iršinieku vieglas uzbūves divjūgu rati. Amatniecības uzplaukumu veicināja arī 19. gs. nogalē piecu kilometru attālumā no kolonijas uzbūvētā Kokneses dzelzceļa stacija.

Iedzīvotāju skaits kolonijā visā tās pastāvēšanas gaitā bija mainīgs. 19. gs. sākumā tajā dzīvoja vairāk nekā 1000 kolonistu, un turpmāk to skaits ievērojami palielinājās. Lielāko iedzīvotāju skaitu (nepilni 3000) kolonija sasniedza 1867. gadā. Vēlāk bija vērojams pretējs process, – saistībā ar iršinieku aizplūšanu uz pilsētām iedzīvotāju skaits kritās. Palielinājās arī latviešu īpatsvars kolonijā, pēc Latvijas Republikas proklamēšanas tas jau pārsniedza 10 %. 20. gs. 30. gadu sākumā kolonijā dzīvoja ne vairāk kā 2000 kolonistu, bet apmēram 8000 iršinieku bija apmetušies citās Latvijas vietās. Tādējādi ar šo kultūrvēsturisko kopienu saistīto skaits līdz vācbaltiešu izceļošanai 1939. gadā bija lēšams ap 10 000, tieši no kolonijas uz Vācu Trešo reihu izceļoja ap 1600 iršinieku.

Dzīve kolonija kopumā noritēja mierīgi, tai nebija raksturīgi sadzīviski vai cita veida konflikti.

19. gs. otrajā pusē spilgti iezīmējās šīs kompaktās kolonijas populācijas krīzes pazīmes. Parasti iršinienki laulājās savā starpā, kas veicināja nevēlamu asinsradniecību un ar to saistītās veselības problēmas. Savukārt tuvais kontakts ar latviešu zemniekiem noveda pie tā, ka iršinieki mēdza laulāties arī ar latviešiem, tā rezultātā notika etniska difūzija un kolonija vairs nebija uzskatāma par slēgtu kopienu. 20. gs. sākumā visi Iršu kolonijas vācieši līdztekus vācu valodai pratuši runāt arī latviski. Viņu attiecības ar latviešiem nekad neradīja politisku spriedzi, kas bija raksturīga, piemēram, vācbaltiešu aristokrātijas un latviešu attiecībās.

Pirmā pasaules kara laikā Krievijas Impērija sāka īstenot represīvu politiku pret Krievijas vāciešiem, vainojot tos valsts nodevībā un kaitniecībā. Tā iespaidā kopš 1916. gada vidus iršiniekus kopā ar daļu vācbaltiešu izsūtīja uz Sibīriju (Permas guberņu). 1918. gada pavasarī, kad Vācu Impērija bija pakļāvusi visu Baltijas teritoriju, viņi sāka atgriezties. Kopš 1918. gada nogales iršinieki aktīvi iesaistījās cīņās pret lieliniekiem Baltiešu landesvēra rindās. Kara un varas maiņu iespaidā kolonija ļoti cieta. Vācu kolonistu mājvietās bija apmetušies latvieši, tostarp Kurzemes bēgļi. Pēc Pirmā pasaules kara notikumiem, izsūtīšanas uz Sibīriju un cīņām pret lieliniekiem, neatkarīgajā Latvijā iršiniekus sāka uzskatīt par vietējās vācu (vācbaltiešu) minoritātes sastāvdaļu, jo abu vācu kopienu statuss jaunajā valstī bija līdzīgs – viņus pieskaitīja vietējo vāciešu kopienai.

1939. gadā nogalē vācbaltiešu izceļošanas rezultātā iršinieki izceļoja no Latvijas. Līdzīgi kā tobrīd visā vācbaltiešu kopienā (īpaši jaunākajā un vidējā paaudzē), arī Iršu kolonijā kopš 1933. gada bija tādi, kas sajūsminājās par vācu nacionālsociālistu vadoni Ādolfu Hitleru (Adolf Hitler) un vācu ietekmes starptautisko nostiprināšanos.

Pēc izceļošanas Iršos un to apkaimē palika tikai dažas bijušo kolonistu ģimenes, kas bija saradojušās ar latviešiem (piemēram, Hāzenfūsi, Luci, Torsteri). Saskaņā ar vācbaltiešu izceļošanas tiesisko regulējumu iršinieku atstātie īpašumu nonāca valsts pārziņā. Jau 1940. gada sākumā vāciešu atstātās mājas interesenti sāka iepirkt no valsts. Pakāpeniski tajās uzradās jauni saimnieki, lielākoties ienācēji no Latgales. Padomju okupācijas gados jaunu iedzīvotāju ieplūšana turpinājās. Pēc Otrā pasaules kara vācu būves pakāpeniski nojauca un to vietā izveidoja padomju parauga kolektīvo saimniecību. Līdz mūsdienām autentiskā veidolā saglabājusies tikai viena kolonistu koka māja Iršos (Rātfelderu dzimtas māja jeb kolonijas nams Nr. 18). Māja būvēta pēc kolonijai raksturīgā tipveida projekta ar apvalkdūmeni vidū. Iršos saglabājies arī vecais pagastnams, pie kura 1992. gadā uzstādīts piemiņas akmens Iršu kolonijai, un atjaunotā muižas klēts (saukta “magazīna”).

Pazīstami Iršu kolonistu pēcteči bija Latvijas Pagaidu valdības otrais finanšu ministrs, ekonomists Roberts Erhards (Robert Erhardt). R. Erharda brāļadēls Heincs Erhards (Heinz Erhardt) bija pazīstamākais komiķis Vācijas Federatīvās Republikas televīzijā, aktieris, dzejnieks un joprojām ir satīras ikona Vācijā. Latvijas akadēmiskajās aprindās pazīstams bija ķīmijas profesors Oskars Lucs. Iršinieks Oto Šmits bija pazīstams Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) polārpētnieks un astrofiziķis. Padomju okupācijas laikā 20. gs. 60.–70. gados kolhozu “Rīts” vadīja iršinieku pēctecis Pēteris Torsters, kurš bija iemantojis plašu atpazīstamību lauksaimniecības jomā. Mūsdienu Latvijā pazīstamākais iršinieku pēctecis ir bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs Artis Pabriks.