Loriciferi ir miniatūri, jūras bentosu apdzīvojoši bezmugurkaulnieki. Tie ir vienīgie zināmie daudzšūnu organismi, kas spēj dzīvot anaerobos vides apstākļos. Loriciferu šūnās nav mitohondriju, bet ir speciālas hidrogenosomas, kas enerģiju ražo bez skābekļa.

Uzskata, ka mūsdienu loriciferu sugas ir lielu, kembrija periodā dzīvojušu dzīvnieku mazie pēcteči. Iespējams, šie senči līdzinājušies kembrija perioda fosilajiem Sirilorica. Loriciferu fosilijas atrod salīdzinoši reti, un ir sarežģīti izzināt to izcelšanos un attīstību. Kanādā nesen atrada loriciferu fosilijas no kembrija perioda, kas pierāda, ka šie dzīvnieki ir sena grupa un 500 miljonu gadu laikā tie ārēji un anatomiski ir maz mainījušies. Loriciferi ir monofilētiska grupa. Filoģenētiski loriciferi ir tuvi kinorinhiem (Kinorhyncha) un priāpuliem (Priapulida), ar kuriem kopā veido nesistemātisku grupu Scalidophora. 

Loriciferi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Loriciferi ir pirmmutnieki. To dīgļa ontoģenēzē pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa pretējā galā. Loriciferu ķermenis ir 80 μm–1 mm garš. Ķermenis ir iedalīts viduklī, krūtīs, kaklā un snuķītī. Viduklis ir klāts ar kutikulu (loriku), kas sastāv no atsevišķām kutikulas plāksnītēm. Nanaloricidae dzimtas loriciferiem kutikulu veido 6–10 plātnītes. Dzimtas Pliciloricidae pārstāvjiem raksturīga viengabalaina kutikula, kas sedz vidukli. Loriciferu snuķītim ir mutes konuss, vidusdaļa, kuru apņem deviņi gredzeni ar gariem, taustekļiem līdzīgiem piedēkļiem (skalīdām), un kakla daļa. Piedēkļiem ir sajūtu un kustību funkcijas. Mutes konuss ir bruņots ar asmeņiem. Uz loriciferu kakla atrodas trīs rindas kutikulāru plātnīšu un saplacināti taustekļveida piedēkļi. Snuķīti vajadzības gadījumā var ievilkt ar kutikulu apņemtajā viduklī. Daļa loriciferu ir acelomāti, tiem nav sekundārā ķermeņa dobuma (celoma). Daļai loriciferu sugu kāpura stadijā nav celoma, bet pieaugušiem īpatņiem ir primārais ķermeņa dobums (pseidoceloms). Loriciferiem ir attīstīta gremošanas sistēma un salīdzinoši labi attīstītas smadzenes. Austrālijā ir atrasti loriciferi, kuriem ir koši iekrāsotas un gaismas jutīgas šūnas. Līdz šim uzskatīja, ka tiem nav gaismas jutīgu orgānu vai šūnu. Loriciferiem nav asinsrites un endokrīnās sistēmas. Vairums loriciferu ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet dažas sugas ir hermafrodīti. Dzimtas Nanaloricidae loriciferiem ir salīdzinoši vienkāršs dzīves cikls. Tiem ir ārēja apaugļošanās. No oliņām izšķiļas 48–780 μm gari Higinsa kāpuri. Tie ir līdzīgi pieaugušajiem loriciferiem, tikai to ķermeņa pakaļējā galā ir daži papildu kutikulārie matiņi. Higinsa kāpuri vairākkārt novelkas (nomaina veco ķermeņa apvalku), līdz sasniedz juvenilo attīstības stadiju. Juvenilie loriciferi novelkas un sasniedz imago stadiju. Dzimtas Pliciloricidae dzīves cikls ir sarežģītāks. Šīs dzimtas pārstāvji iziet dzimumvairošanās vai bezdzimumvairošanās stadijas. Dzimtā Urnaloricidae ir zināmi tikai kāpuri, jo pieaugušie īpatņi līdz šim nav atrasti. Loriciferu barošanās paradumi nav zināmi. Dažos gadījumos to gremošanas traktā ir atrastas daļēji sagremotas baktērijas; iespējams, loriciferi ir bakteriofāgi. Iespējams, ka loriciferi barojas arī ar vienšūnas aļģēm. 

20. gs. beigās tika aprakstīta jauna jūras bezmugurkaulnieku suga Nanaloricus mysticus (Kristensen, 1983). Kopš tā laika tipā loriciferi Loricifera (Kristensen, 1983) ir identificētas aptuveni 43 sugas. Vismaz 100 sugas tiks aprakstītas nākotnē. 

Loriciferi ir kosmopolītiski un brīvi dzīvojoši jūras bezmugurkaulnieki. Tie apdzīvo dažādus jūras nogulumus un grunti. Parasti loriciferi uzturas starp nogulumu daļiņām. Loriciferi sastopami atšķirīgos dziļumos, sākot no piekrastes zonas līdz astoņu kilometru dziļumam. Ir dažas loriciferu sugas, kas visa mūža laikā atrodas anaerobos hipersāļa un ar sēru bagāta ūdens apstākļos. Šiem loriciferiem ir specializēti mitohondriji – hidrogenosomas, kas enerģiju ražo bez skābekļa. Ģints Spinoloricus, Rugiloricus un Pliciloricus pārstāvji visu mūžu pavada pilnīgā tumsā un anaerobos apstākļos.

Loriciferu nozīme nav zināma.