Klintaines pagasts atrodas Vidzemē, Daugavas labajā krastā, Aizkraukles novada rietumu daļā, 115 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas un 30 km attālumā no novada centra Aizkraukles pilsētas. Pagasts robežojas ar Aizkraukles novada Pļaviņu pilsētu un vairākiem pagastiem – Aiviekstes, Bebru, Kokneses, Seces (pa Daugavu), Staburaga (pa Daugavu), Vietalvas –, kā arī Jēkabpils novada Sēlpils pagastu.

Klintaines pagasta platība ir 94 km², iedzīvotāju skaits 2023. gadā – 594.

Pagastā atrodas 14 apdzīvotas vietas: Alkšņi (mazciems), Avotiņi (mazciems), Čulkstēni (mazciems), Dīķīši (arī Pleči, mazciems), Ilgciems (mazciems), Klintaine (mazciems), Lauciņi (mazciems), Mūrnieki (agrāk Vērsēni, mazciems), Peļņi (mazciems), Rīteri (mazciems), Stēģi (mazciems), Stukmaņi (vidējciems), Sturti (arī Vecsturti mazciems), Zemlejas (mazciems).

Klintaines pagasts ietilpst Aizkraukles novada Pļaviņu apvienības (Aiviekstes, Klintaines un Vietalvas pagasts) pārvaldes pārraudzībā. Pagasta administratīvais centrs atrodas Stukmaņu ciemā, kurā atrodas Klintaines pagasta pakalpojumu centrs, kurā tiek sniegti Aizkraukles novada pašvaldības pakalpojumi, kā arī atrodas sociālais dienests.

Pagasta pirmsākumi saistāmi ar Stukmaņu muižas (vācu Stockmanshof) vēsturi – Stukmaņu nosaukums cēlies no muižas īpašnieka Ārenda Štokmaņa (Arend Stockmann) vārda, savukārt no muižas nosaukuma cēlies Stukmaņu pagasta nosaukums. 1925. gadā pagasts tika pārdēvēts par Pļaviņu pagastu, 1949. gadā tas tika likvidēts, bet 1990. gadā, kad pagasts tika atjaunots, – pārdēvēts par Klintaines pagastu. Pagasta nosaukums veidojies no vēsturiskās dabas ainavas tā teritorijā – pirms Pļaviņu ūdenskrātuves izveides pagasta dienvidu daļā Daugava plūda ielejā ar līdz pat 20 metrus augstām dolomīta klintīm upes krastos.

Klintaines pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Viduslatvijas nolaidenumā, Lejasdaugavas senlejā. Pagasta reljefā atrodas gan līdzenumi, gan pauguri, kuru augstums Rīteru apkaimē sasniedz 120 metrus virs jūras līmeņa. Pagasta dienvidu daļā atrodas Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) ūdenskrātuve.

Mākslīgi veidotā ūdenskrātuve sedz vēsturiskos Daugavas stāvkrastus (dēvēts arī par Pļaviņu kanjonu), kā arī seno pilskalnu – Oliņkalnu, kurā atradās estrāde līdz 1965. gadam, kad tās teritorija tika applūdināta, uzbūvējot Pļaviņu HES. Daļa Oliņkalna apskatāma mūsdienās kā neliela sala Daugavā pretī Stukmaņu ciemam.

Lielākā upe pagasta teritorijā ir Daugava. Pagasta teritoriju šķērso arī vairākas nelielas Daugavas labā krasta pietekas – Piešupīte, Maltupīte, Rīterupīte un Pērse –, kā arī Pērses pieteka Pelava un Pelavas pieteka Odze.

Aptuveni pusi pagasta teritorijas aizņem meži. Pagasta dienvidu daļā atrodas Klintaines karjers pie Klintaines, purvs Gnēvis (augstais purvs), kā arī dolomīta, smilts un grants atradnes.

Klintaines pagastā atrodas dabas liegums “Klintaine”, kura teritorija izveidota, lai saglabātu kaļķiežu (dolomītu) atsegumu un divu pļavu biotopus. Nozīmīgu teritorijas daļu aizņem mēreni mitras pļavas, kas mozaīkveidā mijas ar sausām pļavām kaļķainās augsnēs. Teritorijā konstatētas vairākas īpaši aizsargājamas augu sugas.

Klintaines pagastā atrodas arī aizsargājamo ainavu apvidus “Koknese–Odziena”, lai aizsargātu plataušu dzīvotnes un saglabātu citas īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnes un biotopus.

Datu avots: Tautas skaitīšanas, Centrālās statistikas portāls

Iedzīvotāju blīvums pagastā – 7 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru.

Visvairāk iedzīvotāju pagastā dzīvo pagasta administratīvajā centrā – Stukmaņos.

Bezdarba līmenis pagastā ir salīdzinoši augsts – 8%. Iedzīvotāji galvenokārt nodarbināti Pļaviņās, Aizkraukles novada pašvaldības iestādēs, uzņēmumos un saimniecībās, kas atrodas pagasta teritorijā, kā arī blakus esošajā Kokneses pagastā un Kokneses pilsētā.

Klintaines pagastu šķērso dzelzceļa līnija Rīga–Krustpils, valsts nozīmes autoceļš A6 (Rīga–Daugavpils–Krāslava–Baltkrievijas robeža (Pāternieki)), kā arī vietējās nozīmes autoceļi V915 (Koknese–Odziena–Jāņukalns–Bērzaune) un V959 (pievedceļš Pļaviņām).

Sabiedriskā transporta pakalpojumus pagastā nodrošina SIA “Norma-A“ starppilsētu autobusi maršrutos Nr. 7693 Rīga–Aizkraukle–Pļaviņas–Madona, Nr. 7611 Rīga–Pļaviņas–Rēzekne–Ludza–Kārsava, Nr. 7997 Rīga–Aizkraukle–Madona–Rēzekne, kā arī SIA “Tukuma auto“ autobusi maršrutā Nr. 7899 Rīga–Jēkabpils (Kurzemes iela)–Preiļi–Aglona–Preiļi. Vilciens maršrutā Nr. 814 Rīga–Krustpils; dzelzceļa stacija “Alotene“ atrodas pagasta ziemeļu daļā netālu no Zemlejām.   

Mazāk apdzīvotajās vietās pagastā sabiedriskais transports nav pieejams.

Lielākajās apdzīvotajās vietās ir pieejami telefona sakari un interneta pārklājums, tajās ir atbilstoša infrastruktūra un pakalpojumu pieejamība.

Pagasta teritorijā atrodas degvielas uzpildes stacija.

Klintaines pagastā atrodas vairāki galvenokārt nelieli uzņēmumi un zemnieku saimniecības. Galvenais nodarbošanās veids – kokapstrāde un lauksaimniecība.

Pazīstamākais un lielākais rūpniecības uzņēmums ir SIA “Krauss” (izveidots 2001. gadā), kas nodarbojas ar bērza zāģmateriālu, mēbeļu un līmēto detaļu ražošanu un ir viens no vadošajiem bērza pārstrādes uzņēmumiem Latvijā. Lielāko daļu saražotās produkcijas uzņēmums eksportē uz vairāk nekā 20 valstīm Eiropā, Āzijā un uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).

Lielākās zemnieku saimniecības nodarbojas ar augkopību un lopkopību, piemēram, “Kalnieši” pie Rīteriem (1992), “Kalniņi” pie Alkšņiem (1992) un “Kalna Sturti” pie Sturtiem (1991), ar graudkopību nodarbojas “Laktiņi” pie Stukmaņiem (1991).

Pagastā atrodas vairāki mazumtirdzniecības uzņēmumi, naktsmītnes un ēdināšanas pakalpojumu sniedzēji.

Pagasta teritorijā nav veselības aizsardzības iestāžu, tuvākās atrodas Aizkrauklē, Koknesē un Pļaviņās.

Klintaines pagastā nav izglītības iestāžu. Tuvākās izglītības iestādes atrodas Aizkrauklē, Koknesē un Pļaviņās.

Par kultūras dzīvi Klintaines pagastā gādā Pļaviņu kultūras centra Klintaines pagasta kultūras darba organizators. Pagastā darbojas sieviešu vokālais ansamblis “Dzirnas”, kas dibināts 1998. gadā.

Klintaines pagastā atrodas bibliotēka un valsts un pašvaldību vienotais klientu apkalpošanas centrs Stukmaņos. Stukmaņu pagasta bezmaksas tautas bibliotēka dibināta 1896. gada 22. oktobrī. 1946. gada jūnijā bibliotēka ieguva Klintaines bibliotēkas nosaukumu, bet kopš 2021. gada 1. jūlija tā ir Aizkraukles novada Kultūras pārvaldes Pļaviņu bibliotēkas struktūrvienība.

Arheoloģiskie atradumi appludinātajā Lokstenes pilskalnā un arī Oliņkalnā liecina, ka Klintaines pagasta apkārtne ir bijusi apdzīvota jau senos laikos – senākie atradumi Lokstenes pilskalnā datēti ar 3. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras, bet no 5. līdz 10. gs. tur bijusi nocietināta latgaļu apmetne, savukārt Oliņkalnā veiktie izrakumi apliecina visai blīvu apdzīvotību no 10. līdz 13. gs. Pētnieki pieļauj, ka Oliņkalnā atradās 13. gs. dokumentos minētā latgaļu Alenes pils (latīņu castrum Alene). 13. gs. tagadējā Klintaines pagasta teritorija un tajā esošā Lokstenes viduslaiku pils (vācu Schloβ Loxten) piederēja Rīgas arhibīskapijas teritorijai, bet pēc lietuviešu uzbrukuma 1375. gadā pils pamazām zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1457. gadā tā kopā ar jauno muižu (vēlāko Stukmaņu muižu) kļuva par Ā. Štokmaņa īpašumu. Lokstenes pils tika pilnībā nopostīta poļu–zviedru kara laikā, bet apkārtnes centrs bija Stukmaņu muižā.

19. gs. sākumā kartogrāfs Ludvigs Augusts Mellīns (Ludwig August Mellin) un Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Ülikool) profesors Frīdrihs Karls fon Krūze (Friedrich Karl Hermann von Kruse) izteica pieņēmumus, ka Lokstenes pilskalnā atradusies Jersikas pils (vācu Gercike), ko vācbaltiešu gleznotājs Jūliuss Dērings (Julius Döring) un latviešu arheologs Ēvalds Mugurēvičs noraidīja, uzverot, ka pilsdrupas ir vēsturiskā Lokstenes pils. Tomēr īpaši F. K. fon Krūzes izteikto pieņēmumu dēļ vēl 20. gs. sākumā Lokstenes pilskalns un tajā uzceltā dzīvojamā ēka kļūdaini tika saukta par Gersiku.

18. un 19. gs. tagadējā pagasta teritorijā un tā tuvākajā apkārtnē bez Stukmaņu muižas izveidojās arī vairākas pusmuižas: Rīteru pusmuiža (vācu Grütershof), Vilkumuiža (vācu Wolfsmoor) un citas. Rīteru muižas nosaukums (tāpat arī Rīterupītes nosaukums) cēlies no 17. gadsimta Kokneses muižkunga H. Grītera (H. Grüter) uzvārda.

Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis veicināja krogu celtniecību, 17. gs. beigās Stukmaņu muižai piederēja pieci krogi. 1801. gadā Stukmaņos pārbūvētā Butces (Bridas) kroga ēkā netālu no Klintaines tika ierīkots pagasta nams. 18. gs. beigās muižā darbojās ūdensdzirnavas un tvaika dzirnavas, kokzāģētava, ķieģeļu ceplis, kaļķu un dolomīta dedzinātava un liķiera fabrika. 19. gs. strauji attīstījās Pļaviņu miests.

Agrārās reformas laikā Stukmaņu un Rīteru muižu sadalīja vairāk nekā simts jaunsaimniecībās.

1927. gadā Pļaviņām tika piešķirtas pilsētas tiesības un tās tika atdalītas no Pļaviņu pagasta.

20. gs. 40. gados līdz pat Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveidei Oliņkalnā notika nozīmīgi alpīnistu treniņi un sacensības. 1945. gadā Pļaviņu pagastā tika izveidots Klintaines un Pļaviņu ciems, bet pats pagasts 1949. gadā tika likvidēts. 1949. gadā tika nodibināti kolhozi “Selga”, “Sarkanā zvaigzne” un “Sarkanais daugavietis”.

1954. gadā Klintaines ciemam pievienoja Pļaviņu ciemu. 1960. gadā un 1977. gadā daļu Klintaines ciema iekļāva Pļaviņu pilsētas teritorijā.

Klintaines ciems ietilpa Pļaviņu (1949–1959), Krustpils (1959–1962), Jēkabpils (1962–1967) un Stučkas (pēc 1967. gada, vēlāk Aizkraukles) rajonos. 1954. gadā Klintaines ciemam pievienoja Pļaviņu ciemu. 1977. gadā daļu Klintaines ciema teritorijas pievienoja Pļaviņu pilsētai. 1990. gadā Klintaines ciemu pārveidoja par Klintaines pagastu.

2009. gadā Klintaines pagasts kā administratīva teritorija tika iekļauts Pļaviņu novadā, bet 2021. gadā pagasts kā viena no Pļaviņu novada administratīvajām teritorijām tika iekļauts Aizkraukles novadā.

Stukmaņu muižas apbūve (17. gs. otrā puse–20. gs. sākums) – vecā kungu māja “Sikadele” (18. gs. otrā puse), ratnīca, zirgu stallis ar torni (18. gs. beigas) un klētis (18. gs. beigas) – ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 18. gs. celtā baroka stila pils tika nopostīta Pirmā pasaules kara laikā, un tās vietā 20. gs. 40. gados tika uzcelts tautas nams.

Robežakmens (14.–15. gs.) Rīgas–Daugavpils šosejas 120. kilometrā Lejas silā ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Akmenī iekalti Rīgas arhibīskapa un viņa vasaļa Vrangeļa ģerboņi.

Avotiņkalns (pilskalns) ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, datēts ar vidējo līdz vēlo dzelzs laikmetu. Pilskalns savu nosaukumu ieguvis no bijušajām Avotiņu mājām, kuras appludinātas Pļaviņu HES celtniecības laikā. Pilskalnu 1930. gadā aprakstījis pētnieks Ernests Brastiņš, bet savos pētījumos minējuši arī arheologi Ē. Mugurēvičs un Juris Urtāns. Saglabājamās vērtības ir gan pilskalna ārējais veidols ainavā, reljefs un fortifikācijas (aizsardzības) sistēmas, gan kultūrslānis un arheoloģiskās senlietas. Pilskalnu Pirmā pasaules kara laikā stipri sapostījuši ierakumi, kā rezultātā īpaši cietuši tā vaļņi un grāvji.

Pļaviņu pilskalns (Kaķu kalns) atrodas pie Kaķkalniem un ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, kas datējams ar vidējo dzelzs laikmetu.

Kalnapeļņu senkapi pie Kalnapeļņiem ir vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis, viduslaiku senkapi. Saglabājamas vērtības ir senkapu reljefs, apbedījumu inventārs un arheoloģiskās senlietas.

Vīnakalns (pilskalns) un senkapi atrodas pie Vīnakalniem un ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, apdzīvots no bronzas līdz senākajam dzelzs laikmetam, bet senkapi datēti ar viduslaikiem – gandrīz visu pilskalna plakumu aizņem mūsdienās daļēji izpostītā Stukmaņu muižas īpašnieku dzimtas kapu vieta. Vīna kalnu veido vairāku kokiem apaugušu, Daugavai paralēlu pakalnu virkne netālu no Stukmaņiem.

Oliņkalns (pilskalns) atrodas uz Daugavas salas iepretim Stukmaņiem un ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, datējams ar vēlo dzelzs laikmetu. Oliņkalna pilskalns bijis viens no lielākajiem pilskalniem Daugavas krastos. No 1959. līdz 1962. gadam arheologa Ē. Mugurēviča vadītajos izrakumos atsegtas 16 celtņu – četrstūra guļbūvju – vietas. Pilskalnā atradās Oliņkalna estrāde, kura daļēji redzama vēl mūsdienās.

Pagastā dzimis Latvijas armijas ģenerālis un topogrāfs Andrejs Auzāns, latviešu gleznotājs Aleksandrs Štrāls un latviešu dzejnieks, rakstnieks un tulkotājs Kārlis Štrāls.