Gustavs Menšings bija ievērojams reliģijpētnieks, vācu teologa, filozofa un reliģijas fenomenologa Rūdolfa Oto (Rudolf Otto) skolnieks un sekotājs. No 1927. līdz 1935. gadam, strādādams Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātē, viņš iepazīstināja topošos latviešu teologus ar reliģijas fenomenoloģiju un veicināja tās kā nozīmīgas salīdzināmās reliģiju vēstures pētniecības metodes nostiprināšanos fakultātē.

No 1907. līdz 1920. gadam G. Menšings mācījās Gētes ģimnāzijā (Gymnasium Goetheschule) Hannoverē. Tajā pašā gadā viņš uzsāka studijas filozofijā un teoloģijā Georga Augusta Getingenes Universitātē (Georg-August-Universität Göttingen). 1921. gadā viņš pārgāja uz Filipa Marburgas Universitāti (Philipps-Universität Marburg) un universitātes reliģijpētniecības profesoru, īpaši R. Oto, ietekmē pievērsās reliģiju vēstures studijām, tostarp sanskrita apguvei un Indijas reliģiju vēstures izpētei. 1923. gadā G. Menšings devās uz Humbolta Universitāti Berlīnē (Humboldt-Universität zu Berlin), lai noklausītos teoloģijas profesora Johannesa Vites (Johannes Witte) kursus reliģijas un misijas pētniecībā. 1924. gadā viņš atgriezās Marburgā, nokārtoja universitātes beigšanas eksāmenus un aizstāvēja darbu “Svētais klusums” (Das Heilige Schweigen), kurā pievērsās R. Oto aizsāktajai svētā jeb numinozā un cilvēka pieredzētā svētuma pārdzīvojuma pētniecībai. 1926. gadā G. Menšings ieguva teoloģijas licenciāta grādu, saņēma Prūsijas Zinātnes, mākslas un tautas izglītības ministrijas (Preussisches Ministerium für Wissenschaft, Kunst und Volksbildung) ikmēneša stipendiju trīs gadu garumā, lai gatavotos habilitācijai, un sāka strādāt par R. Oto asistentu. No 1925. līdz 1927. gadam viņš kārtoja arī teoloģijas amata eksāmenus un 1926. gada beigās atstāja Marburgu, lai strādātu par palīgmācītāju Lūkas baznīcā (Lukaskirche) Hannoverē.

1927. gadā G. Menšings habilitējās par Tehniskās augstskolas Braunšveigā (Technische Hochschule Carolo-Wilhelmina zu Braunschweig) privātdocentu salīdzināmajā reliģiju vēsturē.

Tajā pašā gadā, pieņemot LU Teoloģijas fakultātes uzaicinājumu, G. Menšings ieradās Latvijā un 01.07.1927. uzsāka darbu fakultātes Vispārīgās reliģiju vēstures katedrā jaunākā docenta amatā, no 01.04.1928. – vecākā docenta amatā. 23.02.1932. par darbu “Grēka ideja. Tās attīstība Austrumu un Rietumu augstajās reliģijās” (Die Idee der Sünde. Ihre Entwicklung in den Hochreligionen des Orients und Occidents) viņš ieguva LU teoloģijas doktora grādu.

Līdztekus darbam LU G. Menšings bija mācītājs Reformātu baznīcas draudzē, uzturēja sakarus ar Herdera institūtu Rīgā. Viņš lasīja publiskas lekcijas, uzstājās vācu skolās un publicējās Rīgas vācu preses izdevumos.

Teoloģijas fakultātes padome trīs reizes (30.09.1932., 24.02.1933. un 02.11.1933.) ieteica LU padomei ievēlēt G. Menšingu par profesoru Vispārīgās reliģiju vēstures katedrā, taču visos gadījumos priekšlikums tika noraidīts. Pēdējo reizi LU līgumu ar G. Menšingu pagarināja līdz 01.07.1935., un G. Menšings no Latvijas devās atpakaļ uz Vāciju, kur līdz 1935. gada beigām strādāja par sistemātiskās teoloģijas profesora vietas izpildītāju Kristiana Albrehta universitātē Ķīlē (Christian-Albrechts-Universität zu Kiel). 1936. gada janvārī G. Menšings devās strādāt uz Frīdriha Vilhelma universitāti Bonnā (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn), kur tā paša gada maijā kļuva par Reliģijpētniecības semināra (Religionswissenschaftliche Seminar) vadītāju. 24.03.1938. viņu iecēla par ārštata ārkārtas profesoru, 09.06.1943. – par štata ārkārtas profesoru reliģijpētniecībā. 02.03.1955. G. Menšings kļuva par profesoru.

Reliģijpētniecības katedru Frīdriha Vilhelma universitātē Bonnā G. Menšings vadīja līdz aiziešanai pensijā 10.11.1969. Tomēr līdz pat 1978. gadam viņš turpināja lasīt lekcijas un vadīt seminārus.

G. Menšings bija Impērijas vācu republikāņu biedrības (Verein reichsdeutscher Republikaner) biedrs, bet 1934. gadā, lai būtu iespēja strādāt Trešā reiha universitātēs, viņš iestājās Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP). Tomēr G. Menšings distancējās no nacionālsociālistu ideoloģijas un kritizēja mēģinājumus skatīt reliģiju no nacisma rasu teorijas pozīcijām.

G. Menšings izmantoja fenomenoloģisko pētniecības metodi, lai reliģiju vēstures materiālā noskaidrotu reliģiskajā pārdzīvojumā ietverto saskarsmi ar svēto jeb numinozo, kā arī aprakstītu cilvēka rīcību, atbildot uz šo saskarsmi (“Grēka ideja. Tās attīstība Austrumu un Rietumu augstajās reliģijās”; “Svētais Vārds. Reliģisks fenomenoloģisks pētījums” (Das Heilige Wort. Eine religionphänomenologische Untersuchung), 1937; “Tolerance un patiesība reliģijā” (Toleranz und Wahrheit in der Religion), 1955; “Pasaules reliģijas” (Die Weltreligionen), 1972). 1935. gadā latviešu valodā iznāca G. Menšinga grāmata “Vispārīgā salīdzināmā reliģiju vēsture”, kurā, izmantojot fenomenoloģisko metodi, tika sistemātiski aprakstīti reliģijzinātniski principi ar reliģiju saistītu parādību izpētē.

G. Menšings savos zinātniskajos darbos un lekciju kursos nostiprināja salīdzināmo reliģiju vēsturi kā akadēmisku disciplīnu un veicināja tās pētniecības metodes – reliģijas fenomenoloģijas – attīstību. G. Menšinga zinātnisko uzskatu ietekme saskatāma latviešu teologu un reliģijpētnieku Alberta Freija un Haralda Biezā pētījumos.