Diciemīdas ir sīki tārpveida dzīvnieki. Diciemīdas parazitē astoņkājos un sēpijās, piestiprinoties pie to nierēm. 

Sākotnēji diciemīdas uzskatīja par pārejas formu no vienšūņiem (Protozoa) uz daudzšūņiem (Metazoa). Diciemīdu filoģenēze nav viennozīmīga. Pastāv uzskats, ka diciemīdu vienkāršotā uzbūve ir pielāgošanās to parazītiskajam dzīvesveidam rezultāts. Molekulārās analīzes uzrāda, ka diciemīdas nav primāri primitīvi dzīvnieki un to uzbūve ir sekundāras vienkāršošanās rezultāts. Filoģenētiski pētījumi demonstrē diciemīdu tuvo radniecību ar ortonektīdiem (Orthonectida). Iespējams, diciemīdām, vēderskropstaiņiem (Gastrotricha) un plakantārpiem (Plathelminthes) ir bijuši kopīgi senči. Daži zinātnieki uzskata, ka diciemīdas ir sūcējtārpiem (Trematoda) tuvu radniecīga grupa, jo abām grupām ir līdzīgs dzīves cikls. Molekulārās analīzes norāda uz iespējamu diciemīdu izcelsmi no spirālveidīgajiem (Lophotrochozoa) dzīvniekiem. 

Diciemīdas ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tām iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Diciemīdas ir pirmmutnieki, un to dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa aizmugurē. Diciemīdu ķermenis ir 0,5–0,7 mm garš, tas ir pavedienveida. Pieaugušajiem īpatņiem raksturīga eutēlija. Tas nozīmē, ka visiem vienas sugas pieaugušajiem īpatņiem ir vienāds šūnu skaits. Diciemīdu ķermenis sastāv no milzīgas centrālās šūnas ar lielu kodolu. Šo šūnu apņem 20–30 skropstainas šūnas. Ķermeņa priekšpusē divas šūnu rindas veido tā saucamo cepurīti. Cepurīti klāj īsas skropstiņas. Tās apvijas ap saimniekorganisma nieru epitēlija šūnu mikrobārkstiņām un tādā veidā piestiprinās pie nierēm. Cepurītes šūnas sauc arī par polārajām šūnām. Tās ir izvietotas divpusēji simetriski. Polāro šūnu pazīmes ir sugām specifiskas, jo tām ir atšķirīga morfoloģija. Vienā saimniekorganismā vienmēr ir atrastas tikai diciemīdu sugas ar atšķirīgas formas polārajām šūnām, jo šo šūnu forma nosaka diciemīdu piestiprināšanās vietas pie nierēm. Centrālajā šūnā atrodas cilmes šūnas, kuras sauc par askoblastiem. Katrs askoblasts vai to grupa ir ieslēgts/-a pūslīšos, kas peld lielās šūnas citoplazmā. Askoblasts attīstās bez apaugļošanās. Pēc būtības tās ir partenoģenētiskas olas, kas veidojas partenoģenētiskajās mātītēs. No šādām olām attīstās kāpuri, kuru mērķis ir izplatīties. Šie kāpuri ir sīki, bumbierveidīgi. Tie aktīvi atstāj lielo centrālo šūnu, iziet saimniekorganisma urīnā un piestiprinās pie saimniekorganisma nieres epitēlija. Kāpuri pieaug un, piestiprinājušies pie nieres, turpina bezdzimuma vairošanos. Kad ir sasniegts noteikts parazītu blīvums, sākas dzimumvairošanās. Tā notiek hermafrodītiski. Hermafrodītiskie īpatņi paliek mātes centrālajā šūnā. Šo īpatņu ārējo slāni veido olšūnas, bet to iekšpusē novietojas spermiju grupas. Pēc apaugļošanās notiek holoblastiska, nevienmērīga, spirāliska dalīšanās un attīstās skropstaini, divpusēji simetriski kāpuri. To priekšgala epitēlija šūnās atrodas divi gaismu lauzoši ieslēgumi. Kāpuri pamet vecākus caur pārrāvumu ķermeņa apvalkā. Urinēšanas laikā kāpuri pamet saimniekorganismu, nonāk jūras ūdenī un var invadēt jaunus galvkājus. Tie nonāk galvkāju mantijas virsmas žaunu nodalījumā un pēc tam nierēs. Jaunu īpatņu invadēšanās var notikt, kad galvkāju vecāki mazgā savus mazuļus ar ūdeni no sifona, kas satur urīnu ar diciemīdām. Līdzīgi citiem parazītiskajiem organismiem, diciemīdas enerģiju iegūst, anaerobi šķeļot epitēlija šūnās uzkrātās glikogēna rezerves. Epitēlija šūnas veido daudzas krokas, kas ievērojami palielina to virsmu. Uzskata, ka tie ir pielāgojumi, lai būtu iespējams uzņemt saimniekorganismā izšķīdušās barības vielas. Diciemīdām ir viens no ekstrēmākajiem ķermeņa uzbūves reducēšanās gadījumiem dzīvnieku pasaulē. Tām nav muskuļu šūnu, audu un orgānu. Diciemīdām nav elpošanas, asinsrites, gremošanas, izvadorgānu un nervu sistēmas. 

Diciemīdu Dicyemida (Van Beneden, 1876) tipā ir zināmas pašreiz dzīvojošas 122 sugas:

Diciemīdas ir galvkāju (Mollusca, Cephalopoda) endoparazīti. Tās sastopamas galvenokārt astoņkāju un sēpiju nierēs. Kalmāros diciemīdas atrastas tikai atsevišķos gadījumos. Parasti vienu saimniekorganismu apdzīvo vairāku sugu diciemīdas.