Zirnekļu kārtas izcelšanās varētu būt notikusi laikā pirms 420 līdz 300 miljoniem gadu, kad uz sauszemes parādījās zirnekļu priekšgājēji. Vecākais zirneklis, kam noteiktas tīmekļa kārpas un spēja veidot tīmekli, bija Attercopus fimbriunguis (Shear un citi, 1987) pirms 386 miljoniem gadu. To fosilijās atrada zinātnieki. Šis zirneklis ir pirmais dzīvnieks, kurā atrasts tīmeklis.

Opisthothelae apakškārtas izcelšanās tiek saistīta ar perma periodu pirms apmēram 270 miljoniem gadu, bet daudzveidīgāka un sugām bagātāka tā kļuva triasa periodā. Pilnveidošanās notika, balstoties uz tīmekļa pavediena un to veidojošo orgānu attīstību, ķeramtīkla veidošanos, kā arī tēviņa pedipalpu (kā pārošanās orgāna) attīstību. Joprojām notiek pētījumi ģenētiskā līmenī, lai noskaidrotu gan apakškārtas, gan zemāku taksonu izcelšanās precīzāku laiku, gan taksonu savstarpējo saistību.

19. gs. Redžinalds Pokoks (Reginald Innes Pocock) piedāvāja zirnekļus dalīt divās līdzvērtīgās apakškārtās, respektīvi, posmvēderaiņos Mesothelae un Opisthothelae. Dalījums balstījās uz tīmekļa kārpu novietojumu un sklerotizētu plātņu klātbūtni pirmās apakškārtas zirnekļos, bet sākotnēji tas zinātnieku vidū neguva apstiprinājumu. Līdz mūsdienām ir tikuši piedāvāti un izmantoti dažādi dalījumi, jo apjukumu radījusi arī Mygalomorphae infrakārtā esošo zirnekļu līdzība ar Mesothelae zirnekļiem. Pēdējie tiek uzskatīti par primitīvākiem, ja salīdzina ar pārējiem zirnekļiem. Skaidrību dalījumā apakškārtās un infrakārtās ieviesa Normens Platniks (Norman Ira Platnick) un Viliss Gertšs (Willis John Gertsch), 1976. gadā piedāvājot zirnekļu taksonomijā lietot apakškārtas Mesothelae un Opisthothelae. Pēdējā tiek dalīta divās infrakārtās: Mygalomorphae un Araneomorphae. 

Viena no svarīgākajām pazīmēm, kas atšķir Opisthothelae no Mesothelae, ir tergītu trūkums un tīmekļa kārpu novietojums. Par citām pazīmēm uzskatāmas arī heliceru kustības, vismaz Araneomorphae gadījumā heliceras virzās uz sāniem, savukārt Mygalomorphae un posmvēderaiņu gadījumā – uz priekšu un atpakaļ.

Opisthothelae zirnekļu ķermenī izšķir galvkrūtis un vēderu. Uz galvkrūtīm abos sānos novietotas kopā astoņas ejkājas, viens pāris pedipalpu un viens pāris heliceru. Galvkrūšu priekšpuses augšpusē novietotas līdz astoņām vienkāršām acīm, kuras redz tikai tuvumā. Redze attīstīta dažādi – no gaismas vai tumsas atšķiršanas līdz binokulārai un krāsu redzei. Vēdera galā atrodas tīmekļa kārpas, daļai zirnekļu ir trahejas atvere, viens pāris lapveida plaušu, kas izvietotas vēdera apakšpusē tuvāk savienojuma vietai ar galvkrūtīm. Turpat mātītēm atrodama arī epigīna – orgāns spermas uztveršanai, apaugļošanās vieta. Ar epigīnas palīdzību tiek veidotas olas. Mygalomorphae zirnekļiem ir divi pāri lapveida plaušu.

Apakškārtā ir novērojama liela dažādība zirnekļu ķermeņa formās, izmērā, veidotā tīkla formās, uzvedībā, anatomiskajā uzbūvē un daudzos citos raksturlielumos. Zirnekļos var atrast līdz astoņiem tīmekļa dziedzeriem, kur katrs veido noteiktam mērķim piemērotu tīmekļa pavedienu. Apakškārtā atrodamas sugas, kuras tīmekli izmanto tikai kokona vai jaunās zirnekļu paaudzes aizsardzībai īsu laiku pēc izšķilšanās no olām vai alas sienu nostiprināšanai, bet barību iegūst, to noķerot ar ekstremitātēm un helicerām. Mygalomorphae zirnekļi veido neelastīgu tīmekļa pavedienu, ar kuru izklāj alas iekšpusi. Mātītes alā pavada visu dzīvi, kas tās atšķir no Araneomorphae zirnekļiem. 

Apakškārtā mūsdienās ietilpst divas infrakārtas: augstākie zirnekļi Araneomorphae un putnēdājzirnekļi Mygalomorphae. Putnēdāju infrakārtā ietilpst 31 dzimta ar vairāk nekā 100 ģintīm un vairāk nekā 1000 sugām. Pie augstākajiem zirnekļiem pieder ap 100 dzimtām un ap 50 000 sugām. 

Apakškārtā esošie zirnekļi sastopami dažāda veida sauszemes ekosistēmās, kur tiem galvenokārt ir nozīme kukaiņu skaita regulācijā. Šo zirnekļu vidū ir sastopami zirnekļi kanibāli, kuri barībā izmanto gan citus zirnekļus, gan savas sugas pārstāvjus. Daži zirnekļi ir spējīgi pārkost cilvēka ādu un ievadīt tajā upuriem paredzēto indi, bet ne visu zirnekļu kodumi izraisa nāvi. Lielākoties kodums rada alerģisku reakciju, kas ar laiku pazūd. Savukārt cilvēkam bīstamo zirnekļu inde var izraisīt nervu sistēmas bojājumus, galvas reiboni, audu bojājumus koduma vietā un pat nāvi.

Pasaulē tiek veikti pētījumi par zirnekļa tīmekļa izmantošanu medicīnā to antibakteriālo un ūdens atgrūšanas spēju dēļ. Arī zirnekļu radītā inde tiek pētīta un izmantota medicīnā, piemēram, vēža ierobežošanā cilvēkos.

Daļa no putnēdājzirnekļiem tiek izmantoti kā mājdzīvnieki to izskata un lielā izmēra dēļ.