Tradicionālo musulmaņu tautu piederīgie Latvijas teritorijā uz pastāvīgu dzīvi nelielā skaitā sāka ierasties 19. gs. sākumā. Pārsvarā tie bija izceļotāji no Vidusāzijas un Pievolgas.

19. gs. beigās lielākā musulmaņu kopiena izveidojās Rīgā. Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Vidzemes guberņā bija 536, Kurzemes guberņā – 596 musulmaņi. Liels skaits šo musulmaņu bija Latvijas teritorijā izvietoto Krievijas armijas karaspēka daļu karavīri, tomēr 20. gs. sākumā lēnām pieauga arī pastāvīgi dzīvojošo musulmaņu skaits (galvenokārt tatāri Rīgā). Pēc Neatkarības kara un Latvijas Republikas (LR) izveidošanas lielākā musulmaņu daļa Latviju pameta. Nelielajā palikušo musulmaņu kopienā gandrīz visi bija tatāri. 1935. gadā Latvijā reģistrēti tikai 66 musulmaņi.

Latvijā musulmaņu kopienā tiek veikti reliģiskie riti: bēres pēc islāma tradīcijām, kāzas, vārda došanas svinības. Kopienas aktivitātes: 1) pašmācība islāmā; 2) individuāla apmācība rituālajā lūgšanā; 3) islāma studijas ārvalstīs (Sudānā, Krievijā, Turcijā, Irānā un Indijā); 4) musulmaņu literatūras izplatīšana Latvijā; 5) islāma literatūras tulkošana latviešu valodā; 6) ieslodzīto garīgā aprūpe; 7) piedalīšanās musulmaņu konferencēs.

Pirmā zināmā musulmaņu draudze Latvijā – Rīgas un apkārtnes musulmaņu draudze (dibināta 1902. gadā); par tās imāmu kļuva Ibragims Davidovs (Ибрагим Давыдов). Rīgas musulmaņu draudze atradās Orenburgas muftija garīgajā pakļautībā. Draudze atjaunoja darbību pēc neatkarīgas valsts izveidošanas. Imāma pienākumus veica Šakirs Husnetdinovs (Eriss). Ne pirms 1917. gada, ne arī vēlāk publiska lūgšanu vieta (mošeja) atklāta netika. Jau no 20. gs. sākuma draudzes lietošanā bija nodota ar karaīmu kopienu kopīga kapu teritorija Rīgā.

Padomju okupācijas laikā, sākot ar 20. gs. 50. gadiem, Latvijā ieceļoja liels skaits dažādu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tautību iedzīvotāji, kuru vidū bija arī vairāki tūkstoši tradicionālo musulmaņu etnisko grupu piederīgo. Ņemot vērā šajā laikā pastāvošos reliģiskās darbības ierobežojumus, skaitliski relatīvi lielā un pilsētās koncentrētā musulmaņu piederīgo grupa organizētu un pilnībā atklātu darbību uzsākt nevarēja, lai gan atsevišķos gadījumos iespēju robežās tika mēģināts praktizēt islāma tradīcijas.

Pēc neatkarības atjaunošanas daļa Latvijā dzīvojošo musulmaņu izceļoja. 20. gs. 90. gados Latvijā izveidojās trīs islāmticīgo draudzes, vēlāk, pieaugot praktizējošo islāmticīgo skaitam un izveidojoties dažādiem novirzieniem kopienā, draudžu skaits pieauga. Mūsdienās Latvijā (2016) darbojas 16 musulmaņu draudzes. Latvijas musulmaņu grupas nav vienveidīgas, ir pārstāvēti sunnīti, šiīti un sūfiji. Sunnītu grupas vairumā gadījumu ietver Latvijā dzīvojošos etniskos tatārus, uzbekus, kazahus, baškīrus un čečenus. Azerbaidžāņi iekļaujas gan sunnītu, gan šiītu draudzēs. Studējošo imigrācijas dēļ jau kopš 20. gs. 70. gadiem notiek izmaiņas musulmaņu kopienas struktūrā, kas sekmē nošķiršanos starp nosacīti autohtonajiem musulmaņiem un musulmaņiem imigrantiem, jo viņu reliģiskie priekšstati ir atšķirīgi. Pateicoties neseno ieceļotāju skaita pieaugumam, musulmaņu draudzēm pievienojušies arī sīrieši, libānieši, saūdieši un irāņi. Lai gan pastāv teoloģiskas atšķirības starp sunnītiem un šiītiem, Latvijā abas grupas veic kopīgas lūgšanas. Sūfisms Latvijā pārstāvēts Mavlānas Dervīšu skolā.

Pēc LR Tieslietu ministrijas datiem mūsdienās reālais musulmaņu skaits varētu būt mazāks par 1000, praktizējošo musulmaņu skaits – ap 10–20 %.

Kopš 1994. gada audzis musulmaņu konvertītu skaits. Statistikā netiek nošķirti etniskie musulmaņi no konvertītiem, kā arī nominālmusulmaņi no praktizējošiem ticīgajiem, līdz ar to konvertītu skaitu noskaidrot ir sarežģīti. Islāmā konvertējas gan latvieši, gan krievu valodā runājoši Latvijas iedzīvotāji. Kopumā Latvijas musulmaņu draudzes ir gan liberālas draudzes, gan tādas, kuras cenšas būt konservatīvas. Tatāru un citas draudzes ir liberālas, konvertīti un jaunieceļotāji ir konservatīvāki.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pirmo reizi Latvijā tatāru biedrība “Ideļ” rīkoja musulmaņu svētkus “Kurban Bairam” (upurēšanas svētki, kas ilgst trīs dienas, pieminot Ibrahima/Ābrahāma paklausību Allāham, upurējot savu dēlu, kuru no nāves izglābj Allāha sūtīts eņģelis. Žēlsirdības, līdzcietības un rūpju par tuvākajiem svētki), 1997. gadā – svētkus “Uraz Bairam” (svinības par godu gavēņa mēneša Ramadāna noslēgumam).

“Rīgas pilsētas musulmaņu draudze”, “Rīgas rajona musulmaņu draudze”, “Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas musulmaņu draudze” un “Jēkabpils pilsētas musulmaņu draudze” atrodas garīgā un kanoniskā vienotībā ar Krievijas Federācijas Musulmaņu centrālo garīgo pārvaldi. Lielākā daļa Rīgas pilsētas musulmaņu draudzes “Ideļ” locekļu pieder islāmticīgo tatāru un baškīru ģimenēm – sunnītu, Hanafītu madhāba virzienam.

Latvijas Islāma kultūras centrs (LIKC) apvieno septiņas musulmaņu kopienas: “Iman”, “Koran”, “Islam”, “Mardžani”, Daugavpils musulmaņu draudzi “Ideļ”, “Makka”, “Amina” un brīvprātīgo apvienību “Halal”.

Kopš 2005. gada Rīgā darbojas mošeja Brīvības ielā 104, kopš 2016. gada – vēl viena mošeja Rīgā: LIKC Avotu ielā 19.

Mūsdienās redzamākie musulmaņu kopienas viedokļa pārstāvji ir Latvijas Tatāru-baškīru kultūras biedrības priekšsēdētājs Zufars Zainuļļins un Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētājs Hamza Jānis Luciņš.

Korānu latviešu valodā no arābu valodas tulkojuši dzejnieks Uldis Bērziņš un ar citu valodu starpniecību – komponists Imants Kalniņš.