“Spītnieces savaldīšana” ir viens no Viljama Šekspīra agrīnās daiļrades darbiem, kas sacerēts drīz pēc viņa ierašanās Londonā 16. gs. 90. gadu sākumā. Lugai ir dažādi datējumi, taču galvenokārt to saista ar laiku līdz brīdim, kad 1592. gadā mēra epidēmijas dēļ teātru darbība Londonā tika īslaicīgi pārtraukta. Pirmo komēdiju izstrādē V. Šekspīrs ņēma vērā šī žanra darbu plašo sazarojumu tālaika teātrī, radoši izmantojot un pārveidojot joku lugu uzbūves principus. Svarīgākās no šīm ierosmēm bija saistītas ar antīkās literatūras, īpaši romiešu autoru Plauta (Plautus) un Terencija (Terence), literāro praksi un tās tālāko attīstību renesanses perioda itāļu dramaturģijā, kā arī ar angļu viduslaiku teātra un tautas mutvārdu daiļrades tradīcijām. Svarīga loma bija arī tā sauktajās delartiskajās jeb improvizācijas komēdijās (commedia dell’arte) izstrādātajiem tipāžiem. Komēdijas “Spītnieces savaldīšana” sižeta ierosmes V. Šekspīrs guva no itāļu rakstnieka Ludoviko Ariosto (Ludovico Ariosto) lugas “Viltvārži” (I Suppositi, 1509), kas viņam acīmredzot bija pazīstama angļu autora Džordža Geskoina (George Gascoigne) tulkojumā ar nosaukumu “Pieņēmumi” (Supposes, 1566), kā arī angļu balāžu tēmā par vīru, kurš visai nežēlīgā veidā panāk savas spītīgās sievas padevību. Šādi priekšstati bija dziļi sakņoti tālaika izpratnē par dzimumu lomu sadzīvē. Par to izplatību liecina arī 1594. gadā publicētā anonīmā luga “Kādas spītnieces savaldīšana” (The Taming of a Shrew), par kuras saistību ar V. Šekspīra komēdiju ir vairākas atšķirīgas versijas. Tā tikusi uzskatīta gan par iespējamo “Spītnieces savaldīšanas” avottekstu, gan pirātisku V. Šekspīra darba versiju. Tāpat pausts viedoklis, ka abu lugu pamatā ir cits pirmavots.   

Karalienes Elizabetes I (Elizabeth I) laikmeta angļu dramaturģijai 16. gs. otrajā pusē bija raksturīgs vairāku paralēlu sižeta līniju savijums, ko īpaši meistarīgi pārvaldīja tieši V. Šekspīrs. Jau viņa agrīnās komēdijas “Spītnieces savaldīšana” notikumu risinājumā ietvertas trīs dažādas tēmas. Pirmā no tām skarta lugas priekšspēlē, kurā kāds lords, atgriezies no medībām, ievēro kroga pagalmā guļam piedzērušos skārdnieku Kristoforu Slaju un nolemj viņu izjokot. Slajs tiek pārnests uz muižu, saģērbts kunga drēbēs un pēc pamošanās uzrunāts kā augstdzimis cilvēks, solot apmierināt viņa izteiktās vēlmes. Tā kā muižā ierodas aktieri, Slajam tiek piedāvāts noskatīties izrādi. Turpmākajā notikumu gaitā skārdnieks vairs nepiedalās. Lugas sižeta risinājums, kas tālāk veidots kā atbraukušo aktieru uzvedums, turpinās Padujā, uzmanības centrā izvirzot tēvu un viņa divas meitas, kuras ir precību gados. Turīgais Baptista vēlas meitām sagādāt krietnu pūru, tomēr bažas viņam rada vecākās meitas Katarīnas nepaklausība. Lai gan otrai meitai Biankai pielūdzēju netrūkst, Baptista nolēmis viņu izprecināt tikai pēc tam, kad būs atrasts Katarīnai piemērots līgavainis. Tradicionāli par romantisku uzskatītajā sižeta līnijā, kas saistīta ar Bianku, ir daudz situāciju komēdijas elementu, viņas pielūdzējiem izmantojot pārģērbšanos un dažādas citas viltības, lai nonāktu savas iecerētās tuvumā. Patstāvīgu notikumu virkni veido Petručo un Katarīnas attiecību risinājums. Petručo, kurš Padujā ieradies no Veronas, lai apmeklētu draugus, pēc tam, kad uzzinājis par spītīgo Katarīnu, nolemj tieši viņu izvēlēties par sievu, vienlaikus arī pārvēršot viņas raksturu. Spītnieces “savaldīšana” kļūst par centrālo sižeta notikumu, kuram paralēli risinātas Biankas attiecības ar viņas preciniekiem. Komēdija noslēdzas ar divu pāru – Katarīnas un Petručo, kā arī Biankas un Lučencio – laulībām, turklāt kādu atraitni apprecējis arī viens no neveiksmīgajiem Biankas rokas tīkotājiem – Hortenzio.

V. Šekspīra lugas centrā ir Petručo un Katarīna. Viņu attiecību veidojums ir straujš un sarežģījumu pilns. Katarīna komēdijas ievaddaļā tiek raksturota kā nepakļāvīga un spītīga jauna sieviete, plašāk nepakavējoties pie šīs spītības iemesliem, kas, iespējams, sakņojas tēva valdonīgajā vēlmē nokārtot savu meitu dzīves. Petručo attiecības veido, izrādīdams vēl lielāku spītību, un, kad īsi pēc laulībām abi nonāk Petručo muižā, viņš, šķietami rūpēdamies par Katarīnas labsajūtu, noraida gan kalpotāju gatavoto ēdienu, gan liedz jaunajai sievai nepieciešamo atpūtu. Petručo mērķis likt Katarīnai rīkoties saskaņā ar viņa vēlmēm sižeta risinājumā šķietami arī tiek īstenots. Kad Petručo un Katarīna dodas atpakaļ uz Baptistas mājām, sieva ir gatava piemēroties vīra prasībām, un lugas beigu daļā tieši viņa ir pirmā no trim jaunlaulātajām, kura atsaucas vīra aicinājumam pievienoties viņam, atraujoties no sieviešu sarunām. Lugas noslēgumā Katarīna savu jauniegūto izpratni pauž izvērstā monologā, kura pamattēma ir nepieciešamība sievai savā rīcībā rēķināties ar vīra uzskatiem un sekot tiem. Vismaz daļēji V. Šekspīra komēdijas veidojumā atspoguļojas 16. gs. sabiedrības stereotipi par dzimumu lomu attiecībās un ģimenē. Šī iemesla dēļ, lai gan tēmas risinājumā luga ir novatoriska, tā tomēr tiek uzskatīta arī par vienu no pretrunīgākajiem angļu autora darbiem. Abu centrālo raksturu attiecību veidojums lugā iegūst svarīgas nianses, salīdzinot tās ar citu tēlu atklāsmi. Šķietami paklausīgā Batistas meita Bianka, neraugoties uz savu ārējo pazemību, veikli flirtē ar vairākiem pielūdzējiem, līdz beidzot slepeni apprecas ar Lučencio. Citi pretendenti uz Biankas roku ir vecīgais Gremio un Hortenzio, kurš, tāpat kā Lučencio, sākotnēji ir pārģērbies par jaunās sievietes mājskolotāju, tā rīkodamies viņas tēvam aiz muguras. Spēlē iesaistās arī Lučencio kalpotājs Tranio, kurš ir pārģērbies par savu kungu, turklāt pierunā kādu klejojošu skolmeistaru, lai tas ieņem Lučencio tēva lomu. Pārpratumi noskaidrojas tikai pamazām, turklāt Padujā ierodas arī Lučencio īstais tēvs Vičencio, kuram pēc sākotnējā sašutuma, tāpat kā Baptistam, gan nav iebildumu pret Biankas un Lučencio laulībām, jo abu ģimenes ir visai pārtikušas. Tomēr komēdijas beigu ainā Bianka neizrāda nekādu atsaucību Lučencio lūgumam pievienoties viņam, pārtraucot sieviešu sarunas, nevilšus nonākot tādā pat spītnieces situācijā kā viņas māsa Katarīna lugas sākumā. V. Šekspīra komēdijas finālā Katarīnas un Biankas sākotnējās pozīcijas ir savstarpēji apvērstas un, iespējams, ir atklājies katras patiesais raksturs. Vienlaikus luga atklāj cilvēku mainīgo dabu, viņu rīcībai dažādās situācijas iegūstot daudzveidīgas un paradoksālas izpausmes formas. 

Komēdijas trīs galvenās darbības līnijas tās veidojumā tiek atklātas atšķirīgā intensitātē. Ievadā iezīmētais motīvs ar aizmigušo skārdnieku Slaju sižeta risinājumā netiek turpināts, un lugā tādējādi neveidojas gredzenveida kompozīcija, kā tas būtu, šim tēlam ievadot un noslēdzot notikumus. Šī lugas īpatnība skaidrota dažādi, tostarp arī izsakot minējumus, ka daļa no V. Šekspīra sacerētā teksta ir zudusi. Vēlākajos šī darba izdevumos tam dažkārt pievienotas ainas no anonīmās lugas “Kādas spītnieces savaldīšana”, kurā Slaja līdzdalība plašāka. Otra darbības līnija, kas skar Bianku un viņas pielūdzējus, galvenokārt risināta pārpratumu komēdijas stilā, balstoties negaidītās situāciju pārmaiņās un neatklājot tēloto attiecību dinamiku. Acīmredzot tieši šo iemeslu dēļ par lugas centrālo tēmu parasti uzlūkotas Katarīnas un Petručo attiecības, kam ir visintensīvākā attīstības līkne. Salīdzinot ar V. Šekspīra dzimtā apvidus lokālo kolorītu, kas ir būtisks epizodēm ar skārdnieku Slaju, kā arī ar Bianku saistīto, klasiskajā dramaturģijā jau iestrādāto romantisko attiecību modeli, kam par kavēkli sākotnēji ir gan tēva griba, gan atšķirīgo pielūdzēju konflikti, tieši Katarīnas un Petručo attiecības ir visoriģinālākās. V. Šekspīra prasme lugas tēlu raksturojumā īpaši uzskatāmi atklājas, salīdzinot viņa veidoto raksturu un situāciju daudzveidību ar priekšgājēju darbiem.   

Komēdija “Spītnieces savaldīšana” ir viens no spilgtākajiem piemēriem V. Šekspīra agrīnajā daiļradē, kas atklāj viņa spēju notikumu risinājumam piešķirt vispārinājumu, tajā pašā laikā precīzi lokalizējot katras ainas norises vietu. Tēlu replikās precīzi atklājas gan Anglijā notiekošais, kas saistīts ar aizmigušo Slaju un lordu, kurš skārdnieku sastop, atgriezdamies no medībām, gan izceltas vēlākās, Itālijā risinātās situācijas. Renesanses skatuvēm raksturīgo uzbūvi ar publikai no trim pusēm vērojamo spēles laukumu, kuru dziļumā norobežo siena ar divām sānu durvīm (un plašākām durvīm vidusdaļā, kas tiek lietotas atsevišķu ainu risinājumā), V. Šekspīrs izmanto gan straujai un dinamiskai ainu nomaiņai, gan izceļot to, ka atsevišķās situācijās kādas no durvīm var tikt saistītas ar konkrētiem namiem un to īpašniekiem (Batistu un Lučencio). Dialogos raksturots gan sižeta norišu sākums Padujā, gan pārcelšanās uz Petručo muižu dažās ainās, kā arī priekšstati par tēliem citu personu skatījumā, kas palīdz ar tiem iepazīstināt skatītājus.   

Komēdija “Spītnieces savaldīšana” sākotnēji iespiesta 1623. gadā pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu pilnas lapas formāta (in folio) izdevumā “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā luga no 19. gs. 90. gadu beigām pazīstama un sākotnēji izrādīta ar nosaukumu “Spītnieces precības”. 1938. gadā komēdija publicēta Anša Gulbja grāmatu apgādā Rūdolfa Egles redakcijā iecerēto V. Šekspīra “Kopotu rakstu” 1. sējumā sakārtotāja tulkojumā ar nosaukumu “Spītnieces pārmācība”. Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopotu rakstu” 2. sējumā 1963. gadā Rīgā tā iespiesta R. Egles un K. Egles tulkojumā ar nosaukumu “Spītnieces savaldīšana”.

“Spītnieces savaldīšana” ir viens no tiem V. Šekspīra darbiem, kuru tematika ir guvusi plašu atbalsi skatītājos, izceļot universālus attēlotā sižeta aspektus. Lugas popularitāti noteica apstāklis, ka V. Šekspīrs tajā izmantojis labi pazīstamus motīvus, turklāt ietverdams tos ne tikai sižeta pamatlīnijā, bet arī ievadā iezīmētajā Slaja pārvērtības tēmā. Tā ir pasaules kultūrā pazīstama jau izsenis, tostarp izmantota arī vēlāk tapušajā dāņu rakstnieka Ludviga Holberga (Ludvig Holberg) lugā “Kalna Jepe jeb pārvērstais zemnieks” (Jeppe på Bjerget eller Den forvandlede Bonde, 1722), kuru latviešu valodā pielāgoja Aleksandrs Johans Stenders (Alexander Johann Stender); viņa versijā ar nosaukumu “Žūpu Bērtulis” tā kļuva par pirmo latviski iespiesto (1790) un, sākoties regulārai latviešu teātra darbībai, arī par pirmo izrādīto lugu (1868). Slaja pieredzē pārklājoties īstenības un ilūzijas robežām, šī tēma sasaucas ar citu lugas “Spītnieces savaldīšana” tēlu pārvērtībām, kas raksturīgas daudzām V. Šekspīra komēdijām. Arī vīrieša un sievietes attiecību iekšējā uzlādētība un spriedze ir sabiedrībā aizvien aktuāli temati. Saskatot V. Šekspīra darbā iespējas gan vēsturiski noteikto sadzīves apstākļu tēlojumam, gan romantiskās līnijas akcentējumam, gan dzimumu attiecību problemātisko aspektu iztirzājumam, komēdija sniegusi ierosmi daudziem režisoriem un aktieriem, līdzās teātra iestudējumiem topot arī vairākām aktierfilmām. To vidū ir režisora Franko Dzefirelli (Franco Zeffirelli) 1967. gada ekranizācija ar Elizabeti Teilori (Eizabeth Taylor) Katarīnas lomā un Ričardu Bērtonu (Richard Burton) kā Petručo.    

Pirmās drošās ziņas par V. Šekspīra komēdijas iestudējumu Londonā ir datētas ar 1594. gadu. Tā daudz iestudēta arī vēlāk. Latviešu valodā luga vispirms uzvesta Rīgas Latviešu teātrī, kur tā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija viens no visvairāk izrādītajiem V. Šekspīra darbiem. 1898. gadā režisora Pētera Ozoliņa veidotajam pirmuzvedumam sekoja atkārtoti iestudējumi 1903. gadā, 1906. gadā (režisors Aleksis Mierlauks), 1909. gadā un 1912. gadā (režisors Reinholds Veics). 1913. gadā luga izrādīta Liepājas Latviešu teātrī, savukārt 1918. gada 30. oktobrī tā vēlreiz uzvesta Rīgas Latviešu teātrī. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas V. Šekspīra komēdija 1923. gadā izrādīta Jelgavas Latviešu biedrības teātrī, 1925. gadā – Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Ernests Feldmanis), 1927. gadā – Liepājas Jaunajā teātrī, 1939. gadā – Dailes teātrī (Eduarda Smiļģa režijā) un  Jelgavas Latviešu teātrī (režisors Jurijs Jurovskis). Padomju okupācijas periodā, 1951. gadā, luga “Spītnieces savaldīšana” uzvesta Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī (režisore Vera Baļuna, Katarīnas lomā Velta Līne, Petručo – Edgars Zīle). 1961. gadā komēdija izrādīta Liepājas teātrī (režisors Nikolajs Mūrnieks), 1977. gadā – Valmieras teātrī (režisore Māra Ķimele, Katarīnas lomā Skaidrīte Putniņa, Petručo – Rihards Rudāks). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas V. Šekspīra luga 1992. gadā uzvesta Liepājas teātrī (režisors Herberts Laukšteins, Katarīnas lomā Dace Makovska, Petručo – Juris Bartkevičs). Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī 2001. gadā izrādīts horeogrāfa Lāsmo Šeregi (László Seregi) balets “Spītnieces savaldīšana” (1994), kurā izmantota Karla Goldmarka (Karl Goldmark) mūzika. 2006. gadā V. Šekspīra lugu Latvijas Nacionālajā teātrī uzveda režisore Gaļina Poļiščuka.