Maija Baltiņa piederēja Latvijas tēlnieku paaudzei, kas savu skulptūru formu uzbūvē meklēja inovatīvus, netradicionālus risinājumus un klasiskā modernisma stilistikai raksturīgas dekoratīvās vērtības. M. Baltiņa līdz 1994. gadam bija precējusies ar tēlnieku Andreju Jansonu, un tēlnieku Jansonu dzimtas mājās Siļķēs viņa radīja savus nozīmīgākos darbus. Tēlnieku jaunākais dēls Matiass Jansons arī ir tēlnieks, bet vecākais dēls Kristiāns Jansons – elektrotehnikas inženieris.

M. Baltiņa piedzima Iļģuciema alus darītavas strādnieces Almas Baltiņas (dzimusi Skudre-Skudere) un mēbeļu meistara Roberta Baltiņa ģimenē. Kad pēc trim mēnešiem sākās Otrā pasaules kara darbība Latvijā, A. Baltiņa ar abām meitām – Silviju un Maiju – nolēma doties pie saviem vecākiem uz Arakstes pagastu netālu no Rūjienas; R. Baltiņš brauca atsevišķi ar divriteni, ceļā pazuda bez vēsts; turpmāk meitenes auga bez tēva. M. Baltiņa ticēja, ka tēvs ir izdzīvojis, un visu savu dzīvi viņu meklēja ar Sarkanā Krusta un vēl citu organizāciju palīdzību.

Pamatizglītību M. Baltiņa ieguva septiņgadīgajā skolā Iļģuciemā Baltajā ielā (1952–1956). 1960. gadā viņa absolvēja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Mākslinieciskās metāla apstrādes nodaļu, bet 1966. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, kur mācījās pie Kārļa Jansona, Emīla Meldera un Kārļa Zemdegas.

M. Baltiņa strādāja stājtēlniecībā, dekoratīvajā tēlniecībā un memoriālajā tēlniecībā, bet jo īpaši portretu tēlniecībā. Darbus galvenokārt darināja akmenī (granītā) un bronzā. Tēlniece izstādēs piedalījās no 1965. gada, un atzinību ātri ieguva viņas lakoniskie, mērķtiecīgi bez liekām detaļām veidotie un formās šķietamā sirrealitātē kārtotie azartiskie dekoratīvās tēlniecības darbi, kuriem piemita savs īpašs šarms, enerģija un aizrautība, neskatoties uz vēl līdz pilnībai neizslīpētām tehniskām prasmēm. No 1972. gada M. Baltiņa bija Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas (LPSR) Mākslinieku savienības biedre.

Bieži, jo īpaši izstādēm, tika radītas jaunas jau iepriekš īstenotu ideju un objektu versijas. Šo darbu radīšanas impulss bija mākslinieces interese par tēlniecības dabu un pastāvēšanas formām. Paralēli notika eksperimenti ar dažādiem formātiem reālismam tuvā klasiskā modernisma stilistikā, ievērojot latviešu akmens tēlniecības skolas plastisko tradīciju ietvaru. Par iedvesmas avotu, strādājot ar tradicionālos tēlniecības materiālos realizētiem tēliem, nereti kalpoja gaisīgas brīvi plūstošas formas.

M. Baltiņa 1971. gadā kopā ar A. Jansonu Siļķēs, Gaujas malā, izveidoja brīvdabas skulptūru ekspozīciju. Viņas darbi atrodas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Ludviga Mākslas Muzejā Ķelnē (Museum Ludwig in Köln), Vācijā, Zviedrijas karaļnama mākslas kolekcijas (Svensk kunglig konstsamling) krājumā Stokholmā, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Kanādā, Vācijā un citur.

M. Baltiņas memoriālās tēlniecības darbi ir sastopami Rīgas Meža kapos, Ziepniekkalna kapsētā, Raunas kapos, Vecpiebalgas Vecajā kapsētā.

M. Baltiņa aktīvi piedalījās padomju okupācijas laikā iznīcināto pieminekļu atjaunošanā. Kad 1984. gada nogalē negaidīti pazuda Alfrēds Kaņepa darinātais šūnakmens piemineklis (1934) piemiņas vietai “Nezināmajam kareivim Ieriķos”, 1988. gada 11. novembrī piemiņas zīmes vietā atklāja tēlnieku M. Baltiņas un A. Jansona granītā darināto divus metrus augsto atjaunoto pieminekli. Piemineklis kļuva par pirmo no jauna izgatavoto un uzstādīto Latvijas Neatkarības kara piemiņas zīmi neatkarības atgūšanas laikā. Pēc tam tika atjaunots piemineklis Cēsu Skolnieku rotas pirmās kaujas vietā Drabešu pagastā pie bijušā Līvu pagastnama (1989) un 1950. gadā demontētā pieminekļa 2. Cēsu kājnieku pulka Skolnieku rotai Cēsīs (1992) jaunā versija. Šo darbu M. Baltiņa interpretēja atšķirīgi no oriģināla – 15 m no sākotnējās atrašanās vietas uzstādītajam monumentam tika veiktas būtiskas vizuālas izmaiņas. Pieminekļa sākotnējā versijā mākslinieka Jāņa Rozenberga projektētais karavīrs šauteni bija satvēris kreiliski, tā uzsverot steigā noformētās Skolnieku rotas militāro nesagatavotību. M. Baltiņas veidotais jauneklis to turēja labajā pusē, kā to pieprasa armijas reglaments, tādējādi pazuda pieminekļa pirmajai versijai piemītošā pārdzīvojuma intensitāte. Atšķirībā no sākotnējā vara kaluma pieminekļa atjaunoto darbu atlēja bronzā, bet kādreizējo bronzas plāksni aizstāja ar kapara plāksni. 1992. gadā kopā ar A. Jansonu un arhitekti A. Skujiņu tika īstenots plastiski pretrunīgais granīta piemiņas akmens Lizetei un Kārlim Skalbēm Saulrietu kalnā Vecpiebalgā. Savus pēdējos radošos darbus M. Baltiņa realizēja Latvijas Mākslinieku Savienības radošajā kvartālā “Kombināts “MĀKSLA”” Rīgā. Šajos mākslinieces darbos dominē tēlniekam būtisko tehnisko prasību un variāciju perfekta pārzināšana.

Latvijas tēlniecības vēsturei nozīmīgi ir tēlnieces veidotie portreti: “Komponists Imants Kalniņš” (bronza, 1983, Cēsu vēstures un mākslas muzejs), “Igauņu tēlnieks Riho Kulds” (bronza, 1972, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs), “Rakstnieks Zigmunds Skujiņš” (bronza, 1983, privātkolekcijā), “Diriģentu Imanta un Gido Kokaru dubultportrets” (bronza, 1984, Cēsu vēstures un mākslas muzejs). Atlējums no darba oriģināla uzstādīts Kokaru dzimtas kapa vietā Rīgā, Pirmajos Meža kapos (2012).

Kā sev īpašu radošās izpausmes veidu M. Baltiņa izjuta mazo formu tēlniecību, radot plastiski izteiksmīgus nelielu formu kārtojumus ar dominējošu kompozīcijas mezgla punktu: “Tēlnieks” (bronza, 1977, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs), “Torss. Novakare” (marmors, 1980, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs).

Savas radošās idejas tēlniece realizējusi arī vairākos izteiksmē lakoniski sirsnīgos dekoratīvās tēlniecības darbos. 1979. gadā pie komponista Alfrēda Kalniņa dzimtā nama Cēsīs tika uzstādīta telpiska piemiņas plāksne, ko M. Baltiņa veidoja kopā ar metālkalēju Jāni Martinsonu. Darbs veidots kā dekoratīvs cilnis ar komponista portretu un ērģeļu stabuļu fragmentiem. M. Baltiņas mākslas pasaule ir konkrēta, bez konceptuāla daudzplākšņainuma. Viņa ir relatīvi lakoniska un enerģiska, ar emociju kā valdošo dominanti, nekad teatrāli uzbāzīga un vienmēr sievišķīgi pievilcīga. Viņas darbos atklājas stipras patstāvības raksturs, jo īpaši Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgais, filozofiski jutekliskais “Lienas piemineklis” (bronza, 1987) Vecpiebalgas vecajos kapos, kas veltīts Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” galvenajam sievietes tēlam – Lienai. Šis darbs apliecina M. Baltiņas tautas identitātes apziņu, un vienlaikus skulptūrā ir iekodēts arī mākslinieces pašas liktenis; darbs ir tapis, smalki ar pirkstiem pieskaroties veidojamai un pēc tam bronzā atlejamajai masai.

1971. un 1991. gadā M. Baltiņa Cēsu muzejā sarīkoja izstādes kopā ar tēlnieku A. Jansonu un arhitekti Ausmu Skujiņu; 1975. gadā Cēsu muzejā – kopā ar A. Jansonu un grafiķi Maiju Dragūni; 1999. gadā – personālizstādi Cēsu Izstāžu namā. 1995. gadā M. Baltiņa kopā ar gleznotāju Māru Zītari organizēja tēlotājas mākslas izstādi “Mākslinieki ziedo operai” Rīgas Latviešu biedrības namā, kā arī personālizstādi Raiņa Literatūras un mākslas muzeja izstāžu zālē Rīgas pilī.

M. Baltiņas mākslinieces skatiens uz pasauli vienmēr bija vizionārs. Viņa skulptūru formas izjūtu veido vienreizēja sintēze starp veco un tradicionālo plastiku un jauno skaļo un dinamisko noskaņu pasauli. Tēlniece savos darbos izstrādāja modernisma ietekmētu individuālu plastisku stilu. Katra M. Baltiņas skulptūra piesaista uzmanību ar laikmetam raksturīgu apģērbu, savdabīgu emocionālu sejas izteiksmi un vēstījumu. Skulptūras izstrādātas reālistiski rūpīgi un vienlaikus atstāj vietu fantāzijai.

Padomju okupācijas laikā M. Baltiņa saņēma 2. prēmiju (kopā ar arhitekti Maija Skalbergu) par darbu “Melnais kvadrāts” metu konkursā par Priekules brāļu kapu memoriālā ansambļa izveidi (1972).