“Romeo un Džuljeta” ir Viljama Šekspīra pirmā patstāvīgi sacerētā traģēdija. Atsevišķi sižeta motīvi iepriekš risināti 15. un 16. gs. itāļu rakstniecībā, balstoties antīkajos avotos. Itāļu rakstnieks Luidži da Porto (Luigi da Porto) bija pirmais, kurš divu naidīgu dzimtu jauniešu mīlestības stāstu lokalizēja Veronā. V. Šekspīra galvenais avots šī sižeta izstrādē bija angļu rakstnieka Artura Bruka (Arthur Brooke) 1562. gadā publicētā poēma “Traģisks stāsts par Romeo un Džuljetu” (The Tragical History of Romeus and Juliet). Šim darbam bija didaktiska ievirze, no kādas V. Šekspīrs gandrīz pilnībā atteicās. Viņa traģēdijas pamatā ir divu jauniešu aizrautības un kaislību pārmērs, kas saduras ar valdošajiem aizspriedumiem, un mīlestības bezspēcība naida priekšā, kas ildzis vairākās paaudzēs. 

V. Šekspīra lugas sižetu veido Romeo un Džuljetas kaislīgās mīlestības stāsts un viņu traģiskais liktenis. Spēji dzimstošo jūtu piepildījums kļūst neiespējams, jo viņi nāk no divām savstarpēji naidīgām dzimtām. Traģēdijā tēlotie notikumi risinās strauji un dinamiski. Lugas sākumā Romeo ir iemīlējies Rozalīnā, taču tas viņam nozīmē vien kavēšanos savos sapņos. Situācija strauji mainās, kad Romeo kopā ar draugiem maskās ierodas viņa dzimtas ienaidnieku Kapuleti rīkotās viesībās un šeit satiekas ar Džuljetu. Viņiem abiem tā ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un tūlīt pēc viesībām Romeo ielavās dārzā zem Džuljetas balkona, lai nepamanāmi turpinātu aizsākto sarunu. Abi nolemj lūgt mūku Lorenco viņus slepus salaulāt, un šīs laulības drīz arī notiek, taču uzreiz pēc tām abu dzimtu naidīgā sadursmē pilsētas laukumā Romeo nogalina Džuljetas brālēnu Tibaltu. Romeo tiek izraidīts no Veronas un pēc savas kāzu nakts spiests doties projām. Nezinādami par meitas slepeni noslēgtajām laulībām, vecāki liek Džuljetai pieņemt Veronas prinča radinieka grāfa Parisa bildinājumu. Lai no šīm plānotajām precībām izvairītos, Džuljeta pieņem mūka Lorenco piedāvājumu iedzert spēcīgas miegazāles, kas liktu uzskatīt viņu par mirušu un apbedīt dzimtas kapenēs. Lorenco sūta Romeo ziņu par pieņemto lēmumu, taču jaunekli tā nesasniedz. No cita avota uzzinājis par Džuljetas šķietamo nāvi, Romeo steidzas atpakaļ uz Veronu. Nespēdams samierināties ar mīļotās zaudējumu, pie viņas kapa Romeo iedzer indi; tiklīdz tas noticis, Džuljeta mostas no miega un ir spiesta pārliecināties par traģisko pārpratumu, kas laupījis Romeo dzīvību. Mūks Lorenco, kurš arī atsteidzies uz kapenēm, mudina Džuljetu bēgt, tomēr viņa šo priekšlikumu noraida un pati atņem sev dzīvību. Traģēdijas noslēgumā Veronas princis Eskals nosoda abas naidīgās dzimtas un pieprasa to samierināšanos.     

V. Šekspīra lugas centrā ir Romeo un Džuljetas attiecības, kurām pakārtotas citu tēlu darbības līnijas. Romeo vecāki lugā attēloti epizodiski, psiholoģiski tos neizvēršot. Lielāka vērība veltīta Džuljetas tēvam un mātei. Sinjors Kapuleti dažādās situācijas atklāj atšķirīgas rakstura iezīmes. Traģēdijas sākumā viņš pret Džuljetu izturas labvēlīgi un saprotoši, tomēr vēlāk, vēlēdamies panākt meitas izdevīgās laulības ar grāfu Parisu, kļūst ass un neiecietīgs. Džuljetas mātei, sinjorai Kapuleti, šāds skarbs spiediens liekas pārspīlēts, un viņa cenšas meitu no tā pasargāt. Tomēr, atcerēdamās savu jaunību un to, kā pati kļuvusi par sievu un māti, laulības ar Parisu arī viņa uztver kā pašsaprotamas. Līdzīgu nostāju ieņem Džuljetas aukle, kura līdz tam bijusi Džuljetas atbalstītāja un arī zina par slepeni noslēgtajām laulībām. Traģēdijā aukle tēlota kā enerģiska un vitāla sieviete, kura savas pārplūstošās enerģijas dēļ nonāk komiskās situācijās. Tomēr viņas nevēlēšanās iejaukties Džuljetas vecāku plānos, lai tos aizkavētu un meiteni aizstāvētu, ir pielīdzināma nodevībai pret Džuljetu. No atbildības bēg arī mūks Lorenco, kurš veicis slepeno laulību ceremoniju. Lugas finālā viņš pamet Džuljetu vienu, tādējādi pēc Romeo nāves arī meiteni atstājot viņas traģiskajam liktenim. Sinjoras Kapuleti brāļa dēls Tibalts, Džuljetas brālēns, ir viens no naida turpinātājiem jaunajā paaudzē, no kura vecākā paaudze jau pa daļai ir nogurusi. Tomēr attiecību pretrunas ir tik iesīkstējušas, ka Tibalts nespēj pārvarēt vēlmi ciniski izaicināt Romeo draugu Merkucio. Lai gan Romeo cenšas šo strīdu pārtraukt, Tibalts nogalina Merkucio, bet pēc tam pats mirst divkaujā ar Romeo. Šīs situācijas absurdumu pasvītro arī tas, ka dzimtu savstarpējā radniecība vismaz daļēji pārklājas. Merkucio ir Veronas prinča radinieks tāpat kā Pariss, kurš pretendē uz Džuljetas roku. V. Šekspīra traģēdijā Merkucio raksturs ir detalizēti izstrādāts, tajā apvienojas ciniska realitātes pazīšana ar nepiepildītām un nepiepildāmām ilgām pēc attiecību harmonijas. Šādas ilgas ir raksturīgas arī Romeo un Džuljetas attiecībām. Romeo traģēdijas gaitā aizvien paliek zēniski aizrautīgs, kas ir arī saprotams, ņemot vērā gan viņa, gan Džuljetas pusaugu vecumu. Savukārt Džuljeta, pēc Romeo izraidīšanas cenšoties saglabāt viņu attiecības, spēj pieņemt drosmīgu un patstāvīgu lēmumu, piekrītot mūka Lorenco ieteiktajam situācijas iespējamam, lai gan riskantam risinājumam. Džuljetas garīgais briedums ir viena no centrālajām tēmām V. Šekspīra traģēdijas otrajā daļā, kas būtiski papildina sākotnējo aizrautības motīvu.      

Traģēdija “Romeo un Džuljeta” ir veidota piecos cēlienos. V. Šekspīrs strauji ievada lugas notikumos, akcentējot divu dzimtu naida radīto atmosfēru, ko aizsāk kalpotāju ķilda pilsētas laukumā un pastiprina Romeo drauga Benvolio un viņa pretinieka Tibalta strīds, kam vēlāk pievienojas sinjors Kapuleti un sinjors Monteki. Tādējādi jau lugas sākumā tiek pieteikts konflikts, kuru pārvarēt nespēj arī Romeo un Džuljetas kaislīgā mīlestība. Viņu jūtu uzplaukums meistarīgi atspoguļots nedaudzās ainās: ballē, nakts sarunā, kad Romeo ir Kapuleti mājas dārzā un Džuljeta uz balkona, laulību ceremonijā, kā arī kāzu naktī, kad tēlota abu mīlētāju atvadīšanās. Pēdējo reizi viņi ir kopā Kapuleti kapenēs, taču te saruna vairs nenotiek, un saskarsme ir tikai abu jauniešu monologos.   

V. Šekspīra traģēdija, aplūkojot dažādas universālas tēmas, piemēram, naidu un mīlestību, atklāj daudzveidīgas jūtu izpausmes. Tēlu runa ir individualizēta, tomēr otrā plāna raksturi (Merkucio, mūks Lorenco, sinjors un sinjora Kapuleti, Džuljetas aukle un citi)  savas atziņas daudzviet izsaka retoriskos monologos, apzināti izkoptā un daļēji samākslotā izteiksmē. Tā spilgti kontrastē ar centrālo tēlu dialogu dzīvīgumu un mainību. Poētisks smalkums tajos sakausēts ar spontānas jūtu atklāsmes raisītu precizitāti un tiešumu. 

Traģēdija “Romeo un Džuljeta” vairākkārt publicēta V. Šekspīra dzīves laikā. Pirmo reizi tā iespiesta 1597. gadā papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). 1623. gadā traģēdija iekļauta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā 19. gs. beigās V. Šekspīra traģēdiju tulkoja Jēkabs Janševskis. Šajā tulkojumā un visā 20. gs. pirmajā pusē luga bija pazīstama ar nosaukumu “Romeo un Jūlija”. Pirmo reizi latviešu valodā traģēdija iespiesta Kārļa Egles atdzejojumā V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 2. sējumā 1963. gadā ar nosaukumu “Romeo un Džuljeta”. 1969. gadā tā iekļauta apgāda “Zvaigzne” izdotajā V. Šekspīra lugu izlasē, savukārt 1983. gadā publicēta apgādā “Liesma” un 1997. gadā apgādā “Zvaigzne ABC”. Apgādā “Jumava” 2004. gadā V. Šekspīra traģēdija iespiesta jaunā Raimonda Auškāpa tulkojumā. 2015. gadā šo tulkojumu izdevis arī apgāds “J.L.V.” Rīgā.

“Romeo un Džuljeta” ir viens no vispopulārākajiem V. Šekspīra darbiem. Tas atklāj jaunības pārdzīvojumu spilgtumu un intensitāti, raisot līdzpārdzīvojumu centrālo tēlu attiecībām un nosodījumu visam, kas tās kavē. Izmantojot melodramatiskajai izteiksmei tuvus motīvus, piemēram, tēlu polarizāciju un nejaušības lomu notikumu gaitā, V. Šekspīrs traģēdijā tēlojis universāli ietilpīgus attiecību modeļus, atklājot kaislību un mīlestības radītos pārdzīvojumus nospriegotā un mērķtiecīgi risinātā sižetā.    

V. Šekspīra traģēdiju viņa trupa pirmoreiz izrādīja 1595. gadā. Šai lugai ir gara skatuves interpretāciju un publikāciju vēsture. Pēc traģēdijas motīviem tapuši arī citu rakstnieku darbi. 1856. gadā tika iespiesta Šveices prozaiķa Gotfrīda Kellera (Gottfried Keller) novele “Ciemata Romeo un Džuljeta” (Romeo und Julia auf dem Dorfe, 1856). Savukārt 1897. gadā publicēta Rūdolfa Blaumaņa novele “Romeo un Jūlija”, kas ir latviešu rakstnieka novatoriski veidots tēmas risinājums. V. Šekspīra lugas sižets izmantots arī citos mākslas veidos. 19. gs. franču komponists Hektors Berliozs (Hector Berlioz) sacerēja simfonisko poēmu “Romeo un Džuljeta” (Roméo et Juliette, 1839), savukārt cits franču komponists – Šarls Guno (Charles Gounod) – sacerēja operu “Romeo un Džuljeta” (Roméo et Juliette, 1867). 20. gs. pirmajā pusē pēc V. Šekspīra traģēdijas motīviem tapa ukraiņu izcelsmes komponista Sergeja Prokofjeva (Сергій Сергійович Прокоф’єв) balets “Romeo un Džuljeta”, kas pabeigts 1935. gadā un pilnā apjomā pirmo reizi izrādīts 1938. gadā Brno, Čehijā. 1968. gadā uzņemta itāļu režisora Franko Dzefirelli (Franco Zeffirelli) filma “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet), savukārt 1996. gadā tapa austrāliešu kinorežisora Marka Antonija Lurmena (Mark Anthony Luhrman) jauna šī traģiskā mīlas stāsta interpretācija ar nosaukumu “Romeo + Džuljeta” (Romeo + Juliet). Viena no populārākajām V. Šekspīra traģēdijas adaptācijām ir Leonarda Bērnstaina (Leonard Bernstein) mūzikls “Vestsaidas stāsts” (West Side Story), kas tika izrādīts 1957. gadā Brodvejā un 1961. gadā pārtapa filmā, kuras režisors bija Roberts Vaizs (Robert Earl Wise). 2021. gadā jaunu šī mūzikla kino versiju veidoja režisors Stīvens Spīlbergs (Steven Spielberg).

Gan V. Šekspīra traģēdija, gan L. Bērnstaina mūzikls sniedza ierosmi latviešu režisora Viestura Kairiša filmai “Romeo un Džuljeta” (2004).

Latviešu valodā V. Šekspīra traģēdija pirmo reizi izrādīta 1899. gadā Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā. Pats režisors iestudējumā atveidoja Romeo, Džuljetas lomā bija Jūlija Skaidrīte. Šis uzvedums tika atjaunots 1901. gadā, kā arī 1904. gadā, kad pie tā sagatavošanas strādāja Jēkabs Duburs. Jaunā iestudējumā traģēdija Rīgas Latviešu teātrī tika izrādīta 1910. gadā Reinholda Veica režijā un 1911. gadā atjaunota Pētera Ozoliņa vadībā. 1914. gadā tika sagatavots uzvedums Liepājas Latviešu teātrī. 1915. gadā jaunu iestudējumu veidoja Rīgas Latviešu teātris. Starpkaru periodā, 1924. gadā, Dailes teātrī lugu inscenēja Eduards Smiļģis. Romeo lomā bija Kārlis Veics, Džuljetu atveidoja Emīlija Viesture. 1943. gadā jauniestudējumā Dailes teātrī E. Smiļģa režijā Romeo lomā bija Artūrs Dimiters vai Edgars Zīle, Džuljetas lomā bija Lilita Bērziņa vai Austra Šteinberga. Plašu ievērību izpelnījās E. Smiļģa izrāde, kas tapa pēc Otrā pasaules kara, 1953. gadā, ar Dailes teātra jauno aktieru paaudzi. Romeo lomas tēlotāji bija Eduards Pāvuls un Harijs Liepiņš, Džuljetu atveidoja Vija Artmane un Milda Klētniece. 1966. gadā režisors Oļģerts Kroders V. Šekspīra traģēdiju iestudēja Valmieras teātrī. Romeo lomā bija Jānis Dauksts, Džuljetas tēlotāja – Lolita Plociņa. Vērienīgu traģēdijas iestudējumu 1984. gadā Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālajā teātrī) veidoja Mihails Kublinskis. Galvenās lomas izrādē atveidoja Lāsma Kugrēna un Jānis Reinis. 1989. gadā Valmieras teātrī režisors Valentīns Maculēvičs iestudēja izrādi, kur naidīgās dzimtas šķīra arī etnisks konflikts. Galvenajās lomās bija Ilze Blumberga un Ģirts Ķesteris. 1994. gadā Dailes teātrī traģēdija “Romeo un Džuljeta” uzvesta Kārļa Auškāpa režijā. Romeo lomā bija Valdis Liepiņš un Ivars Auziņš, Džuljeta – Indra Briķe un Agnese Zeltiņa. 2003. gadā Liepājas teātra repertuārā tika iekļauta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studentu diplompdarba izrāde “Romeo un Džuljeta. Mīts”, ko iestudēja režisore Gaļina Poļiščuka. Galvenās lomas atveidoja Inga Misāne un Arturs Krūzkops. Multimediālu V. Šekspīra traģēdijas uzvedumu 2008. gadā Latvijas Leļļu teātrī veidoja viesrežisors un LKA goda profesors Dāvids Džovanzana (Davide Giovanzana). 2012. gadā Dailes teātrī “Romeo un Džuljeta” tika izrādīta Dž. Dž. Džilindžera režijā. Romeo lomā bija Artūrs Dīcis un Kristaps Rasims, Džuljetu atveidoja Ilze Ķuzule un Ieva Segliņa. Valmieras teātrī lugu 2012. gadā iestudēja Mārtiņš Eihe, galvenajās lomās bija Rihards Jakovels un Rūta Dišlere. 2024. gadā V. Šekspīra traģēdija Valmieras teātrī uzvesta Ineses Mičules režijā ar Diānu Kristu Stafecku un Sandi Rungi titullomās.