Amblyomma gemma (Dönitz, 1909) ērcēm ir raibērču ģintij Amblyomma raksturīgās pazīmes. Šīs raibērces ir krāsainas un viegli pamanāmas. Tēviņiem krāsojums ir izteiktāks. Šo raibērču ķermenis ir 5–8 mm garš un plati ovāls. Tēviņiem skutums (muguras vairogs) ir melns ar gaiši dzelteniem vai rozā laukumiem un gaiši zaļām un dzeltenām līnijām gar šo laukumu malām. Zaļi vai dzelteni laukumi atrodas arī uz dažiem festoniem (rievām līdzīgas struktūras gar ķermeņa mugurpuses aizmugurējām malām). Skutums tēviņiem sedz visu ķermeņa mugurpusi. Mātītēm skutums ir trīsstūrveida, gaiši brūns ar tumšāk brūniem plankumiem, blīvu punktējumu un sedz ķermeņa mugurpuses priekšējo daļu. Pārējā ķermeņa mugurpuse ir tumši pelēka vai melna ar gareniskām rievām un blīvu punktējumu. Gnatosoma ir četrstūrveida. Acis ir plakanas, lielas un atrodas uz skutuma sānu malām. Pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) ir garas un slaidas. Kājas ir tumši brūnas ar dzeltenīgi zaļām, gaišām šķērsjoslām. Peritrēmu vairodziņi ir iegareni ovāli un ar pagarinājumu uz ķermeņa sāniem. Šīm raibērcēm ir 11 festoni. Dzimumatveres atrodas ķermeņa vēderpusē II–III kāju pāra līmenī. Amblyomma gemma izdala feromonus, kas piesaista citas tās pašas sugas raibērces piestiprināšanās pie saimniekorganismiem, barošanās un vairošanās laikā. Līdzīgi kā citas ganību ērces, Amblyomma gemma raibērces ar helicerām (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris) caurdur saimniekorganisma ādu un ievada hipostomu jeb mutes orgānu brūcē. 

Amblyomma hebraeum, Amblyomma variegatum un Amblyomma eburneum raibērču mātītes ir morfoloģiski līdzīgas ar Amblyomma gemma mātītēm, tāpēc ir viegli sajaucamas.

Amblyomma gemma raibērcēm ir triju saimnieku attīstības cikls un četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfa un imago.

Informācija par šo raibērču bioloģiju un attīstību pašreiz ir nepietiekama.

Amblyomma gemma raibērces ir konstatētas Āfrikā un Arābijas pussalas dienvidos: Zimbabvē, Etiopijas austrumu daļā, Somālijas ziemeļu un dienvidu daļā, Džibutijā, Eritrejā, Kenijā, Ugandā, Tanzānijas ziemeļos un Jemenā. Tās ir plaši izplatītas – sākot ar mēreno klimatu kalnainos apvidos, stepēs un beidzot ar tuksnešiem. Priekšroku dod sausiem klimatiskajiem apstākļiem. Amblyomma gemma raibērcēm ir izteikta sezonalitāte. Lielākā skaitā tās sastopamas lietus perioda laikā vai pēc tā. Šīs raibērces atrastas arī Ēģiptē, Saūda Arābijā un Apvienotajos Arābu Emirātos, kur tomēr tās nav pilnībā iedzīvojušās.

Latvijā Amblyomma gemma raibērces nav sastopamas.

Amblyomma gemma raibērču galvenie saimniekorganismi ir lielie zālēdāji: žirafes, bifeļi, oriksi, kamieļi, savvaļas cūkas (Artiodactyla, Giraffidae, Bovidae, Camelidae, Suidae), zirgi, degunradži (Perissodactyla, Equidae, Rhinocerotidae), strausi (Struthioniformes, Struthionidae), bruņurupuči (Testudines, Testudinidae). Pieaugušās Amblyomma gemma raibērces parazitē arī uz mājlopiem. Nepieaugušās attīstības stadijas parazitē uz zīdītājiem un putniem, piemēram, zaķveidīgajiem (Lagomorpha, Leporidae) un grauzējiem (Rodentia, Sciuridae). Uz cilvēkiem sastopamas reti.

Amblyomma gemma raibērces pārnēsā plankumainā drudža izraisītājus, Ehrlichia ruminantium (Rickettsiales), un citus dzīvnieku un cilvēku infekcijas slimību izraisītājus, tomēr šo raibērču nozīme to izplatīšanā nav noskaidrota.