Lūkiāna daiļrade ir plaša un saturiski ļoti daudzveidīga. Viņš uzskatāms par satīriskās prozas – un jo sevišķi satīriskā dialoga – meistaru. Lūkiāna tekstos redzams laikmetam raksturīgais kolorīts, grieķu un romiešu pasaules saplūdums un mijiedarbe, zemtekstu un mājienu, inteliģentu sasauču un spraiga humora klātbūtne, paužot savu attieksmi pret literatūru, filozofiju, reliģiskajām praksēm un citām reālijām, kas raksturo Romas Impērijas kultūrtelpu.

Par Lūkiāna dzīvi skaidra biogrāfiska informācija teju nav pieejama; esošās ziņas ir fragmentāras un sporādiskas, lielā mērā tās balstās viņa paša darbos, kuru interpretāciju vai faktu skaidrību stipri apgrūtina Lūkiāna rakstīšanas stils – satīriskā izklāsta maniere, kas daudzos gadījumos teikto liek apšaubīt, neticēt, pavīpsnāt vai arī vienkārši pārsteigt un intelektuāli izaicināt.

Lūkiāna dzimtā puse – attālā Sīrijas province Romas Impērijā – bija vieta, kurā līdzās pastāvējusi grieķu un sīriešu – aramiešu – kultūra. Pieļaujams, ka Lūkiāna pirmā valoda bijusi aramiešu, bet grieķu valodu, kurā sarakstīti viņa darbi, Lūkiāns apguvis tikai pēc tam. Apgūtā grieķu valoda kā iezīme, ja to pieņem par patiesību, padara Lūkiānu par hellenizētu personu, tādu kā paštapušu grieķi, kas, pilnā mērā apgūstot sengrieķu valodas atiskā dialekta nianses, uzskatāms par pētniecībai sevišķi nozīmīgu Romas Impērijas laika apgūtās grieķu valodas nesēju, kura valoda ir novērtējama tekstos.

Savā darbā “Par sapni” (arī “Sapnis”) jeb “Lūkiāna dzīve” (sengrieķu Περὶ τοῦ Ἐνυπνίου ἤτοι Βίος Λουκιανοῦ / latīņu Somnium sive Vita Luciani) Lūkiāns stāsta par savu neveiksmīgo mēģinājumu onkuļa aizgādībā kļūt par skulptoru. Šīs neveiksmes rezultātā Lūkiāns pievērsies retorikai, to pilnveidojot Jonijā, lai jau pēc tam kā praktizējošs orators ceļotu pa Romas provincēm līdz Gallijai. Lūkiāns kādu laiku uzturējies arī Atēnās, kas, domājams, sniedza viņam iespēju lieliski iepazīt grieķu tekstus.

Savos profesionālās izaugsmes un izglītošanās ceļos Lūkiāns ar panākumiem darbojies retorikas jomā, pievērsies arī filozofijai. Pēc tā dēvētā Atēnu perioda Lūkiānam esot piedāvāta labi apmaksāta darba vieta Ēģiptes provinces pārvaldē.

Lūkiāna literārais mantojums, kas nonācis līdz mūsdienām, ir bagātīgs un eklektisks (80–86 darbi); tas fiksēts vairāk nekā 125 manuskriptos, lai gan joprojām aktuālas ir diskusijas par atsevišķu tekstu patieso autorību. Dažos gadījumos ir visnotaļ drošticami, ka teksta autors nav bijis Lūkiāns (tādā gadījumā mēdz teikt, ka attiecīgais darbs pieder Pseido Lūkiānam, Ψευδο-Λουκιανὸς).

Lūkiāna darbu tematika un formas aspekti savā plašumā dažbrīd pat grūti aptverami. Lūkiāns pārkāpj un sapludina žanru robežas, tīši provocē un veido intelektuālas šarādes, radot unikālus sava laika literāros paraugus. Lai gan varētu mēģināt Lūkiāna daiļradi iedalīt pēc vismaz aptuvena hronoloģiska principa, piemēram, salīdzinoši agrīnie retoriska satura darbi līdz aptuveni 2. gs. 60. gadu sākumam, vidējais posms, kuru pārstāvētu filozofiska satura darbi un fantāzijas caurvīti teksti (no aptuveni 165. gada līdz 180. gadam), kā arī vēlīnais posms jau pēc 180. gada, jāņem vērā, ka Lūkiāna darbu hronoloģijas aspekti ir drīzāk orientējoši, bet noteikti ne definējoši. Lūkiāna darbu hronoloģiskā kārtība un tās sasaiste ar šo tekstu satura un literārās formas iezīmēm ir pētnieciskās domas diskusiju jautājums.

Lūkiāna spilgto daiļradi ir visnotaļ sarežģīti iedalīt kādās konstantās vienībās. Viena darbu daļa ir tā sauktie dialoģiskie teksti, kas lielā mērā arī kļūst par Lūkiāna literārās daiļrades centrālo asi – tādu kā atpazīšanas zīmi. Lūkiāna satīriskā dialoga forma, lai gan tā sasaucas ar kiniķu filozofa Menipa (Μένιππος) satīru,  atklāj autora izkopto individuālo rokrakstu. Lūkiāna satīriskais dialogs attīstās kā dažādu literāro slāņu sakausējums, tajā, no vienas puses, saskatāma cildenās sengrieķu filozofiskās prozas forma, proti, pats dialogs, no otras puses, tas savijies ar komēdijai raksturīgajām iezīmēm un brīvu, bet vienlaikus mērķtiecīgu fantāzijas lidojumu, kariķējot cilvēku priekšstatus par īstenību. Komisko un filozofisko iezīmju klātbūtne, tostarp filozofiska rakstura tematika, Lūkiāna dialogos var izpausties atšķirīgi; noteiktos gadījumos Lūkiāns mērķtiecīgi dialoga formā risina filozofiskas dabas jautājumus, tiesa, nezaudējot sava rakstniecības stila savdabību. Par Lūkiāna dialoģisko tekstu paraugiem uzskatāmi sarunu cikli “Dievu sarunas” (sengrieķu Θεῶν διάλογοι / latīņu Dialogi deorum), “Mirušo sarunas” (sengrieķu Νεκρικοὶ διάλογοι / latīņu Dialogi mortuorum), “Hetēru sarunas” (sengrieķu Ἑταιρικοὶ διάλογοι / latīņu Dialogi meretricii), kas latviešu valodā lasāmi Ābrama Feldhūna tulkojumā, arī dialoga formā sacerētais darbs “Dzīvību izpārdošana” (sengrieķu Βίων πρᾶσις / latīņu Vitarum auctio), kurā Zevs (Ζεύς) izpārdod ievērojamus filozofus, tāpat dialogs “Tie, kas atdzīvojas, jeb Zvejnieks” (sengrieķu Ἀναβιοῦντες ἢ Ἁλιεύς / latīņu Revivescentes sive Piscator), kas attīsta “Dzīvību izpārdošanas” tematiku.

Otru Lūkiāna tekstu daļu varētu nodēvēt par nedialoģiskajiem sacerējumiem (piemēram, epideiktiskie teksti, apraksts, stāsts u. c.), kuros arī aktuāls dažādu žanru saplūšanas efekts. Nozīmīgs ir Lūkiāna slavinājuma teksta paraugs “Mušas enkomijs” (sengrieķu Μυίας ἐγκώμιον / latīņu Muscae encomium) – paradoksāla satura vingrinājums retorikā atbilstoši otrās sofistikas uzstādījumiem. Lūkiāna divdaļīgais darbs “Patiesie stāsti” (sengrieķu Ἀληθῆ διηγήματα / latīņu Vera historia), kurā ceļotāju grupa nonāk neticamās vietās (arī uz Mēness), uzskatāms par vienu no senākajiem sacerējumiem ar zinātniskās fantastikas iezīmēm.

Lūkiāna tekstu paradoksālā daba ataino antīkās literatūras tradicionāli mazāk apzinātās šķautnes. Lūkiāns nestrādā ar tā sauktajām augstajām vai monumentālajām literārajām formām, viņš tās transformē, pievēršas negaidītajam un tajā pašā laikā demonstrē apbrīnojamu izglītotību literatūras un filozofijas jautājumos. Laika gaitā šie ir bijuši vieni no galvenajiem apsvērumiem, kas gan literatūrpētnieciskās domas pārstāvjus, gan radošās personības mudinājuši atgriezties pie Lūkiāna mantojuma un iedvesmoties no tā.

Savas daiļrades satura dēļ Lūkiāns ticis dažādi vērtēts. Piemēram, Bizantijas laikā pret Lūkiānu vērojama divējāda attieksme. No vienas puses, Bizantijas laika Sudas leksikonā (Σοῦδα / Suidae Lexicon, 10. gs.) lasāms ieraksts (lambda 683), kurā Lūkiāns nodēvēts par tādu kā zaimotāju (βλάσφημος, blasphēmos) vai nopēlēju (δύσφημος, dysphēmos), pat bezdievi (ἄθεος, atheos). No otras puses, Bizantijas laikam piederīgs liels skaits manuskriptu ar Lūkiāna tekstiem. Viņš ticis uzskatīts par sava veida stila paraugu, kas ir piemērots, lai izglītotos. Laika gaitā Lūkiāns tiešām lielā mērā nostiprinās kā tā dēvētais “skolas autors“. To galvenokārt sekmēja tieši Lūkiāna valoda – sengrieķu valodas atiskais dialekts –, ko autors bija rūpīgi apguvis un izkopis. Ņemot vērā, ka sengrieķu valodas apguve parasti tiek sākta tieši ar atisko dialektu, šāds nosacīti “skolas autora” statuss nav pārsteidzošs. Lūkiāna teksti tika izmantoti arī kā retorisko vingrinājumu avots, viņa valodai piemītošā skaidrība un vienlaikus ekspresivitāte tika augstu vērtēta. Sevišķu atzinību Lūkiānam atnesa renesanses un apgaismības laiks.

Lūkiāna ietekme vai sasauces ar Lūkiāna tekstiem saskatāmas ne vien vispārīgajā literatūras attīstībā, bet arī daudzu jaunlaiku autoru, piemēram, Daniela Defo (Daniel Defoe), Džonatana Svifta (Jonathan Swift), Kristofa Martina Vīlanda (Christoph Martin Wieland), Žila Verna (Jules Verne) un citu, daiļradē.